Saņēmos un devu pavēli mest pāri laivas malai visu lieko. Bet braucēji tikai sēdēja un neko nedarīja. Braucējos bija daži leģionāri ar ieročiem. Tad devu pavēli šiem puišiem atbrīvot laivu no smagā sola. Teicu viņiem, lai palīdz vērt vaļā koferus un mest drēbes ūdenī. Medikamenti jāpatur. Vērtslietas nemest pāri, paturiet! Paturēt visu, kas ir vērtīgs, bet drēbes pāri bortam! Norietošās saules staros straumē pazuda koferi, mēteļi, segas… – izšķirīgu brīdi savā laivā atceras bēgļu pārcēlājs Pēteris Jansons. Viņa stāstījuma nodaļu ievada Niklāva Strunkes zīmēts portrets. Varam tikai iztēloties, kāda bija nakts, kad savu un daudzu citu pazīstamu un nepazīstamu ļaužu glābēju skicēja mākslinieks. Viņa biogrāfijā pārdzīvotais bēgļu laivā pēc tam pārvērtās par lakonisku rindiņu – 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju.
Pagājušā gada beigās izdevniecībā Mansards iznāca īpaša grāmata – Pārcēlāji –, kas ir otrais darbs Latvijas mutvārdu vēstures sērijā Bezbailīgie. Grāmatā apkopotas triju bēgļu laivu vadītāju atmiņas no Otrā pasaules kara beigu posma. Būdami Latvijas valsts vienaudži, Pēteris Jansons, Laimonis Pētersons un Ēriks Tomsons jaunu cilvēku aizrautībā glāba Latvijas iedzīvotājus no otrreizējās padomju okupācijas. Mutvārdu vēstures pētnieku sakopota, ilgstoši noklusētā pieredze nodota atklātībai, jo vēstures izpratnei nekas nav izteiksmīgāks par pašu notikumu dalībnieku atmiņām.
Bezatlīdzības risks
Ilgu laiku par bēgļu pārcēlājiem nerunāja vispār. Latvijas Centrālās padomes uzdevumā viņi darbojās nelegāli un bieži palika nezināmi pat laivās pārceltajiem. Tikai mūža otrajā pusē viņi beidzot varēja uzticēt atklātībai savus neparastos dzīvesstāstus – kā Latvijā, tā Zviedrijā. Arī Zviedrijā nācās ievērot noilgumu informācijai par nelegālajiem laivu braucieniem no Baltijas.
"Ģimenē es neko nestāstīju. Turēju mutīti ciet. Neviens nezināja, ko esmu darījis," grāmatas atklāšanā, īsu brīdi pirms savas 103. dzimšanas dienas, atcerējās Ēriks Tomsons. To apliecina arī viņa meita Daiga Siliņa: "Tad, kad es jau mācījos Lauksaimniecības akadēmijā, vienu reizi tētis man brauca pakaļ. Parasti braucu ar vilcienu Čaika, bet vienreiz kaut kā gadījās, ka tētis mani veda mājās no Jelgavas. Iespējams, viņš bija saņēmis dūšu un jau bija nolēmis to darīt. Viņš sāka stāstīt visu, kas bija noticis. Man jau bija 19–20 gadu. Es biju vismaz 2. kursa studente. Klausījos, un man skrēja tirpas pār kauliem, zinot, kāda ir bijusi izšķiršanās, kāds ir bijis risks. Domāju par sev pazīstamajiem puišiem un studiju biedriem – vai viņi arī būtu gatavi kaut ko tādu darīt? Tētis tajā brīdī bija pavisam jauns, tikko beidzis jūrskolu. Kara laikā, protams, iespējas bija ierobežotas, bet viņš varēja palikt kaut kur emigrācijā un izvēlēties vairāk sevi saglabājošu dzīvesveidu, nevis tik lielu bezatlīdzības risku. Kad tu zini – varbūt šī ir mana pēdējā stunda un brauciens pāri jūrai un to, kas notiks tālāk, es nezinu…"
Paši pārcēlāji savos atmiņu stāstos sevi netur par lieliem varoņiem. Pazib pa frāzei, ka ķērušies pie bēgļu glābšanas, kas varēja maksāt viņu dzīvību, teju aiz garlaicības, dēkas dēļ, jo nav gribējies nīkt kopā ar visiem kādā bēgļu novietnē.
Jāņem vērā, cik jauni tobrīd bija šie puiši. Ērika Tomsona atmiņu stāstu ievada viņa iesvētību foto 1941. gadā, un jau pēc pāris gadiem viņš devās vadīt bēgļu laivas. "Tad es biju jauns, stiprs un varens," Zoom lodziņā saka tobrīd "tikai" 102 gadus vecais Ēriks, kuram izdevās veikt astoņus veiksmīgus pārbraucienus. "Labāk es braucu un glābju bēgļus nekā dzīvoju tajās nometnēs!" – nodzīvotais gadsimts necik daudz nav mazinājis kādreizējā Krišjāņa Valdemāra jūrskolas absolventa dūšu un sparu.
Visi trīs pieder pie paaudzes, kas dzimusi neatkarīgās Latvijas sākuma gados, augusi kopā ar valsti un jutusies brīvi. Pēc rakstura viņi ir atšķirīgi. Grāmatā pārcēlāji atceras veiksmīgos un neveiksmīgos braucienus, riskantās situācijas, kad mantu izmešana jūrā bija mazākais zaudējums. Viņi stāsta par saviem pārdzīvojumiem, pārgalvību un nevēlēšanos iesaistīties nevienā no karojošajām armijām, par nebēdnībām un negaidītiem notikumu pavērsieniem, romantiskām noskaņām, kad jūra mierīga, un drudžainu rīcību vētras laikā.
Ar sērijas Bezbailīgie starpniecību pagātne tiek tuvināta tagadnei. Varoņi, kas nebaidījās nāves, piedzīvoja garu mūžu. Sērijas pirmā grāmata Nakts jau nav tikai gulēšanai ir veltīta Latvijas Centrālās padomes bēgļu laivu sakarniecei Valentīnei Lasmanei, kura nodzīvoja 102 gadus. Laimonis Pētersons nodzīvoja 87 gadus, Pēteris Jansons – 98. Trešais atmiņu autors Ēriks Tomsons sagaidīja savu 103. dzimšanas dienu pagājušā gada 31. decembrī.
Atmiņās skarti daudzi mazzināmi notikumi, fakti un detaļas. Tās papildina Kaspara Zeļļa zinātniskie komentāri. Grāmatas sastādītāja ir Māra Zirnīte, izdošanai to sagatavojis LU Filozofijas un socioloģijas institūts un Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, no audiokasetēm tekstus sakārtojuši Maija Krūmiņa, Ginta Elksne un Kaspars Zellis. Ievads, pēcvārds un personu rādītājs paver plašāku ieskatu laikmetā, notikumos un tajos iesaistītajās personās.
Emocijas palīdz saprasties
"Izvērtējot vairāk nekā 4500 latviešu civilo bēgļu nonākšanu neitrālajā Zviedrijā 1944.–1945. gadā, ir jāatzīst ne tikai Latvijas Centrālās padomes un atsevišķu indivīdu, bet arī zviedru militārās izlūkošanas un amerikāņu bēgļu palīdzības organizāciju ieguldījums nelegālās bēgļu laivu kustības nodrošināšanā un īstenošanā. Vienlaikus jākonstatē, ka arī pašu latviešu bēgļu laivu pārcēlāju devums šo akciju īstenošanā līdz šim nav pietiekoši novērtēts, kaut arī tas bija daudz nozīmīgāks nekā tobrīd Rīgā un Kurzemē atrodošos vai jau Zviedrijā nonākušo atsevišķu LCP līderu tā laika rīcība," uzsver zinātniskais redaktors Uldis Neiburgs.
"Notikumi, kuros ievada trīs aculiecinieku atmiņas, nav ar lieliem burtiem ierakstīti Otrā pasaules kara vēsturē, tomēr Latvijas un Baltijas valstu mērogā tiem ir liela nozīme. Tie ir svarīgi tieši no cilvēciskās rīcības viedokļa. Bēgļu pārcelšana uz Zviedriju kopumā bija stihiska, nevis organizēta kustība, kaut arī Latvijas Centrālā padome (LCP) to iniciēja un virzīja. Kad galvenie LCP vadītāji tika arestēti, viņu vietā stājās citi. Netika rakstīti ne rīkojumi, ne instrukcijas. Viss notika nelegāli, paļaujoties uz daudzu cilvēku drosmi, prātu un atjautību," skaidro vēsturnieks. "Atmiņu subjektīvais raksturs ļauj pietuvoties cilvēka emocionālajai uztverei, un paveras vēstures cilvēciskā puse – jūtas, pārdzīvojums, iekšējā nepieciešamība jeb morāle. Emocionāli var uztvert vairāk nekā ar prātu. Emocijas palīdz saprasties, caur tām jūtamies savstarpēji saistīti, jo katrs no mums var iejusties stāstītāju situācijā," stāsta Māra Zirnīte.
Īpaši emocionālas, protams, ir epizodes, kas saistītas ar bērniem. Pārcēlāji atceras, ka cēluši pāri ļoti daudz bērnu, mazākie bijuši tikai četras dienas veci. Vecākajiem, lai remdētu slāpes, dotas ābolu šķēlītes. Daudzi piedzimuši jau Zviedrijā, drīz pēc pārcelšanās. Simboliska ir mazā puisēna seja Gotlandes fotogrāfa Dāvida Holmerta fotogrāfijā – Visbijas sporta zālē sarušinātajā salmu čupiņā. Milzīgajās acīs ir sastingušas bailes un apjukums, ka nav vietas pat asarām.
"Ideja veidot grāmatu sēriju Bezbailīgie dzima, kad Dāvida Holmerta izstādes un fotoalbuma atklāšanā 2015. gadā Rīgā Nacionālajā bibliotēkā satikās Ēriks Tomsons, Lidija Lasmane-Doroņina, Dzidra Liepiņa un vēl citi, kuru dzīvē bēgļu laivām un pretestības kustībai bija pavisam konkrēta nozīme. Tad arī radās atmiņu sērijas nosaukums Bezbailīgie," atklāj grāmatas sastādītāja Māra Zirnīte.
Desmit stundas nāves baiļu
Vēsturiskais fons: kad 1944. gada 9. un 10. oktobrī Sarkanā armija sasniedza Baltijas jūru pie Mēmeles, ielenktajā Kurzemes teritorijā atradās ne tikai vācu karaspēka grupa Nord (Ziemeļi), bet arī vairāki desmiti tūkstošu bēgļu.
Zviedrijā līdz kara beigām nonāca vairāk nekā 4500 latviešu bēgļu, no kuriem LCP laivās jūru šķērsoja ap 2500 cilvēku. Pārējie bija neorganizēti bēgļi, kas paši vienojās ar laivu īpašniekiem un vadītājiem.
LCP laivās cilvēkus veda bez maksas. Tas notika ar Zviedrijā nodibinātā Latvijas pilsoņu evakuācijas fonda, Zviedrijas Aizsardzības štāba, vēlāk arī ASV Kara bēgļu padomes (War Refugee Board) atbalstu.
Kamēr lielvalstis izlēma mazo tautu likteņus, cilvēkus no atkārtotas okupācijas palīdzēja glābt puiši iesaucamajā vecumā, kuri frontes vietā bija izvēlējušies riskanto jūras ceļu.
"Braucām mēs ļoti ilgi. Satraucošu brīžu netrūka. Kādā mirklī motors apstājās. Vēl satraucošāk tomēr bija, kad pamanījām zemūdeni. Redzējām, ka nāk no tālienes, dodas uz mūsu pusi. Pie sevis domāju: mēs te esam tik daudz, un bērni arī lielā skaitā, vai tiešām nodarīs mums ļaunu? Zemūdene piebrauca mums pavisam tuvu, apskatījās, bet pēc tam aizbrauca," atceras Aina Zvejniece, kura atradusies Ērika Tomsona laivā.
Pārbrauciens parasti ildzis desmit stundu.
"Tur jau nebija ko braukt," atmet ar roku Ēriks Tomsons.
KDi izsaka pateicību Zviedrijas Karalistes vēstniecībai Rīgā par iespēju publicēt Dāvida Holmerta vēsturiskās fotogrāfijas