Tās ir siltas un sirsnīgas emocijas, noliekot malā neapmierinātību ar tiem procesiem, kas sāpīgi skar senioru vecuma cilvēkus. «Mēs neesam tie, kas vaid un žēlojas. Savu darbību balstām uz garīgām vērtībām un pie cilvēkiem ejam ar labestību,» saka Smiltenes pensionāru apvienības pārstāve Valija Nadziņa.
Par mūsu bagātībām
Smiltenes pensionāru apvienībā darbojas 23 aktīvākie pilsētas seniori. Mājīgajās telpās, ko piešķīrusi un izremontējusi pilsētas dome, kundzes satiekas, lai apspriestu aktuālākos jautājums - par dalību Latvijas Pensionāru federācijas rīkotajās aktivitātēs, kultūras un sabiedriskajos notikumos, organizētu Smiltenes vecākā gadagājuma jubilāru sveikšanu un ekskursijas.
Šoruden dāmas apmeklējušas Latvijas Nacionālo bibliotēku un ir sajūsmā par gūtajiem iespaidiem. «Bibliotēkai uzdāvinājām mūsu seniores Birutas Matisones krustdūrienos izšūto gleznu ar Gaismas pils attēlu,» stāsta Smiltenes pensionāru apvienības vadītāja Aija Meldere. Turpina seniore Rita Bormane: «Bibliotēkā vēlreiz pārliecinājāmies, cik mēs, latvieši, esam bagāti - ir tik daudz lielisku realizētu ideju! Ļoti patika Ziedoņa zāle.» Savukārt seniore Velga Meldere uzsver - Gaismas pils ir mūsu nacionālā bagātība, kas aicināt aicina ar savu garīgumu: «Man jau ekskursijas gaidīšana bija vesels notikums - ir taču tik svarīgi būt klāt, pašai redzēt, sajust šīs brīnišķīgās celtnes auru. Tajā ieejot, dvēselē patiesi ielīst bagātības sajūta.»
Ekskursijās Smiltenes seniori brauc reizi mēnesī, paši savāc naudiņu, organizē transportu un Latviju izbraukājuši krustām šķērsām. «Mēs esam ļoti šiverīgi seniori, piecdesmitvietīgais autobuss vienmēr ir pilns, un mēs ņemam līdzi ne tikai seniorus - visus, kam patīk būt kopā ar mums,» apliecina Aija Meldere.
Viena no aktīvākajām ceļotājām ir Rita Bormane: «Ceļošana ir mana aizraušanās kopš jaunības dienām. Katru mēnesi ceļošanai atlieku noteiktu naudas summu. Protams, tam ir vajadzīgs gribasspēks, bet - ir taču mērķis! Dzīvoju taupīgi, un, dienā atliekot pat tikai vienu eiro, gadā sakrājas pietiekami, lai aizbrauktu arī uz ārzemēm.» Seniores uzsver - ekskursijas vienmēr tiek rīkotas, lai izzinātu, iepazītu vēsturi, dabu, cilvēkus. Lai arī pabijušas siltajās zemēs un skarbajos ziemeļos, tomēr, taujātas, kas sirdij ir tuvākā vieta, kundzes min Niedrāju ezeru - to, kas Smiltenē, no putna lidojuma raugoties, iezīmē Latvijas kontūru.
Arī seniori vēl var!
«Braucot ekskursijās pa Latviju, esmu redzējusi daudz jaunu, uzņēmīgu cilvēku. Paskatījos, kā no bērzu sulas dara vīnu, redzēju, kā darbojas ar pajūgu suņiem. Cilvēki realizē tik aizraujošas idejas. Tas viss notiek mūsu Latvijā, un es redzu - Latvija tiešām var! Par to esmu lepna - par mūsu cilvēkiem, un gadiem nav nozīmes, vai viņš ir vecs vai jauns,» atzīst Rita Bormane.
Ar ko vēl Smiltenes seniores lepojas mūsdienu Latvijā? «Lepojos ar Latvijas dabu un mākslu,» saka Ilze Dudele. Māra Kārkliņa slavē Smiltenes pašdarbības kolektīvu veikumu: «Mums ir senioru un vidējās paaudzes deju kolektīvi, vairāki kori, ar ko lepoties.» Metai Brīdiņai savukārt ļoti patīk Smiltenes mūzikas skolas pūtēju orķestris, Valija Nadziņa teic, ka uzslavu pelnījušas Smiltenes izglītības iestādes: ģimnāzija, Centra vidusskola un tehnikums. Seniores arī stāsta, ka vecākās paaudzes pārstāvjiem bieži notiekot tikšanās ar skolu jaunatni, bērniem, arī valsts svētkos skolēni senioriem parasti organizējot skaistus koncertus.
Ženija Grima ir lepna par Latvijas teātriem, jo īpaši mīļš viņai ir Latvijas Nacionālais teātris; Velga Meldere teic - viņa lepojas ar Latvijas cilvēkiem, jo īpaši ar Māru Zālīti: «Man šķiet, ka Māra Zālīte ir mūsu Latvijas sirdsapziņa. Vēl es gribētu lepoties ar Latvijas kapsētām. Tajās ir tik daudz dvēseliskuma! Nekur citur tās nav tik sakoptas, aizkustinoši skaistas.»
«Es lepojos ar mūsu sirmajām galvām,» saka Maija Zariņa. «Lepojos ar Velgu Melderi! Mēs dejojam senioru deju kolektīvā Pīlādzītis. Raugos uz Velgu - viņa tā staro! Mēs pat neteiksim, cik viņai gadu. Tāpat arī Valija - ja viņa savos gados iet un darbojas, kā mēs varam neiet?» Smiltenes pensionāru apvienības vadītāja Aija Meldere piekrīt - cilvēki ir Latvijas lielākā vērtība: «Kad Dzintaru koncertzālē piedalījos senioru festivālā, pēc tam stāvēju pie jūras un domāju - mēs tiešām esam stipri un vareni. Arī seniori daudz ko vēl var!»
Laimējies ar cilvēkiem
«Smiltenes senioriem ir bagāta un interesanta dzīve. Pensionāru darbs pilsētā labi attīstījies un izveidojies tāpēc, ka mums laimējies ar erudītiem un izglītotiem cilvēkiem, kas šo darbu organizē. Pie mums darbojas pieredzējuši, aktīvi, strādāt griboši un arī zinoši cilvēki, kuri dzīvo līdzi sabiedrības norisēm. Tā ir liela laime!» uzsver Valija Nadziņa. Viņa pati apvienībā strādā jau desmit gadu, kopš aizgājusi pensijā no darba skolā, un darbojas mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos.
«Mūsu darbs Smiltenes pensionāru apvienībā ir balstīts uz garīgām vērtībām. Mēs te visi esam tādi, kas ar savu darbību ienes gaismu, skaistumu, garīgumu kopējā darbā. Tā nav tikai izklaide, tas ir nacionāls, dziļi patriotisks darbs, kas izpaužas savas pilsētas mīlestībā un vispārējā attieksmē. Pie mums nenotiek tāda vaimanāšana vai sūdzēšanās, cik viss dzīvē ir slikti. Mēs vienmēr skatāmies uz to, lai katram pasākumam, ko organizējam, būtu labs saturs, lai bagātinātu ne tikai paši sevi, bet arī jaunāko paaudzi.»
Kādas smilteniešiem ir sajūtas, gaidot valsts svētkus? «Nav jābrauc uz lielajiem koncertiem, lai sajustu pacēlumu, īstu svētku noskaņu. Vienmēr apmeklēju koncertus Smiltenē un apbrīnoju, cik daudz mīlestības un darba tiek ieguldīts, iemācot deju soļus pašiem mazākajiem dejotājiem. Mājās vienmēr nāku priecīga, pacilāta. Jā, mēs esam Smiltenes patrioti,» apliecina Rita Bormane.
Divkārši svētki 18. novembrī ir Smiltenes seniorei Ženijai Grimai - šajā dienā viņa svin arī savu dzimšanas dienu. Šoruden Ženijai apritēs 84 gadi! Kundze tagad ar smaidu atceras, ka padomju laikos, svinot dzimšanas dienu, itin bieži nācies uzrādīt pasi milicijas pārstāvjiem, tomēr svētku sajūtu tas nav aptumšojis nekad.
Īpaši spilgti atmiņā Ženijai palikusi kāda dzimšanas diena, kad bijusi pavisam maziņa: «Esmu dzimusi Smiltenē, pāri ielai tieši pretī manai mājai dzīvoja kāds zēns, vārdā Kārlis. Mēs abi esam dzimuši vienā gadā, vienā dienā, un reiz mūs vecāki paņēma līdzi 18. novembra aizsargu gājienā. Atceros, abi ar Kārli gājām, rociņās sadevušies, un pieaugušie mūs apsveica. Esmu lepna, ka esmu dzimusi Latvijā un šajā datumā, un Latvijas cilvēkiem gribu novēlēt tikai mieru un saticību. Pārticību. Lai Latvijā būtu laimīga dzīvošana!»