Gadsimta iespēja. Intervija ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktori Lieni Johansoni

Kultūras ministrija atklātā konkursā uz Rīgas vēstu­res un kuģniecības muze­ja direktora amatu pagā­jušā gada nogalē izrau­dzījās līdzšinējo Olaines Vēstures un mākslas mu­zeja direktori, Latvijas Muzeju biedrības valdes locekli Lieni Johansoni. Kā piemērotākā viņa tika izvēlēta no pie­ciem pretendentiem. Jaunās direktores pirmā darba diena bija pagājušā gada 29. novembrī.

Muzeja plašie labirinti viņai vēl pasveši. Dažos pagriezienos direktore saminsti­nās, meklējot iecerēto zāli intervijas vie­tai.

KDi šķita interesanti izvaicāt Lieni Jo­hansoni pašā darbības sākumā, jo skaidrs, ka Rīgas vēstures un kuģniecības direktori nemainās katru dienu. Muzejā ir sākusies jauna ēra. 

Apsveicu jūs ar godpilno jauno amatu.

Paldies.

Esat kļuvusi par Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktori izteikti sa­režģītā laikā, kad muzeju dienaskārtībā pārsvarā ir jāseko līdzi valdības norādī­jumiem par drošības pasākumiem. Kā ir noritējis muzeja darbs kopš jūsu apstip­rināšanas direktores amatā? 

Šis jautājums ir vietā un aizņem ļoti lie­lu daļu no darba dzīves, lai saprastu, ko var darīt un kā var darīt. Mani kā vadītāju ļoti skar jautājums tieši par cilvēku resur­siem. Darbinieki ir ārkārtīgi traumēti – iz­deguši, izsmelti. Ir grūti viņus motivēt. Kā jaunai vadītājai, kas tikko ienākusi, tas ir ļoti sarežģīti. Tas ir izaicinājums – iepazīt savus darbiniekus emocionāli vājā brīdī. Pašlaik, man šķiet, mēs tiekam ar to galā. Viens no uzdevumiem, ko sev esmu izvir­zījusi, ir strādāt pie kolektīva saliedēša­nas. Cenšos darīt visu iespējamo, lai iepa­zītu kolēģus un veidotu kopīgu komandas garu, kas ir zudis ne tikai pandēmijas dēļ, bet arī muzeja vadības pārmaiņu dēļ. Tas viss kopā veido emocionālu fonu. Mans mērķis ir salikt to visu kopā, lai darbinieki ieraudzītu kādu gaismas staru. Ir ļoti grū­ti, bet, cerams, tas kaut kad beigsies un mēs varēsim atgriezties sliedēs. 

Kāpēc jūs nolēmāt piedalīties Kultū­ras ministrijas rīkotajā konkursā uz Rī­gas vēstures un kuģniecības muzeja di­rektora amatu? Kā jums pašai šķiet, kā­pēc uzvarējāt konkursā? 

Sākotnējā darbavietā nejutos izsmelta, bet pieredzējusi gana daudz, lai justos tie­sīga startēt. Pašai šķita, ka esmu gatava vēl kaut kam vairāk – nākamajam solim. Vasarā bija izsludināts konkurss gan Tu­raidas muzejrezervātā, gan šeit. Tā patie­šām bija gadsimta iespēja. Šādi sludināju­mi neparādās bieži. Jau tajā brīdī, kad to ieraudzīju un sāku šo iespēju mazliet ap­svērt, aizvien vairāk pieķēros pie domas, ka tas neatkārtosies tik drīz. Paies trīsdes­mit un vairāk gadu, kad būs nākamā ie­spēja. Vienkārši sev nepiedotu, ja nemē­ģinātu. Kāpēc mani izvēlējās? Laikam tā­pēc, ka esmu pārliecināta par sevi un in­tervijās varēju dalīties ar pieredzi, kura man ir. Tā ir savākta īsā periodā, bet ļoti liela. Droši vien tas parādīja, ka es varu. 

Jūs nākat no Olaines Vēstures un mākslas muzeja. Pieļauju, ka daudzi tā­du nemaz nezina, ja tas jūs neaizskar. Tas ir mazs un jauns muzejs. 

Jā, turklāt vēl attaisnojošais faktors ir tas, ka muzejs pēc rekonstrukcijas tika at­vērts trīs mēnešus pirms pandēmijas. 

2019. gadā par ekspozīciju Laborato­rija saņēmāt Latvijas Muzeju biedrības Gada ekspozīcijas balvu. Pastāstiet, lū­dzu, par godalgoto ekspozīciju un Olai­nes Vēstures un mākslas muzeju kopu­mā. 

Muzejs ir tiešām brīnišķīgs, un iesaku visiem to apmeklēt. Tas, kas tur ir izdarīts, ir fenomenāli. Tas uz iepriekšējās zināt­niskās bāzes, kas bija krāta kopš muzeja dibināšanas 1995. gadā, ir radīts faktiski no jauna. 2019. gadā muzejs tika atvērts pilnīgi jaunās telpās ar pietiekami lielu finansējumu, lai tas varētu būt atbilstīgs vi­sām XXI gadsimta muzeja prasībām. Tā, manuprāt, būtu jāizskatās XXI gadsimta muzejam. Ekspozīcija Laboratorija bija pirmais šāda veida risinājums Latvijā, kur 3D tehnoloģijas tika izmantotas, lai no­drošinātu ekspozīcijas saturu. Ekspozīci­jas pamatauditorija ir pamatskolēni. Viss, kas der bērniem, bieži vien aizrauj arī pieaugušos. Gada balvu ieguvām arī tāpēc, ka ekspozīcijas izveidē nestrādāja tikai muzeja speciālisti, bija iesaistīta ārkārtīgi liela komanda, arī vietējie iedzīvotāji un studenti, kas mācās Rīgas Tehniskās uni­versitātes Olaines Tehnoloģiju koledžā. Laboratorijas idejas autori bija tieši stu­denti. Nokāpām no saviem augstumiem un atzinām, ka studentam var būt labāka ideja par mums. Mēs to pilnībā pieņē­mām un ar lielu azartu realizējām.

Otra inovatīvākā ekspozīcija ir ārvides objekts – Pirmā pasaules kara maršruts, kuru es gribētu uzteikt kā vienīgo Latvijā esošo militāro objektu, kas ir pielāgots cilvēkiem ar kustību, redzes un dzirdes traucējumiem. Tas bija manis iniciēts projekts, bet tika pabeigts jau tad, kad bi­ju prom. Punktu uz "ir" uzlika kolēģi. Tas ir fantastisks sasniegums, ka spējām reali­zēt šādu ārvides projektu, kurā ir redzami dažādi eksponāti, arheoloģiskie izrakumi, atjaunotas ēkas, lielgabalu reprodukcijas. Ir arī lieliski audiorisinājumi. Iesaku tie­šām aizbraukt, jo kopumā muzejā aplū­kotais tēmu loks ir tik plašs, ka ikvienam tur būs, ko darīt. 

Jūs ar tik lielu dedzību stāstāt par savu bijušo darbavietu, tomēr turpmāk savu enerģiju esat izlēmusi veltīt Rīgas vēstu­res un kuģniecības muzeja attīstībai. Di­vi absolūti dažādi muzeji – viens jauns un mazs, otrs – liels, sens, ar vēsturis­kām tradīcijām. Lūdzu, atklājiet dažus punktus no jūsu stratēģiskā redzējuma, ar kuru startējāt konkursā uz direktora amatu. 

Par šo tēmu es nevaru runāt ar tādu de­dzību kā par iepriekšējo stāstu. Bet tas nav tāpēc, ka tikpat dedzīgi neskatos nā­kotnē. Tā vairāk ir mana pieticība, runājot par plāniem pirms to realizācijas.

Pirmais, ko es teicu, un no tā neatteik­šos, ir iekšējā kolektīva stabilizēšana un iekšējā gara stiprināšana, respektīvi, iestādes sakārtošana no iekšpuses – attiecī­bas, plāni, darba stils, komunikācija. Ļoti vēlos stiprināt komandu. Pirms mēs ejam ar kaut ko jaunu uz āru, gribas, lai mēs iekšēji būtu sagatavoti kā komanda. Es vienmēr ap sevi esmu veidojusi spēcīgu komandu. Man ir svarīgi, lai tie mērķi, kas ir man, stratēģiski svarīgi būtu arī visiem kolēģiem. Droši vien nebūtu gatava iet viena, ja citi mani neatbalstītu. Šobrīd jū­tu šādas komandas potenciālu. Darbinie­ki, ar kuriem esmu runājusi, ir gatavi ie­saistīties kopīgo mērķu sasniegšanā. Nav jau nekāds noslēpums, ka problēmu kul­tūras nozarē ir ārkārtīgi daudz. Pakāpe­niski meklējam finansējumu ēku restau­rācijai, lielām infrastruktūras lietām. Tur būs vajadzīgs Kultūras ministrijas at­balsts. Esam sākuši kustēties maziem so­ļiem un iet uz lieliem mērķiem.

Par apmeklētājiem un komunikāciju – ļoti daudz strādāsim pie jaunu risināju­mu ieviešanas gan digitālajā, gan klātie­nes komunikācijā. Ar muzeju pedago­giem esam iesākuši sarunas par iespēja­miem pakalpojumiem tieši šajā laikā, ne­vis gaidām, kad situācija normalizēsies.

Ir svarīgi apzināt, ko varam izdarīt jau tagad un ar ko varēsim pārsteigt apmek­lētājus, kad notiks ekskursijas un nodar­bības klātienē.

Nākamais bloks – ekspozīcijas. Te es īsti negribētu stāstīt savas domas, jo varētu pārsteigt kolēģus, kuri vēl nav informēti par dažām manām idejām (smejas). Tie ir mazi sapņi, kam ir jānobriest. Ir jāsaprot, kādi ir resursi un kā to var izdarīt. Šobrīd gribam vēl paturēt noslēpumā, miglā tīti, bet gatavot ekspozīcijā apmeklētājiem lielus pārsteigumus. Taču uzsvēršu, ka klasiskās ekspozīcijas neplānojam mainīt. Savulaik ir izskanējušas bažas, ka nāks jaunais direktors un varbūt vēlēsies mai­nīt vitrīnas, jau to, kas ir izveidojies par vērtību. Nē, es negrasos izmest visu, kas ir, un visu digitalizēt. Pieturēsimies pie klasiskajām vērtībām, integrējot digitālās lietas. 

Kāds, jūsuprāt, ir veselīgs kompro­miss, piemērojot digitālus risinājumus sena vēsturiska muzeja ekspozīcijā, lai tie nebūtu pašmērķīgi? 

Veselīgs kompromiss ir labs apzīmē­jums. Ir vērtības, kas ir jāciena. Nav vien­mēr jāskrien modei līdzi, ir jāizvērtē, kas ir svarīgs. 

Vai klasiska vitrīna ar eksponātiem mūsdienu cilvēkam automātiski ir gar­laicīga un neuztverama? 

Es daudz par to esmu domājusi. Nāku no muzejpedagoģijas jomas, un tie man ir sirdij tuvi jautājumi. Īpaši tie, kas attiecas uz bērniem un arī uz mūžizglītību kopu­mā. Varbūt mazliet naivi, bet patiešām ti­cu, ka ģimene, pedagogi, izglītības sistē­ma, izmantojot profesionāli pieauguša cilvēka saprātu, var bērnus, nākamo pa­audzi vedināt iepazīt pasauli senatnīgākā veidā, neizmantojot digitālās tehnoloģi­jas. Šeit gan muzejam ir jābūt ļoti gud­ram, jo, protams, vecās metodes uz bēr­niem vairs neiedarbojas. Tā kā es savā lai­kā gāju uz muzeju, kā jūs gājāt, tā vairs nenotiek un nekad nenotiks. 

Seni mūzikas instrumenti aiz stikla, ko redzam sev aiz muguras, nevienu bērnu, jūsuprāt, nevar ieinteresēt vai ro­sināt iztēli? Vērojuma prieks ir palicis ie­priekšējām paaudzēm? 

Godīgi sakot, es arī no savas bērnības atceros tādas ekskursijas, kurās gids kaut ko stāsta… (Smejas.) Atceros vienu epizo­di – biju no klases palikusi vienīgā, kas klausījās, jo man bija iekšējs kauns. Ģi­menē bija iemācīts, ja kāds ar tevi runā, ir jāklausās. Ar asarām acīs skatījos, kā pā­rējie klasesbiedri lēca un skrēja pa muze­ju. Es to nenovēlu nevienam bērnam arī tagad. Tā nevajadzētu justies muzejā. 

Vai tas nedaudz nav arī stereotips par muzeja gidu, kurš monotonā, atsvešinā­tā balsī virknē gadskaitļus un uzvārdus, kamēr pusgrupai jau uznācis ģībonis? Katrs droši vien savu reizi ir saticis šādu gidu, bet var jau stāstīt arī aizraujoši? 

Var. Esmu bijusi daudzās apmaiņas programmās, kur kolēģi dalās savā pie­redzē, un tas tiešām ir bijis ļoti aizraujoši. Par to ir jādomā. Nenoliedzami ir jābūt psiholoģiskām un pedagoģiskām zināša­nām. Ir jāmēģina saprast mūsdienu bēr­nus. Nevajag dzīvot sentimentālā pagāt­nē, ka viņiem ir jākļūst tādiem kā mēs, jo mēs varējām, mēs sēdējām, mēs atstāstī­jām. Nē, tā nevajag. Pieaugušajam jābūt gudrākam un jāatrod ceļš pie bērna. 

Jūs nākat no muzejpedagoģijas jomas. Vai tas nozīmē, ka, vadot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, īpaši attīstīsit tieši šo muzeja darbības sadaļu? 

Jā. Muzejam ir trīs pamatfunkcijas – krājuma saglabāšana, pētniecība un darbs ar sabiedrību –, un es pārstāvu mu­zeja direktoram netradicionālu sfēru – ļoti daudz esmu strādājusi sociālajos tīklos, rakstījusi relīzes. Komunikācija ir bijusi mans lauciņš. Ja kāds baidās, ka stratēģis­ki atstāšu novārtā krājuma glabāšanu vai pētniecību, – nē, tā nekad nenotiks, bet līdzsvaru gan gribētos atrast un mazliet izcelt komunikācijas sadaļu. Pati jopro­jām studēju, vienmēr esmu bijusi mūžī­gais students. Es ļoti labprāt dalos ar sa­vām zināšanām, bet ar to nepārspīlēšu. 

Vai saredzat šajā muzejā neizmantotu potenciālu? Ko vēlētos attīstīt? 

Vienmēr jau var attīstīt visu un jebko. Laiki mainās. Viss iet uz priekšu. Poten­ciāls, protams, ir fantastisks. Negribētu teikt, ka kaut kas nav izdarīts vai ir izdarīts nepareizi. Es uzskatu, ka muzejs ir tieši tajā vietā, kurā tam ir bijis jābūt, un viss ir bijis kārtībā. Vienīgi mums ir jāturpina attīstīties. Mēs nedrīkstam apstāties. Poten­ciāls ir milzīgs – viens no senākajiem mu­zejiem Baltijā un Eiropā. Krājums mums ir vienkārši fantastisks. Tas, kas ir pārstā­vēts muzeja krājumā, ir prātam neaptve­rami. Ar to vajadzētu vēl vairāk lepoties, rādīt un runāt ar cilvēkiem. Tas pat nav manai dzīvei, bet nākamo paaudžu dzīvei – runāt par šiem stāstiem un dalīties.

Tas attiecas arī uz visu pārējo – pētnie­cību un attīstību, koncentrēties uz bagātī­bām, kas mums ir. 

Kultūras ministrijas žūrijas pamato­jumā bija teikts, ka saredz jūsu kandida­tūrā cilvēku, kas spēs stiprināt arī muze­ja sadarbību starptautiskā mērogā. Kā tas saskan ar jūsu stratēģiskajiem plāniem? Vai reāli būtu šeit ieraudzīt kādu kopizstādi, piemēram, sadarbībā ar Londonas Viktorijas un Alberta muzeju? 

Par Viktorijas un Alberta muzeju nemā­cēšu komentēt (smejas), bet šajā mazajā laiciņā, kopš pusotru mēnesi pildu direk­tores pienākumus, ir jau bijušas mazas sadarbības, kas gan ir bijušas iniciētas no ārpuses. Pirmā no tām bija ar Kaļiņingra­das Pasaules okeāna muzeju. Ziemassvētkos atļāvos varbūt pat ēverģēlību – aizsū­tīju tam sveicienu, un muzejs to rādīja sa­vā ekspozīcijā. Visi apmeklētāji redzēja mūsu kolektīvu. Tas bija tāds foršs nie­ciņš. Tas neatstāj ekonomisku vai finan­siālu iespaidu, bet tā bija maza sadarbība, no kuras var sākt lielāku. Jau nopietnāk – tikāmies ar Tallinas pilsētas muzeja pār­stāvjiem, kuri plāno izstādi par Melngal­vju namu. Tiks iesaistīti mūsu krājuma glabātāji un pētnieki. Vēlāk šī sadarbība var reproducēties arī kopīgās izstādēs. Tas ir liels potenciāls.

Cilvēkiem trūkst informācijas, ka pa­rasti, kad šādā lielā muzejā ienāk jauns direktors, muzejam jau ir izstrādāts plāns pāris gadiem. Mēs, protams, sekosim šiem plāniem. Lai notiktu sadarbība, ir jā­būt iestrādēm, kas iesāktas pirms vairā­kiem gadiem.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju 50 gadus vadīja muzeja nozares autori­tāte Klāra Radziņa. Kas viņas darbībā jums šķiet piemēra un aizgūšanas vērts? 

Diemžēl mums personīgi nesanāca ie­pazīties. Dīvainā kārtā, jo muzeja nozarē esmu pietiekami ilgu laiku un reti kuru cil­vēku nepazīstu. Šajā gadījumā tā ir sanā­cis, ka ar Radziņas kundzi neesam tikušās, bet tas, ko esmu par viņu dzirdējusi, ir deg­sme par savu darbu un nepadošanās. Pē­dējos gados viņas iniciatīvas ir atbalstītas ļoti maz. Daudzi cilvēki pie aizvērtām dur­vīm pārstāj cīnīties un izdeg. Es apbrīnoju viņas spēju turpināt degt. Nesanāca vien­reiz – ejam tālāk! Vienreiz, otrreiz, trešo­reiz, piekto reizi un desmito reizi, līdz pat dzīves galam cīnīties par savu vietu un degt par to. Dod Dievs katram tā pastāvēt par savu darbavietu. Tas ir fenomenāli. 

Žūrija savā pamatojumā ir minējusi arī vēlējumu stiprināt Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja sadarbību ar tā fili­ālēm. Pieļauju, ka tie, kas profesionāli nestrādā muzeju sistēmā, nemaz nezina šo faktu. Lūdzu, pastāstiet! 

Šodien pat Muzeju biedrības valdes sē­dē brīnījās – tā ir tava filiāle? Ir trīs filiāles – Ainažu jūrskolas muzejs, Latvijas Fotogrāfijas muzejs un Mencendorfa nams. Varu palepoties, ka, manuprāt, es jau stiprinu šīs attiecības. Personīgi esmu ap­ņēmusies ar filiālēm regulāri personīgi sazināties un apmeklēt tās un to arī esmu jau izdarījusi. Fotogrāfijas muzeju esmu apmeklējusi jau divas reizes. Ļoti dziļu eju iekšā filiāļu gada plānos un procesos. Es­mu ieviesusi atsevišķus dokumentus, lai mēs stiprinātu mūsu kopīgo politiku. Sa­biedriskajās attiecībās ir izstrādāts plāns, kā veidosim kopīgu digitālo politiku. Mē­ģināsim ieturēt vienotu uztveramu stilu visā, ko mēs darām. Stiprināsim pētnieku un krājuma glabātāju saites. Ir ļoti svarīgi, lai ne tikai formāli skaitītos kā viens ve­sels. Neizjūtu filiāles kā nastu. Tieši otrādi – redzu labu ieguvumu savstarpēji. 

Vai ir iespējams apvienot akadēmis­kās studijas Latvijas Kultūras akadēmijā ar direktores darbu? 

Labā ziņa ir, ka esmu jau nonākusi līdz maģistra darba rakstīšanai. Ir apvieno­jams, tāpēc ka viss, ko es daru, ļoti pārklā­jas. Tā ir sakritis, ka tās lietas, kuras daru augstskolā, varu izmantot arī darbā – sa­vienot akadēmiskās zināšanas ar praktis­kajām. Kā tas būs apvienojams ar maģis­tra darba rakstīšanu – pagaidām nezinu, bet nenoliegšu, ka man reizēm piemīt dī­vainas, fenomenālas spējas izdarīt ļoti daudz (iesmejas). 

Pašlaik šķiet, ka galvenais uzdevums ir sagaidīt apmeklētāju atpakaļ muzejā. Intervijas laikā zālē nav ienācis neviens cilvēks. Cerēsim, ka vainojama vētrainā diena, lai gan zinām, ka tā nav… Vai jums ir idejas, kā iedrošināt un uzrunāt potenciālo muzeja apmeklētāju atgriez­ties muzejā?

Ļoti sāpīgs un trāpīgs jautājums. Ar to saskarsies muzeji visā pasaulē. Tas tiešām sāp, jo pēc Latvijas simtgades bija izcīnīta vieta Latvijas kultūrvidē un cilvēku ikdie­nā. Apmeklētāju reitingi auga un auga. Bi­ja labi padarīta darba sajūta un novērtē­jums. Šķiet, būs jāliek lietā visi iespējamie mārketinga burvju triki, bet, protams, pa­matā tam visam ir jābalstās uz sabiedrī­bas interesēm un izpēti. Tikai jautājot sa­biedrībai, var uzzināt, ko tā domā un ko ir gatava darīt. Bieži vien muzejiem pašiem gribas pieņemt lēmumu apmeklētāju vie­tā un izlemt, kas viņus interesē. Viens no atslēgas vārdiem būtu pašai sabiedrībai pajautāt, pēc kā tā ilgojas, ko grib redzēt, un tādā veidā arī to piesaistīt.

Protams, ir arī psiholoģiskais aspekts. Jūtu pēc personīgās pieredzes, ka sāk ras­ties diskomforts cilvēku pūlī, jūties neaiz­sargāts. Esi tik ilgu laiku pavadījis mājās, savā saliņā, ka gluži kā mazam bērnam viss ir jāmācās no jauna. Nevar paredzēt, kā tas ietekmēs jauno paaudzi, kas nemaz vēl nebija tikusi līdz darba un sabiedris­kajai dzīvei. Skaidrs, ka mēs vairs neat­griezīsimies vecajās sliedēs, jo pandēmi­jas periodā paši esam mainījušies. Kā tas viss izvērtīsies, to rādīs laiks.

Pastāstiet, lūdzu, kādu iedvesmojošu piemēru no savas muzejpedagoģes dar­ba, kad esat bijusi lieciniece tam, kā bēr­nā dzimst interese par muzeju.

Katram bērnam ir kādas intereses. Pat tam, par kuru domā, ka nav nekādu. Ja nerunājam par konkrēti izplānotām no­darbībām, bet par parastu mazu apmek­lētāju, tad jāļauj viņam muzejā aiziet pie tā, kas viņu piesaista. 

Nevis kaut kur vest un rādīt? 

Jā, nevis vest ar varu un stāstīt – mēs sāksim šeit. Pirmām kārtām jāatļauj vi­ņam sajusties brīvi. Iznīcināt to trako ro­bežu – klusēt, nerunāt. Nē, visam ir jābūt skaidri – cilvēkam ir jāsaprot, ka ir jābūt klusam un nedrīkst nekur skriet, bet to var paskaidrot normāli (smejas). Bieži vien tas netiek paskaidrots, bet raidīts ar dusmīgiem skatieniem. Ievērojot notei­kumus, vienkārši jāatļauj bērnam pašam atrast to priekšmetu, vietiņu, tematu, kas viņu interesē, un ar to arī jāsāk. Un tad jau var ritināt kamolu tālāk. Galvenais ir at­rast pirmo saikni. Man ir bijusi pieredze, kad nodomāju – šis nu laikam tomēr ir gadījums, kad beidzot noticu, ka ir bērni, kurus neinteresē pilnīgi nekas. Bija grūti man un viņam, šis bērns visu laiku "sita ārā" visu grupu. 

Cik viņam bija gadu?

Seši. Lai sevi attaisnotu, nodomāju, ka vaina ir viņā, nevis manī. Pagāja daži gadi, un, kad jau strādāju Olaines Vēstures un mākslas muzejā par direktori, šī grupa at­nāca uz muzeju jau kā piektā sestā klase. Aizvedu uz Laboratoriju, kas ir ļoti sarež­ģīta tēma par ķīmiju un rūpnīcām. Šis bērns piegāja pie Mendeļejeva tabulas, kur otrā pusē bija aprakstīts, kā elementi tiek izmantoti, un sāka saukt visus latīnis­kos tabulas nosaukumus, pastāstīja, ku­rus elementus var atrast kosmosā, kurus – uz Zemes. Pēkšņi sapratu – ārprāts, kāds šajā cilvēkā slēpjas ģēnijs! Tajā pašā laikā pienāk viņa audzinātāja un pasaka – šito vispār nekas neinteresē! Tieši to pašu, ko es biju secinājusi pirms daudziem ga­diem. Izrādās, šim bērnam ir specifiskas intereses ģeniālā līmenī. Tas nejauši at­klājās. Viņš pats atklāja, piegāja un sāka par to runāt.

Lūdzu, nosauciet vienu lielu un vienu mazu muzeju jebkur pasaulē, kas aiz­rauj visas jūsu muzeja profesionāļa ma­ņas. 

Tādu ir daudz. Esmu aizrautīga muze­ju apmeklētāja, man patīk gan akreditēti, gan neakreditēti, gan lieli, gan mazi mu­zeji.

Izcelšu divus lielos. Londonas Nacionā­lā mākslas galerija. Ne tikai tāpēc, ka tas ir bez maksas, kaut tas arī ir fantastiski. Tā ir pirmā vieta, kur Londonā dodos nākama­jā dienā pēc ielidošanas. Es tur jūtos mie­rīgi, atslābināti, katru reizi ieraugu kaut ko jaunu. Fascinē pati muzeja aura. Jūtos tur kā savējā. Ja dzīvotu netālu, bieži ietu iedvesmoties un nomierināties, apmeklē­tu ļoti regulāri kā savu miera templi. Sa­vukārt digitālo risinājumu un apmeklētā­ju iesaistes ziņā pirmo vietu ieņem Sankt­pēterburgas Ūdensapgādes muzejs.

Apmeklēju šo muzeju kopā ar ģimeni un bērniem. Muzejs ir fenomenāli uzbūvēts. Tur bija ko darīt dažādu paaudžu cilvē­kiem. Lai ieintriģētu, varu pastāstīt, ka vie­nā no pirmajām ekspozīcijām ir jāiet caur kanalizācijas tuneli. Apkārt ir žurkas ar sar­kanām acīm. Pāri ir stikla griesti, kur cauri var redzēt vannasistabas un tualetes po­dus. Ik pa laikam kaut kur nolīst ūdens. Sā­kuma likās – kāds ūdensapgādes muzejs?! Ko tur var stāstīt? Bet tas ir spoži, kā ir at­klāta tēma un cik jēgpilni izmantoti digitā­lie risinājumi! Nevis – mums ir nauda, un nu tik rādīsim, bet katrā tēmā ļoti precīzi, atbilstīgi parādīta un izcelta vajadzīgā ni­anse. Digitālās tehnoloģijas ir izmantotas nevis kā prioritāte, bet atbalsts. Temats lie­kas svešs un nesaprotams, bet ieviesa ļoti lielu skaidrību. Es tur atgriezīšos vēl.

Mazais muzejs? Nevaru neko rekomen­dēt, jo man liekas, ja ceļa malā ieraugi brūno zīmi, ir vienkārši jāgriež iekšā. Lielā daļā šo muzeju cilvēki ir tie, kas muzeja apmeklējumu padara par ārkārtīgi lielu piedzīvojumu. Varētu minēt Andrupenes muzeju, Veclaicenes muzeju Alūksnē. Tur tevi sagaida ar tādu aizrautību un degsmi! Varbūt finansiāli tur ir mazākas iespējas, bet atšķirībā no lielā muzeja kontakts ar cilvēku, kas tur strādā, ir fenomenāls. Tē­mas ir tik interesantas, un kā viņi stāsta! Pēdējā labākā pieredze bija minētajā Vec­laicenes muzejā, klausoties par malēnie­šu valodu. Pati esmu no Alūksnes. Varbūt tāpēc man tas likās interesanti. 

Tāpat kā tam puisim Mendeļejeva ta­bula. 

Jā! (Smejas.)