Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 21. maijs
Ingmārs, Ernestīne, Akvelīna

Ieelpo. Izelpo. Nesteidzies. Intervija ar bērnu rakstnieci Luīzi Pastori

"Šī noteikti nav grāmata, ko dot bērnam, kuram nepatīk lasīt un kurš pirmo reizi vēlas kaut ko palasīt," par savu jaunāko grāmatu Laimes bērni saka bērnu rakstniece Luīze Pastore

Precīzi pulksten desmitos Luīze Pastore un Rūsa stāv pie Andalūzijas suņa durvīm. Gaišas un staltas.

Luīze Pastore ir viena no pazīstamākajām bērnu rakstniecēm Latvijā. 2018. gadā viņa kopā ar Ingu Ābeli, Noru Ikstenu un Kārli Vērdiņu pārstāvēja Latviju Londonas grāmatu tirgū.

Runājam par Luīzes Pastores jaunāko grāmatu, ko izdevusi bērnu grāmatu izdevniecība Liels un mazs, – Laimes bērni. Tas ir pēc patiesiem notikumiem radīts stāsts, ko iedvesmojuši leģendārā latviešu ceļotāja un pētnieka Aleksandra Laimes (1911–1994) biogrāfijas fakti un nostāsti par viņa dzīvi Venecuēlas džungļos un brīnumainajiem atklājumiem.

"Mans uzstādījums bija, lai grāmatā nebūtu ierasto eksotisko džungļu ar košiem papagaiļiem," stāsta Luīze Pastore. "Lai būtu jūtams gan lietus, gan dubļi." Māksliniece Evija Pintāne ar milzīgu iedziļināšanos un aizrautību uzķērusi šo ideju un radījusi labirintu un noslēpumainu, ievelkošu pasauli, kurā košu papagaiļu tiešām nav. Nav arī galveno varoņu seju. Brīva vieta iztēlei!

Skaista grāmata. Gribas turēt rokās un ne tikai lasīt, bet arī paijāt.

Tāpēc, ka bērnu grāmatas ir mākslas darbs. Tās ir priecīgi paņemt rokās. Man liekas, ka pieaugušo grāmatām ir jābūt tādām pašām. Grāmatai ir jābūt notikumam. Ne tikai bērniem, bet īpaši – pusaudžiem. Šobrīd rakstu pusaudžiem un domāju, kā grāmata izskatīsies, lai viņiem vispār gribētos paņemt to rokās.

Kādam vecumposmam jūsu iecerē ir Laimes bērni?

Šī grāmata noteikti vairs nav sākumskolai kā manas iepriekšējās grāmatas. Gribēju pamēģināt rakstīt nedaudz vecākiem bērniem. Ar vecumposmiem ir sarežģīti. Mans koncepts bija tāds – šī grāmata it kā ir luīzpastorīga grāmata, bet no otras puses – nav. Iepriekšējo grāmatu ideja bija ar spraigu sižetu un vieglu valodu ievilināt bērnus lasīšanā. Šoreiz vēlējos no tā atkāpties. Paļāvos, ka esmu jau sev pievilinājusi auditoriju, kas lasa grāmatas. Bērni jau ir nedaudz paaugušies, 11–12 gadu veci, tūlīt būs kārtīgi tīņi, un spēj lasīt vairāk un nedaudz sarežģītākā valodā. Laimes bērniem, gluži kā visām pārējām manām grāmatām, iecerē bija jābūt viegli un raiti lasāmai, ar piedzīvojuma sajūtu, bet vienlaikus, to lasot, tev sevi jāieliek lēnākajā ātrumā, ir jāieelpo un jāizelpo, jāizskaita līdz desmit, un tikai tad tu šo grāmatu pa īstam vari piedzīvot. Tādējādi Laimes bērnu piedzīvojumu daļu var izlasīt ātri, vienā rāvienā, bet emocionālo līniju piedzīvot lēnām, pat ar nokavēšanos. Es paļaujos, ka šīs grāmatas auditorija ir lasošs un zinātkārs bērns un pieaugušais. Šī noteikti nav grāmata, ko dot bērnam, kuram nepatīk lasīt un kurš pirmo reizi vēlas kaut ko palasīt.

Radās iespaids, ka būtu vēlamas ne tikai priekšzināšanas lasīšanā, bet arī pārgājienu un dabas pieredze, proti, grāmatu labāk varēs novērtēt tie, kam aizraujošs pasākums var šķist arī upē iekrituša zariņa vērošana. Tā varētu teikt?

Ļoti precīzi. Šī grāmata manā galvā sāka rakstīties pirms desmit gadiem – uzreiz, kad vispār uzzināju par tādu Aleksandru Laimi. Pirmais nosaukums iecerei bija Kā kļūt par piedzīvojumu meklētāju, un galvenā tēma, ko risināju toreiz, bija drosme – cik Aleksandrs Laime ir drosmīgs, atsakoties no civilizācijas labumiem. Es tiešām ticu baumām, ka viņam bija daudz zelta un dimantu. Ja Laime būtu vēlējies, viņš būtu varējis atļauties dzīvot ar ģimeni Ņujorkā un nodrošināt tai visu labāko, bet viņam bija citas vajadzības. Mani iedvesmoja tas, ka viņam, džungļos ar sievu dzīvojot, ir arī bērni, tātad viņš vēlas saviem bērniem ar šādu dzīvesveidu kaut ko parādīt un iemācīt, un man šķita, ka viņš vēlas iemācīt piedzīvojuma garu. Tā nu sākotnēji virzījos tikai piedzīvojumu laukā, bet ar laiku sapratu, ka šajā stāstā ir vēl cits slānis – ziedošanās un upurēšanās. Kas ir tas, ko tu kā cilvēks esi gatavs upurēt, lai būtu laimīgs? Un šajā gadījumā Aleksandrs Laime ziedoja savu ģimeni. Viņš labi apzinājās, ka, dzīvojot civilizācijā, kas nāktu par labu viņa bērniem, bet ne viņam pašam, viņš būtu nelaimīgs.

Beigas ir skaudras, nekāds kompromiss nav iespējams. Šo tēmu, iespējams, personīgāk uztvers pieaugušie – kā mīlēt otru, viņu atlaižot un – šajā gadījumā – arī zaudējot.

Biogrāfiski stāsts tāds arī bija, un es negribēju no tā atkāpties. Negribēju to cenzēt, jo tādas ģimenes ir, tāda vienkārši ir realitāte. Rakstot par šo ģimenes traģēdiju, tīri privāti risināju vēl kādu jautājumu – kā tas ir, kad tavs vecāks ir superzvaigzne, bet ko tu kā bērns no tā dabū? Es biju jaunākā no trim māsām un gāju pirmajās klasītēs, kad mamma atklāja savu profesionālo aicinājumu. Viņas, protams, nebija mājās. Karjerā viņa bija superzvaigzne. Tur viņa sevi piepildīja, bet, atgriežoties mājās, kā mamma viņa bija izsmelta. Aleksandrs Laime, lai arī savus bērnus ļoti mīlēja, tomēr dzīvoja tikai savām vajadzībām par labu. Manā grāmatā Laimes meita – Krītiņš – izmisīgi cenšas no viņa kaut ko mācīties, cenšas līdzināties, taču saprot, ka nekad nebūs tāda kā tēvs. Viņai ir pavisam citas spējas un intereses. Tas ir arī tipisks pieaugšanas stāsts, kā viņa sev pārkāpj pāri, un tas ir arī stāsts par pieņemšanu. Krītiņa gadījumā laime ir izvēle. Latvijā to teikt, protams, no manas puses ir ļoti augstprātīgi, īpaši šādos pandēmijas apstākļos, kad esi ielikts tādos apstākļos, kādos esi ielikts. Bērni taču vispār uzaug vecāku diktētos apstākļos, kur viņiem netiek īpaši dotas izvēles iespējas. Šajā gadījumā ļāvu savai varonei izdarīt iekšējo izvēli, ka es šeit un tagad būšu laimīga un mēģināšu tikt galā ar šo situāciju, lai gan mans Krītiņš nevēlas dzīvot džungļos un jūtas tur ļoti slikti. Tēvs viņu ir tur ielicis, bet tā nav viņas vieta. Tas ir arī drosmes jautājums – kā beigt sūdzēties, gaidīt glābiņu no citiem un pašai sākt rakties ārā no situācijas.

Jūs precīzi esat uzrakstījusi mazās meitenes sarežģītās izjūtas pret tēvu – no vienas puses, apbrīna par viņa savdabību un izcilību, no otras puses – milzīgas ilgas pēc reālas klātbūtnes un uzmanības ikdienā. Neviens laikam nevar pateikt, kā ir labāk… Ir jau arī lieliski, ja bērns var lepoties un iedvesmoties no saviem vecākiem, pat ja maksā ar vientulību un uzmanības trūkumu, vai ne?

Tas ir precīzi tas, ko gribēju pateikt. Es nenosodu Laimi par viņa izvēli. Tieši viņa izcilības dēļ vispār sāku rakstīt šo grāmatu. Protams, par viņu ir jāraksta, jātaisa filmas un jārunā par viņa drosmi un piedzīvojumu garu. Es viņu nenosodu arī par to, ka viņš godīgi pateica, ka nevar dzīvot pilsētas džungļos. Viņš to vienkārši nevar. Ja viņš būtu aizbraucis līdzi ģimenes dēļ, notiktu tas pats, kas notiek ar citām ģimenēm. Viņi tāpat būtu izšķīrušies. Lai cik skaudri tas arī būtu, pieļauju, ka visai ģimenei šis bija labākais scenārijs. Viņa dēls Aleksandrs Laime juniors nerunāja, arī pieaudzis būdams. Ar viņu nekādu dokumentālu sarunu nav, bet pameita Ilze Foldāts joprojām stāsta par Aleksandru Laimi kā brīnišķīgu cilvēku. Viņai ir vislabākās atmiņas. Tas ir arī jautājums par mātes izšķiršanos. Vilma Foldāts ārkārtīgi mīlēja Laimi, un viņai patiešām patika dzīve džungļos. Tad ģimenē ienāk bērni, un tev ir jāsāk domāt, kas ir labāk bērniem – levitēt piecus centimetrus virs zemes un neprast reizrēķinu? Ko bērns iesāks ar šīm zināšanām? Ja viņš visu mūžu dzīvos džungļos – labi, bet ja vēlēsies iekļauties sabiedrībā?

Zviedru žurnālistes Līses Stokholmas skatienu izmantojat kā katalizatoru, lai Vilma skaidri apjēgtu, ka viņas dēlēns faktiski ir kļuvis par maugli?

Sabiedrība un arī attiecības atspoguļo to, kas ar tevi ir noticis, kad esi audzis savā nodabā, ko tu pats neapzinies, neredzi no malas, un tas parasti nav nekas glaimojošs.

Kas ir zināms par Vilmu Foldāts? Kas ar viņu notika pēc šķiršanās?

Viņa ar meitu Ilzi un īsto Aleksandra Laimes dēlu Aleksandru pārcēlās uz Ameriku. Viņi nodzīvoja, nesatiekot Aleksandru Laimi vēl vairākus gadus, līdz pienāca brīdis, kad Ņujorkā bija Expo izstāde un Laime bija Venecuēlas stenda galvenais eksponāts. Tur bija liels Eņģeļu ūdenskrituma makets, un Laime cilvēkiem stāstīja, kā izskatās Velna kalna virsotne, kāds ir ūdenskritums, kā viņi atklājuši, cik tas ir augsts. Tā bija vienīgā reize, kad Laime uzmeklēja Vilmu ar bērniem. Viņš ieradās pie Vilmas ar šausmīgi milzīgu dimantu un teica: "Ņem dimantu, piedod man un brauc man līdzi, atgriezies pie manis!" Vilma atraidīja viņu ar visu dimantu, teikdama – nē, mēs nebrauksim atpakaļ uz džungļiem. Šī aina ir dokumentālajā filmā par Aleksandru Laimi, kuras scenārija autors ir Valdis Ābols (Veiksmes ceļinieki. Aleksandrs Laime un Anhela ūdenskrituma dimanti, 2011, režisors Vladislavs Ščepins, Screen Vision). Filmā Vilma vēl iesmejas, ka pēc tam nožēlojusi, ka nav paņēmusi dimantu.

Viņa bija lepnā kurzemniece. Valdis Ābols šīs grāmatas tapšanā man ir ļoti palīdzējis ar privātiem materiāliem. Ar Laimi ir tā, ja vienreiz sāc par viņu interesēties, tad esi ar viņu saslimis. Tāpat kā ir zelta slimība, ir arī Laimes slimība. Valdis Ābols jau gadiem ilgi no dažādiem aspektiem pēta Aleksandru Laimi. Viņa biogrāfijas baltos plankumus, par ko nekas īsti nav zināms, – kā viņš ceļojis pa Eiropu, ko tur īsti darījis, it kā bijis arī kaut kādās dimantu raktuvēs Āfrikā, iespējams, pat Spānijas pilsoņu karā. Ābols man iedeva ļoti daudz privātā materiāla, kur viņš bija intervējis līdzcilvēkus, kas no visas pasaules brauca pie Aleksandra Laimes, jo viņš bija ārkārtīgi harismātisks. Šīs liecības ir ļoti ezoteriskas. Visi, kas par viņu kaut ko liecina, vēsta kaut ko tikpat neticamu kā Minhauzena stāstiņi.

Kā cilvēki atceras Laimi? Viņam džungļos bija izveidota bibliotēka, kuras plauktos grāmatas esot turējis atvērtas. Vai viņa pasaules uzskatam un dzīvesveida izvēlei bija kāds idejisks pamatojums? Vai Laime bija pievērsies kādai konkrētai filozofiskai mācībai vai reliģijai?

Sākotnēji tā bija tīra dēka un naudas kāre. Laime tiešām bija saslimis ar zeltu un to arī atrada. Es domāju, ka tajā brīdī, kad Laime zināja, kur atrast zeltu un dimantus, jo viņam bija ļoti tuvi sakari ar vietējiem iedzīvotājiem, kas viņam rādīja, kur atrodas dimanti, viņš zaudēja interesi. Paralēli viņš dzīvoja būdiņā un raudzījās zvaigžņotajās debesīs. Jo ilgāk tu dzīvo saskaņā ar dabu, jo vairāk redzi. Acis atveras plašāk, un maņas kļūst jutīgākas. Es domāju, ka dzīve džungļos viņā atvēra vairākus kanālus, jo tikai tur viņš sāka interesēties par literatūru, kosmosu, reliģijām, zinātni, bioloģiju. Laime lasīja visu, visu, visu un veidoja savu izpratni par to, kā funkcionē pasaule. Viņam radās neatbildami jautājumi. Uzkāpis Velna kalnā, Laime redzēja kaut ko neizskaidrojamu. Es domāju, tas ir loģiski tādā vietā, kur līdz tam, izņemot vienu gadījumu ar avarējušo lidaparātu, neviens nebija spēris kāju. Neviens nebija pētījis, kas tur augšā atrodas. Protams, tur bija sugas, kas nebija atklātas. Flora un fauna viņā radīja daudz jautājumu. Laime it kā redzējis arī mazus cilvēciņus vai cilvēciņu pēdu nospiedumus. Cieši ticu, ka viņa biogrāfijas baltajos plankumos, kurus Valdis Ābols mēģina izpētīt, notika kaut kas tāds, kas lika zaudēt ticību cilvēkam. Viņam bija liela, liela neuzticēšanās cilvēkiem. Tiem, kuriem Laime ļāva sev pietuvoties, viņš atvēra to, ko bija sapratis un pieredzējis. Kāpēc es viņu saucu par Minhauzenu? Tāpēc, ka viņš visus āzēja. Uzņēma tūristus – brauciet, es jums visu parādīšu un izstāstīšu –, bet pēc tam stāstīja visādus stāstiņus, kuros visi klausījās atplestu muti, bet Laime tos visus izgudroja. Tikai patiešām tuviem cilvēkiem viņš atklāja to, ko bija pa īstam pieredzējis.

Uz kinodokumentālista Anša Epnera filmēšanas grupas jautājumu prombraucot – kas ir laime? – Aleksandrs Laime esot palicis atbildi parādā un teicis – jūs tāpat nesapratīsit.

Tieši tā. Nav vērts jums stāstīt.

Laimes zelta likumi pamatā izriet no Aleksandra Laimes dzīves pieredzes vai esat likusi klāt arī savējo?

Daudzi izrietēja no pirmā grāmatas uzmetuma. Laime džungļos izglītoja bērnus tajās zināšanās, ko viņš uzskatīja par nepieciešamām un kas nav reizrēķins un gramatika. Bet tā ir tīri mana iztēle, kā viņš izgudro kaut kādus likumus, kas ir vajadzīgi, lai bērns izdzīvotu. Tie attiecas gan uz to, kā izdzīvot dabā, gan kā tikt galā ar savām emocijām. Iemācīt pašregulēties.

Esat skārusi sarežģītu un ļoti aktuālu tēmu – kuras ir tiešām nepieciešamas un kuras – liekas zināšanas. Ko jūs domājat par šo tēmu ārpus Laimes bērniem, plašākā nozīmē? Daudzi jaunie vecāki ir apmulsuši, kā iedot saviem bērniem labāko un vajadzīgāko.

Es domāju, ka jaunie vecāki šobrīd ir ne tikai apjukuši, bet pandēmijas apstākļos arī piedzīvo ļoti lielu spiedienu un trauksmi. Viņiem ir uzlikts ļoti liels slogs. Es negribu nevienu nosodīt par to, kā ir šobrīd, tāpēc ka ir traki. Pandēmijā izglītība ir uz vecāku pleciem, un daudzi no tā sabrūk. Daudzi saprot, ka zināšanas šobrīd nav priekšplānā. Svarīgāk ir saprast, kā mēs savās mājās tiksim galā ar emocijām, kas mums visiem rodas – pašiem pret sevi un citam pret citu. Nedomāju, ka sēdēšana datorā un planšetēs pašlaik ir lielākā problēma. Būtiskāk ir, ka vecāki netiek galā ar savām emocijām, slodzi un nav laika bērnam emocionāli pieslēgties. Kad bērns ir emocionāli pabarots, kas par to, ka viņš sēž tajā datorā? Es ticu, ka tehnoloģijas var arī gudri izmantot, un daudzi arī to dara. Tas tiešām nav lielākais bieds, kas ir iespējams.

Braukājot pa Latvijas skolām, tajās skolās, kuras uzskatu par priekšzīmīgām, esmu novērojusi, ka ir orientēšanās uz bērnu kolektīva emocionālo labsajūtu. Tad, kad bērni kā kolektīvs jūtas droši. Nerunāju tikai par to, ka visi ir draudzīgi un sakostiem zobiem mēģina cits citu cienīt, bet par to, ka tu saproti, ka tev ir slikta diena un neviens tevi par to nenosoda, bet tu arī pats proti to izreaģēt tā, lai nenodarītu pāri saviem klasesbiedriem un skolotājiem. Emocionāli inteliģents skolotājs ciena savus skolēnus, īpaši pusaudžus. Pastāv arī apgrieztais variants.

Ļoti daudzās novadu skolās esmu novērojusi, ja bērniem ļauj būt pašiem, gudri to menedžējot, rezultāts ir lielisks. Nevaru, protams, pārbaudīt viņu eksāmenu rezultātus, un man tas arī nav svarīgi, bet es redzu, kā viņi strādā ar mani – kā viņi atsaucas jauniem radošiem izaicinājumiem.

Pieminējāt situāciju, ka bērni daudz laika pavada mājās kopā ar vecākiem. Kāda ir reālā aina? Tas satuvina vai gluži otrādi – sākt pietrūkt privātās telpas un laika?

Es esmu no tiem vecākiem, kas domā, ka bērniem ir nepieciešams atpūsties no vecākiem un vecākiem – no bērniem, lai atkal pilnvērtīgi satiktos. Tāpēc uz mājmācību es skatos ļoti kritiski. Bērniem tīri psiholoģiski ir grūti savā vecākā saskatīt pedagogu. Tu no vecākiem gaidi emocionālo atbalstu. Ģimenē tu mācies vērtības, nevis reizrēķinu. Ja viens no taviem vecākiem ir arī tavs pedagogs, līdz zināmam vecumam ir ļoti grūti. Un tad nāk nākamais vecums, kad tu dabiski pretojies vecākam, bet viņš tev tikmēr mēģina mācīt pamatlietas, kuras būtu jāapgūst skolā. Man kā vecākam nebūtu jāzina bioloģija vai ķīmija 6. klasei. Jēzus Marija! Man tas nav jādara. Katram ir jādara sava lieta. Es varu iemācīt vērtības un varbūt kaut ko no savas radošās pieredzes, taču man nebūtu jāmāca ķīmija. Es tiešām uzskatu, ka vecākiem, kuri nav zinoši, ir uzlikta šausmīga slodze.

Vai jums ir priekšstats, pēc kā bērnu un vecāku attiecībās ilgojas bērni? Publiskajā telpā biežāk dzirdam, ko par to domā vecāki, skolotāji un citi.

Man ir ļoti mazi bērni, kuri vēl ir atvērti ļoti sirsnīgām attiecībām, līdz ar to es nevaru spriest, kas notiek pusaudžu vecumā. Sociālajos medijos klaiņo anekdote par tipisko mammu, kura visu dienu ir mazgājusi traukus, grīdu, mazgājusi bērniem dibenus, vākusi suņa vēmekļus, ēst taisījusi, un viņai dzīvē neko vairs negribas, bet viņa savācas, lai piecas minūtes paspēlētos ar bērnu. Dienas beigās viņa jūtas kā sliktākā mamma pasaulē, bet bērns tikmēr reflektē, cik diena bijusi forša, – mammu, kā tu šodien spēlēji supervaroni! Viņš nav pamanījis visu to zupu, kurā vecāks vārās, tāpēc ka esi devis 10–15 minūtes piepildīta laika. Bet tas var būt ļoti grūti – saslēgties šīs 15 minūtes ar otru cilvēku, pat ja tas ir tavs bērns. Ja tu esi izsmelts, tas ir visgrūtākais darbs pasaulē – sakontaktēt ar otru cilvēku. Es domāju, ka bieži vien mēs tā nesakontaktējamies ar dzīvesbiedriem, kā esam spiesti sakontaktēties ar bērniem. Tas ir darbs. Es esmu spiesta apsēsties un veidot attiecības ar savu bērnu. Tieši tāpat būtu jāveido attiecības ar otru pusīti. Ir katru dienu jāapsēžas un jāieskatās otrā cilvēkā.

Bet, ja cilvēks ir izsmelts, tad viņš ir izsmelts, kur lai ņem enerģiju tā rīkoties?

Es nezinu atbildi uz šo jautājumu. Arī gribētu zināt.

Man ir vajadzīga vientulība, lai es atkal varētu bērniem un otram cilvēkam kaut ko dot.

Kā jūs atjaunojat spēkus?

Man ir suns, kas mani izved pastaigāties. Tas ir ļoti labi, lai tiktu galā ar emocijām un nogurumu. Pastaigāšanās ir ļoti radošs process. Staigājot ļoti labi raisās domas. Rūsa man ir palīdzējusi izštukot ļoti daudzas idejas. Vientulība man ir vajadzīga, noteikti aiztaisīt savas istabas durvis. Tāpat kā Virdžīnijai Vulfai, man arī ir vajadzīga sava istaba. Tā ir telpa, kur neviens nedrīkst ienākt – ne bērns, ne suns, ne vīrs. Tā ir mana istaba ar manu enerģiju.

Kā jūs to noorganizējat? Vienkārši nelaižat iekšā?

Tad, kad ir pandēmija, bērni slimo un ir lokdauns, es to nenoorganizēju, es jūku prātā. Es tiešām cenšos saviem bērniem dot sevi maksimāli, un es sevi izdedzinu. Tā ir prasme, kas man vēl ir jāiemācās. Labi, ka ir suns un daba, kur varam visi iziet un izlikt savas emocijas. Tad, kad dzīve rit savu gaitu un bērni atpūšas no vecākiem un vecāki – no bērniem, es domāju, tas visiem tikai nāk par labu.

Jābūt līdzsvaram starp telpas došanu otram un…

Tuvību, jā. Man vienam bērnam ir pieci gadi, un es novēroju, ka sākas posms, kurā bērns apzinās, ka viņam ir garlaicīgi, un viņš var sākt par to čīkstēt. Šis ir posms, kuru es ļoti, ļoti gaidīju. Nu es mācīšu, ka garlaikoties ir labi! Un tu sēdēsi un garlaikosies! Tagad bērns slimo, un es esmu pateikusi, ka tu esi gana liels bērns, kurš var pats sevi nodarbināt. Tas neatceļ manu darba dienu un pienākumus. Ja bērns ir spiests sēdēt un garlaikoties, viņš no garlaicības izdomā, ko darīt, un tā ir tā radošā domāšana! Tā ir brīvā rotaļa, kas arī būtu vajadzīga skolās. Man liekas, ikvienā skolā būtu jābūt vienai stundai, kas būtu kaut kādā struktūrā ielikts brīvās rotaļas laiks. Lai arī nebūtu gluži tā, ka bērns vienkārši "radoši vāļājas" zem galda, kā arī ir redzēts. Bērni aiz garlaicības kaut ko izgudro – ko viņi grib zināt, ko izpētīt, ko uzradīt. Tas ir ļoti vērtīgi. Nevis kampaņveidīgas projektu nedēļas, kurās tu esi spiests iesaistīties komandā. Varbūt tu nemaz neesi komandas cilvēks. Varbūt tu gribi kaut ko izgudrot un izpētīt viens pats. Vienkārši – garlaicības stunda skolā. Mācīsimies garlaikoties!

Teicāt, ka par pazušanu planšetē nebūtu pārāk jāuztraucas. Un tomēr. Zinu reālus gadījumus, kad vecāki burtiski no dzimšanas bērnam ir ierādījuši skaistākās lasīšanas tradīcijas, bet ap 11 gadiem viņš pats vienkārši pārstāj lasīt. Ko jūs teiktu kā raidījuma Literatūre/Sākumskola scenāriste?

Nu labi, lai nelasa! Periodiska nelasīšana vispār necik nav bīstama. Ja bērnībā ir ielikti pamati, tas nevar neatgriezties. Vienpadsmit gados cilvēkam ir citas lietas, ko pētīt. Ja viņš grāmatās risina savus jautājumus – super, tas ir veids, kā viņš var atrast atbildes. Bet, ja viņš meklē atbildes citur un grib socializēties, kas viņam šajā vecumā arī ir jādara, tā ir tikai norma. Vienpadsmit gados viņam nav jāsēž pie grāmatām. Es domāju, ka man bija līdzīgi. Mana dzīve mainījās 14 gados, kad viena pati pārcēlos uz dzīvi Rīgā, lai mācītos Franču licejā. Līdz tam es dzīvoju laukos. Laukos bija ļoti garlaicīgi, un es lasīju daudz grāmatu. Rīgā dzīve bija skarba un interesanta. Man nebija laika lasīt grāmatas līdz pēdējai vidusskolas klasei, kad ievēroju, ka tie klasesbiedri, kas lasa grāmatas, ir nedaudz īpašāki par pārējiem. Sapratu, ka vēlos būt starp tiem īpašajiem un savādākajiem. Viņi redz pasauli atšķirīgi. Tāpēc es atgriezos pie grāmatām. Tas ir kaut kas, kam ir jāiziet cauri. Arī Laimes bērnu sakarā gribu uzsvērt: ir ļoti jāsaprot, kādu grāmatu tu piedāvā savam bērnam. Ja viņš vispār nelasa, bet viņam patīk gatavot ēst, ir foršas recepšu grāmatas pasaku formā. Ieinteresēt lasīšanā var ļoti radošā veidā.

Man ir lieli plāni nākamajam gadam. Braukājot pa skolām, es, protams, ievēroju, kāds ir lasītprasmes līmenis. Saprotu, ka vienkārši ar grāmatas nolikšanu uz galda tu nekad mūžā neieinteresēsi bērnu lasīšanā. Es šobrīd domāju par lasītprasmes materiālu – spēļu – izstrādi, kas nelasošos bērnus ieinteresētu iedziļināties tekstos, uzvarēt sevi, gūt panākumus ar tekstu, tekstu uzvarot.

Līdz šim jūsu pazīstamākās grāmatas – Maskačkas stāsts un Mākslas detektīvu cikls – ir apliecinājušas jūsu uzticību piedzīvojumu žanram. Vai tajā kā rakstniece jūtaties visērtāk?

Tūdaļ pabeigšu savu pirmo grāmatu mazajiem pusaudžiem. Tas noteikti nav piedzīvojumu stāsts, taču tajā ir ļoti daudz piedzīvojumu tāpēc, ka norises laiks ir 1998. gads. Rakstot par deviņdesmitajiem, bez piedzīvojumiem vienkārši nevar iztikt. Tas būs stāsts par pirmā tīņu seriāla filmēšanu Latvijā. Biogrāfisks, dokumentāls, bet, protams, būs arī daudz manas fantāzijas.

Es turpinu rakstīt arī par Aleksandru Laimi, jo ļoti daudz kas palika ārpus šīs grāmatas. Laimes bērni ir grāmata vecumam 12 plus, bet ir palicis pāri daudz mazu sirsnīgu gabaliņu mazākiem bērniem, kas paši mācās lasīt. Īsi, vienkārši, emocionāli silti stāsti par Laimes ģimeni.

Visos savos darbos risinu to, kas man ir privāti svarīgi. Es neesmu sev to piedomājusi, ka esmu un būšu tieši piedzīvojumu žanra autore. Laimes bērnos svarīgāka par piedzīvojumu ir ģimenes traģikas tēma, bet es nevēlos par šādām tēmām runāt smagi, lai bērnam rastos sajūta, ka ir pilnīgi OK par to runāt. Tas ir manis kā autores pašcenzūras jautājums, ko risinu pēdējā laikā. Par ko es drīkstu bērniem rakstīt – vai tiešām par visu? Ja tiešām par visu, tad kādā formā?

Ko jūs esat izdomājusi šajā sakarā?

Interesants bija gadījums ar Marku Rotko, par kuru uzrakstīju pēdējā sērijas Mākslas detektīvi grāmatā Bez nosaukuma. Marks Rotko, kā zināms, izdarīja pašnāvību. Es savos Mākslas detektīvos vienmēr noklāju cilvēka personības un radošās darbības laukus. Kāds, kad uzzināja, ka rakstu par Rotko, vaicāja – vai tad tu pašnāvību arī pieminēsi? Tu taču raksti bērniem. Vai vajag? Es iekšēji zināju, ka vajag, bet, protams, tas ir jārisina ļoti uzmanīgi. Es to risināju superalegoriski. Pašnāvību manā grāmatā izdara viens no tēliem – takšelītis Komats, kurš izvēlas palikt mākslas pasaulē. Mana varone Poga pārdzīvo – kā suns var to izvēlēties? Kaķis izvēlas, kad viņš aiziet. Suns neizvēlas, tā nav suņa izvēle. Ļoti pārnestā veidā, bet man bija svarīgi to uzrakstīt. Piekrītu, ka pašnāvības tēma ir ļoti slidena, ja to nepareizi risina. Nāves jautājums kā tāds bērnu literatūrā nav sarežģīts. Manai meitai ir pieci gadi. Mana mamma nomira, kad viņai bija četri gadi. Mēs vēl aizvien par to runājam gandrīz katru dienu. Man vispār nebija nekādu problēmu ar viņu par to runāt. Taču, ja par to visu laiku ir jārunā, tas nozīmē, ka tas sāp. Tieši tāpat grāmatās. Nāve ir dzīves sastāvdaļa, un par to ir jārunā normāli – nevis "viņš aizgāja" vai "neatgriezās". Vienmēr mēģinu meklēt veidus, kā par šo ļoti sarežģīto tēmu runāt vai ieminēties. Man nekad nav bijusi sajūta, ka par kādu tēmu nevar bērniem rakstīt. Var, es tikai domāju – bet kā? Kā es savai meitai par to stāstītu?

Piecgadīga meitenīte droši vien nāvi uztvers citādi nekā piecpadsmitgadīgs čalis. Cik, jūsuprāt, svarīgi bērnu literatūrā ir norādīt mērķauditorijas vecumu?

Tas tomēr ir nepieciešams. Protams, tā ir pavisam cita saruna. Pusaudzis nāvi uztvers daudz sāpīgāk, un atkal būs jautājums – nevis par ko ar pusaudzi vajag runāt, bet kā. Tas vairs nav tik vienkārši. Vēl ir tēmas, kurām, manuprāt, ir svarīgi pieskarties bērnu grāmatās, piemēram, invaliditāte. Tā sauktie neredzamie cilvēki. Vai, starp citu, cilvēki ar brillēm. Cik maz ir bērnu grāmatu, kurās galvenie varoņi ir ar brillēm. Nav! Ļoti maz.

Bet cik daudziem bērniem ir brilles. Un kāpēc viņš nevar būt galvenais varonis?! Mēs kopā ar mākslinieci Ievu Jurjāni pirmsskolas vecumam kopā darinām grāmatu ar nosaukumu Raiņa ielas cirks. Tajā es ļoti vēlos iekļaut dažādus cilvēkus, bet neuzsvērt to, ka viņi ir kaut kādi savādāki. Jo tā nav! Viņi vienkārši ir. Es gribu padarīt cilvēkus redzamus, normālus.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Rīgā uzstāsies deep house dīdžejs Finnebassen

Rīgā 5. augustā notiks elektroniskās deju mūzikas resursa The Room live 10 gadu jubilejas pasākums, kurā pirmo reizi Latvijā uzstāsies desmitgades pārdotākais deep house mūzikas dīdžejs un p...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja