Kopš viņš aizgājis pensijā, pievērsies vaļaspriekam, ko var dēvēt arī par misiju, - viņš ir Pirmā Baltijas kanāla raidījuma Gaidi mani brīvprātīgais palīgs, kurš meklē radiniekus, draugus un paziņas, kam dzīves līkločos pazuduši savstarpējie sakari. «Citi seniori sūdzas, ka, aizejot pensijā, nav ko darīt. Man darba pilnas rokas, reizēm šķiet, ka slodze par lielu,» tas ir pirmais, ko satiekoties pavēsta «detektīvs» Mārtiņš.
Emocijas uzkrājušās
Mazajā Jelgavas dzīvoklītī uz Mārtiņa Zieberga galda akurāti rindojas mapes ar meklēto personu dosjē. Uz lapām aprakstītas gan skopākas, gan izsmeļošākas ziņas par tēviem un mātēm, ko meklē nu jau viņu pieaugušie bērni. Tie pārsvarā ir ļoti skumji dzīvesstāsti, bet Mārtiņš ar šo skumjo smeldzi ir saradis. Viņš pats ilgus gadus pavadījis bērnunamā un zina, kā tas ir - ilgoties pēc visdārgākajiem tuviniekiem. Mārtiņa darba mūžs bijis saistīts gan ar lopkopību, gan lauksaimniecības tehniku, savukārt pēdējā darbvieta bijusi kokapstrādes cehā. «Nē, nē, iekšlietu sistēmas darbinieks neesmu bijis,» smej pazudušo cilvēku meklētājs.
Mārtiņš ir invalīds, pensijā aizgājis pirms septiņiem gadiem. Jau tolaik regulāri skatījies Pirmā Baltijas kanāla raidījumu Gaidi mani - emocijas kā skatītājam pamazām krājušās. «Senioru dejas es neapmeklēju, dziedātājs arī vairs neesmu. Ko pensijā sadarīsi? Nolēmu palīdzēt cilvēkiem. Aizsūtīju raidījumam pieteikumu un nu jau trīs ar pusi gadu strādāju šajā jomā,» stāsta Mārtiņš Ziebergs. Pa šo laiku viņš atradis vairāk nekā 600 cilvēku - ne tikai Latvijā. Arī Anglijā, Vācijā, Francijā, pat ASV, tāpat arī Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma mainījušies pasta indeksi, telefonu numuri, cilvēki šķērsojuši robežas, mainījuši dzīvesvietas. Mārtiņš pieņem, ka tāpēc arī daudziem zuduši kontakti. Viņš zina teikt, ka Latvijā vien pavedienus meklē vismaz trim tūkstošiem cilvēku.
Strādā bez atalgojuma
Mārtiņa meklēšanas instrumentu arsenālā ir tādi paši ieroči kā gandrīz mums visiem. Pirmais ir dators. Pirms vairākiem gadiem seniors vēl nav pratis ar to apieties, bet kaimiņi atdevuši savu lietoto. Mārtiņš pašmācības ceļā to apguvis, tagad jau brīvi sērfo internetā, taču atzīst - vēl daudz jāmācās, piemēram, apstrādāt fotogrāfijas. Vispirms detektīvs cilvēkus sāk meklēt sociālajos tīklos. Tad lūdz palīdzību pašvaldību darbiniekiem, izsūta vēstules novadu laikrakstiem - ar lūgumu publicēt ziņas par meklējamo personu. Mārtiņam sāp sirds, ka dažkārt nav pretimnākšanas, tomēr rokas viņš nenolaiž un stāsta, ka ilgākais laiks, ko pavadījis pazudušā meklēšanā, bijis pusgads.
Kāpēc cilvēki paši neiedomājas tādā veidā dzīt pēdas? «Vecākās paaudzes pārstāvji pietiekami nepārvalda modernās tehnoloģijas, savukārt citās valstīs dzīvojošie nezina, kā iespējams veikt meklēšanu, bet es palīdzu arī ar padomu,» stāsta seniors. Viņa rīcībā ir arī visparastākā telefongrāmata, tiesa, lai šādi iegūtu informāciju, nepieciešama gan pacietība, gan līdzekļi. Taču Mārtiņš, iztikdams no savas pensijas, eiro neskaita - ja nepieciešams, zvana arī uz Angliju un runā tik ilgi, līdz vajadzīgo ir noskaidrojis. Te vietā ir piebilst, ka brīvprātīgā pazudušo cilvēku meklētāja darbs netiek atalgots. Visus ar meklēšanu saistītos izdevumus Mārtiņam jāapmaksā pašam, vien ceļa izdevumus uz Maskavu, lai piedalītos kādā no raidījumiem, viņam apmaksājuši.
Viku lai meklē pats
Taujāju - vai bijuši arī gadījumi, kad Mārtiņš atsaka palīdzību? «Jā - kādā sarīkojumā dejojot puisis iepazinies ar meiteni, vārdā Vika, lūdza man palīdzēt viņu atrast. Viņas vārds ir vienīgais, ko puisis zina. Pagaidām Vikas meklēšanu esmu atlicis malā,» strikti nosaka Mārtiņš. Galu galā - ja puisis tik romantiski noskaņots, lai pats sameklē savu simpātiju! Mārtiņam ir nopietnāki darbi darāmi.
«Nesen viena meitene, kura dzimusi Liepājas pusē, bet tagad dzīvo Anglijā, meklēja māsu Krievijā. Pirms gadiem trīsdesmit pieciem tēvs paņēmis viņas mazo māsiņu, it kā braucis uz Krieviju ciemos pie savas mātes. Teicis, ka aizvedīs omītei mazmeitu parādīt. Aizbraucis, un abi pazuduši. «Pacēlu augšā» visus sociālos tīklus un to meiteni atradu! Dabūju viņas telefonu. Kāds viņām - mammai, māsām - bija prieks! Kad viņām zvanīju, klausulē skanēja gan prieka kliedzieni, gan šņuksti,» stāsta Mārtiņš. Viņš nenoliedz - dažkārt nākas būt teju vai psihologa lomā, jāzina, kurā brīdī priecīgo ziņu pavēstīt. Parasti jau cilvēki pamazām tiekot iepazīti, kļūst skaidrs viņu dzīves ritms, un, ja Mārtiņš zina, ka tajā dienā, kad paziņojama priecīgā vēsts, cilvēkam, piemēram, ir svarīga uzstāšanās, viņš zvanīs pēc tās. Savukārt, ja otrā telefona vada galā ir vecāka kundzīte, ir jāpalūdz, lai vispirms aiziet iedzert sirdsdrapes.
Kamēr varēs - darīs
Mārtiņa praksē ir bijuši arī tādi gadījumi, kad labāk, lai pazudušais nebūtu atrasts. Cilvēks tiek sameklēts, bet viņš nevēlas atjaunot kontaktus. Īpaši nepatīkami, kad atrastie tēvi atsakās satikt savus bērnus, un tādu nav mazums: «Tad tiešām ir ļoti smagi. Bet priecīgo notikumu ir vairāk. Nesen palīdzēju sievietei, kura bijusi Salaspils koncentrācijas nometnē, - viņa beidzot - pēc 70 gadiem - satika savu māsu! Satikšanās vienmēr ir ļoti emocionālas un aizkustinošas.»
Mārtiņš Ziebergs lēš, ka Latvijā pazudušo cilvēku meklēšanā iesaistījušies vēl kādi trīs četri brīvprātīgie. Kas šajā procesā sniedz vislielāko gandarījumu? «Daudzi prasa, kāpēc ar to nodarbojos, ja man nemaksā. Man nauda nav svarīgākais. Turklāt es saņemu atlīdzību, ko naudā nevar pārrēķināt, - tās ir atkal satikušos cilvēku prieka asaras, vienkārši pateicības vārdi,» patiess ir Mārtiņa gandarījums. Atvadoties viņš tikai piebilst: «Kamēr vien varu, tikmēr šo darbu darīšu. Es esmu optimists, kā teica mana daktere - es nedrīkstot nokārt degunu, jo cilvēkiem esmu vajadzīgs. Ar to es sevi uzturu - nedomājot par slimību un palīdzot cilvēkiem. Tāds man laikam ir liktenis.»