Novembra sākumā Baltijas Drāmas foruma laikā tika prezentēts Latvijas Teātra darbinieku savienības sadarbībā ar apgādu Zinātne izdotais grāmatžurnāls par pēdējo desmitgadi Latvijas teātra procesos Contemporary Latvian Theatre. A Decade Bookazine. "Manuprāt, mums vairāk par sevi ir jāstāsta uz āru. Tagad, tas notiek atsevišķu producentu un teātru līmenī," saka izdevuma idejas autore un sastādītāja Lauma Mellēna-Bartkeviča.
Gaidot pārcelto Māras Zālītes un Viestura Kairiša izrādi Smiļģis Dailes teātrī un tuvojoties Smiļģa dzimšanas dienai 23. novembrī, KDi piedāvā Meistara portreta skici. Runā laikabiedri, kas svīduši "Smiļģa ellītē", un seši Kairiša iestudējuma jaunie Smiļģi.
"Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems izcilais kinooperators un pedagogs, Latvijas Kultūras akadēmijas goda profesors Kalvis Zalcmanis. Viņš bija viens no Filmu nozares apmācību programmas dibinātājiem un veidotājiem LKA, mūsu kinooperatoru nu jau vidējā paaudze ir viņa audzēkņi, un meistara pieredze un uzstādītie kvalitātes kritēriji ir redzami viņu darbos – mūsu filmās, kurās "bilde" ir patiesi laba," ar šādiem vārdiem Lielā Kristapa preses konferencē intrigu atklāja Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja Ieva Romanova.
"Pastāv tendence sieviešu rakstīto literatūru, ja protagoniste ir sieviete, uzreiz ievietot beletristikā, ja vien tu neraksti par koncentrācijas nometnēm. Bet tā nav," saka rakstniece un dzejniece Inga Gaile, iznākot romānam Rakstītāja.
Izrāde Monstrs iedzen stūrī – tiklīdz tu kopā ar skolotāju vēlēsies ieķerties Derilam rīklē un purināt, purināt, purināt, kamēr viņš un tamlīdzīgie pazūd no zemes virsas, tu būsi kļuvis par monstru sevī.
Reiņa Suhanova iestudējums Ģimene Valmieras Drāmas teātrī kā spogulī aprāda, ka pasākums "ģimene" ir komplektiņš, kurā tu nevari dabūt tikai saldo pusi… Un tomēr tik saldi ir zināt, ka šī trakā kompānija celsies un kritīs par tevi kā neviens cits.
"Viens tēls no manis izvairās, jo tā ir bijusi neveiksme, cits atkal – bravūrīgi nāk pretī" – Līvija Dūmiņa 16 gadu grāmatā pētījusi, ko nozīmē būt aktierim.
Doma par to, ka Džemmas Skulmes (1925–2019) 95. dzimšanas dienu vajadzētu atcerēties ar viņas darbu izstādi Mālpils Kultūras centrā, atnāca pati. Viegli un nepiespiesti, loģiski un likumsakarīgi, kā jau parasti ar viņas personību un mākslu tiekoties, saka mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, kura kopā ar domubiedriem Mālpils Kultūras centra izstāžu zālē ir sarīkojusi gleznotājas 95 gadu piemiņas izstādi Tautumeita. Izstāde tika atklāta tieši Džemmas Skulmes dzimšanas dienā – 20. septembrī –, tā skatāma vēl līdz 15. oktobrim.
Mani ne tik daudz interesēja tas, ko kolekcionāri sakrāj, bet tas, kāpēc viņi to dara, – saka Pēteris Bankovskis, kurš pirmais mēģinājis izsekot kolekcionārisma vēsturei Latvijā.
"Kad paņem rokās seno mantu, pilnīgi jūti, ka tas ir kaut kas citādāks nekā tas, kas nācis no fabrikas," – saka seno rotu un ornamentu pētniece, mākslas vēsturniece un arheoloģe Baiba Vaska.
"Grūti ir rakstīt par to, kas izraisa patiesu pārdzīvojumu. It īpaši, ja to izraisa māksla, kas ir vārdos skopa. Tādos gadījumos rodas vēlme nedomāt par to, kas ir apkārt, bet tikai un vienīgi par pašu mākslas darbu. Tas ir grūtāk nevis tāpēc, ka jāmežģī prāts, lai atrastu pareizos vārdus, bet gan tāpēc, ka, rakstot par mākslu, kas pašu aizkustina, kaut kas piespiež sākt taisnoties. Kā mirklī pēc atzīšanās mīlestībā. Šādu disonansi manī izraisa Sarmītes Māliņas darbi," raksta monogrāfijas autors Tomass Pārups. Divu gadu laikā ar mākslinieci viņam izveidojušās "ļoti ciešas, pat familiāras attiecības". Abi sazvanoties vai pat satiekoties teju katru dienu.
Izrādes Petuški koordināšu sistēmā ir nepārprotami skaidrs – ja tu līgojies ar lielu stiprā alkohola pudeli rokās, tev vai nu jau ir atvērusies trešā acs, vai – ir liels potenciāls, ka tas drīzumā varētu notikt. Varbūt jau pēc nākamās pudeles?
Pagājusī teātra sezona bija īpaša, kā klusums pirms vētras. Tā iesākās ar jaunām gaidām, pretenzijām, pārmaiņu dvesmām, dumpjiem, līdz ar to arī – iespējām caur drāmu tikt saliedētiem. Tā paguva mums nest svaigus gaisa malkus ne vien jaunu iestudējumu, bet arī jaunu radošo apvienību formā. Tā uzņēma apgriezienus un solījās mūs paraut līdzi virs ierastā, bet... tika aprauta pusvārdā, kā gadās brīžos, kad spēcīgs vējš aizsit elpu.
"Īstenībā viss ir no vēlmes ieraudzīt neierasto. Ja tāda vēlme ir, tu vienmēr redzēsi," saka Žebers, kura izstāde Rezerves dzeja izaugusi no divām saknēm – instrukcijām, garantijas taloniem un pandēmijas.
Anna Rancāne ir viens no mūsdienu Latgales spilgtākajiem simboliem – gan literatūrā un publicistikā, gan arī Latgales sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Trausla, stipra, sāpīga, aizmūžīga, dzidra, godīga un skaista. Bērnišķīgi tīra un neviltota. Tieši tāda, kādu dzejnieci ieraugām mākslinieces Ievas Jurjānes gleznā, kas tapusi jau pavasarī gleznotājas mājās.
"Kultūra nav izdaiļošanas instruments" – ir pārliecināta Latvijas Kultūras akadēmijas jaunās studiju programmas Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija vadītāja Elīna Vikmane.
Mākslas muzejs Rīgas birža 20. augustā, atzīmējot devīto dzimšanas dienu, apmeklētājiem sarūpējis divus īpašus svētkus: Nikolaja Rēriha glezniecības ekspozīcijas atklāšanu un marīnista Ivana Aivazovska darbu izstādes kataloga publikāciju.
"Man ir jāapgūst jauni instrumenti, kamēr pati neesmu apsūnojusi," saka Gundega Laiviņa, kura šobrīd krasi maina dzīvi un rūpes par laikmetīgo teātri nodod nākamās komandas rokās.
Ir karsta diena, tieši tāda, kāda tā bija pirms 30 gadiem 4. maijā. Mēs ļoti bijām strādājuši pie Neatkarības deklarācijas. Viss bija salikts – punkti, komati, domuzīmes. Sirdī mēs to jau bijām pieņēmuši, bet 3. maijā Dainis Īvāns mūs uzaicināja, un daļa kolēģu atsaucāmies un aizbraucām pie Mātes Latvijas uz Brāļu kapiem. Devām Mātei Latvijai zvērestu, ka neapjuksim, nenobīsimies, nesatrūksimies, būsim jestri, ņipri – tādi, kādi esam jaunībā šajās fotogrāfijās, – un pieņemsim deklarāciju, kas ir svarīga visai Latvijas tautai.
"Es knapi varu iztēloties cilvēku, kuram nav bijušas šaubas un neziņas sajūta par to, kā un kas, un ko lai dara," saka režisors Vladislavs Nastavševs, atkārtoti iestudējis Čehova Trīs māsas.
Režisors Reinis Suhanovs kopā ar aktieriem panācis efektu, ka tiesu drāmas askētiskās lietišķības telpa un Margarētas nāvinieces kamera pēkšņi pielīst pilna ar dzīvības un mīlestības spēku – siltu kā asinis un tumīgu kā vīnu.
Iespēju iegremdēties piepildītā, aizraujošā liktenī, kas ritējis uz XX gadsimta vēsturisko kataklizmu fona, kultūrvēstures interesentiem un arī šodienas arhitektūras studentiem vēl līdz 18. septembrim piedāvā Latvijas Arhitektūras muzejs, aicinot uz izstādi Arhitektam Andrejam Holcmanim – 100.
Sidraba šķidrumā asprātība sprēgāt sprēgā. Bet vai tur ir iespējams iemesties īstai līdzjūtībai vai dziļākai tolerancei pret iemīlējušos pāri Rūtu/Rihardu un Oskaru kā diviem normāliem cilvēkiem, kuri vēlas apprecēties, bet nedrīkst?