Skaistā tradīcija krogos izkauties, kas atainota pat kultūras kanonā iekļautajā latviskās mentalitātes etalonfilmā Purva bridējs, okupācijas laikā diemžēl pilsētās izvirta bandītu razborkām līdzīgās batālijās, un tādās, kā zināms, uz pianistiem un operatoriem šauj, savukārt laukos īstajās, vecajās krogus ēkās tika ierīkotas kolhozu noliktavas. Pēc neatkarības atjaunošanas dažās no tām gan tika veikti mēģinājumi atdzīvināt kroga garu, bet reizē ar iespēju braukt strādāt uz Rietumiem kroguskaušļu skaits dzimtenē saruka tiktāl, ka drīz vien no šīs ieceres nācās atteikties. Un, ja arī viņi nebūtu aizbraukuši prom, tik un tā tāda īsta krogusdzīve vairs nebija iespējama izmainījušamies pārvietošanās veida dēļ. Senajos krogos braucēji piestāja, braukdami ar zirgiem, un tas nozīmē, ka tu vari doties tālākajā ceļā, arī krietni uztaisījis dūšu, jo zirgs ir bijis un vismaz līdz šim joprojām ir gudrāks par automašīnu, tas tevi vedīs arī tad, ja sēdēsi ratos ar muguru pret braukšanas virzienu vai vispār līķa pozā. Turpretī tos, kas reibumā sēdās pie stūres, policija pamazām sašņorēja un noņēma no trases.
Tad nu nav brīnums, ka tādu skaistu krogu skaistās Latvijas – pagaidām vēl skaistās, kamēr klimata un enerģētikas banda to nav piestādījusi pilnu ar trīssimtmetrīgiem propellerstabiem, no kuru dūkoņas ne tikai ēst, bet arī dzert un dzīvot vairs negribēsies, – ceļu malās ir daudz mazāk, nekā varētum būt. Lielās akmens mājas tiek izmantotas atkal citiem mērķiem, bet ceļmalu ēdināšana lielākoties notiek tādās Nif-Nifa un Naf-Nafa salmu un žagaru mājām līdzīgās iebūvēs. Labi vien ir, ka krogos vairs nekaujas, jo šo ēku konstrukcijas tādu kārtīgu purva bridēju kautiņu nemaz neizturētu.
Tādas lietas man nez kāpēc ienāca prātā, tuvojoties Bērzkroga krustam, kur no Pleskavas, tagad laikam Vidzemes, šosejas ir pagrieziens uz Piebalgu. 90. gados tur bija viens tīri ciešams krogs, un, lai gan nekādu kaušanos tur neesmu manījis, nebiju jau arī tik biežs apmeklētājs, lai par to varētu spriest, bet gaisotne tādu iespēju neizslēdza. Tak izbeidzās arī Bērzkrogs. Skumji. Tādas sajūtas ikreiz pārņēma, cik nu rīdziniekam iznāk te braukt garām. Nesen atkal vienā tādā reizē nolēmu paskatīties, ar ko šajā dzīvajā krustā ir aizstāta ceļinieku barošanas funkcija. Jā, turpat, vēl pirms Bērzkroga ēkas, pie ceļa ir kāds bistro. Ies paskatīsies. Ar priekšdomu: kas nu no tāda bistro liels var būt…
Iegāju priekštelpā, atvēru bistro telpas durvis – jau palika labāk: telpa plaša, gaiša, mājīga, tīra, nav nekāds ūķis. Pirms letes plauktā no skata garšīgas Bērzkrogā taisītas mednieku desiņas, kāpostu desiņas un pašu štovētie kāposti nopērkami. Ņemu arī tos, tad dodos pie letes ēdienu pētīt. O, kakla karbonādes gaļas gabaliņi izskatās stipri garšīgi, ņems tos. Ziniet, kā bija, – tik garšīgi pagatavota gaļa sen nebija ēsta! Lieki teikt, ka mājās arī desiņas un kāposti izrādījās prīmā. Žēl gan, ka Bērzkroga pagrieziens ir tik tālu no Rīgas, katru dienu pusdienās un pēc desām neaizbrauksi.
SESTDIENA ĒDA
Cepti kakla karbonādes gabali, cepti kartupeļi, salāti 6,18 EUR
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★
ĒDIENI ★★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
BISTRO BARO. Bērzkroga bistro pavāru gatavotie ēdieni izrādās daudz garšīgāki, nekā varētu likties, steidzīgi garām traucot.