Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 21. maijs
Ingmārs, Ernestīne, Akvelīna

Viss, izņemot remdeno. NN nakts rituālā aptauja

Teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis (1962–2014) labā nozīmē saindēja ar stilu. Ar ilgām pēc spoža stila

Šodien vērtē visi, radot iespaidu, ka nav nekā vienkāršāka kā uzrakstīt atsauksmi par mākslas darbu. Par spīti tam, ka tauta šķietami sen ir atņēmusi profesionālajai kritikai statusu un ieročus, joprojām ir cilvēki profesionāļi, kas pie pamatīgas recenzijas svīst stundām, dienām, mēģinot piešķirt īsto virzienu un spriegumu gadiem krātām zināšanām. Pat ja reizēm, īpaši strādājot ekspresrecenzijas žanrā, pats rakstīšanas process reālā laika ziņā nav tik ilgs.

Jaunajā Rīgas teātrī 10. janvārī sarīkojumā NN nakts par darbu dažādu mākslas jomu kritikā tiks sumināti vizuālās mākslas kritiķe Rasa Jansone, literatūrkritiķe Ieva Melgalve, teātra kritiķe Zane Radzobe, literatūrkritiķis Kārlis Vērdiņš. Viņus vieno talants rakstīt tā, lai teksts būtu piedzīvojums ar oriģinālu, neatdarināmu pašvērtību.

Jaunās kritiķes balvai nominēta kinokritiķe Agnese Lipska.

Balvas ieguvējs saņems 1500 eiro lielu naudas prēmiju, kuru atbalsta valodu tehnoloģiju uzņēmums Tilde. Jaunā kritiķe saņems veicināšanas balvu 500 eiro apmērā, ko atbalsta SIA Kurekss.

Žūrija vērtēja recenzijas, kas publicētas laikposmā no 2020. gada 1. decembra līdz 2021. gada 1. decembrim.

Žūrijā strādāja žūrijas priekšsēdētājs, filozofs un rakstnieks Ilmārs Šlāpins, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, izdevniecības Neputns galvenā redaktore Laima Slava, teātra kritiķe Undīne Adamaite, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskā producente, muzikoloģe Baiba Kurpniece, literatūrkritiķe Anda Baklāne, publicists Valdis Ābols un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte.

Šī gada NN nakts devīze ir Aiz kritiskā punkta. Balvas pasniegšanas ceremoniju veido Toms Treinis, Ilmārs Šlāpins, Monika Pormale, Valmieras Drāmas teātra jaunie aktieri Artis Jančevskis, Rūdis Bīviņš, Diāna Krista Stafecka, Krišjānis Strods, Meinards Liepiņš, Ieva Estere Barkāne, Kārlis Dzintars Zahovskis, Aksels Aizkalns un Sandis Runge. Muzicēs Miķelis Putniņš.

Biļetes – www.jrt.lv.

KDi Normunda Naumaņa vārdā nosauktās balvas mākslas kritikā nominantus aicināja uz rituālo aptauju:

  1. Cik lielā mērā jūsu nozari skāra pandēmijas klusums? Vai un kā tas jūs ietekmēja kā mākslas kritiķi?
  2. Jūsu kritiķa/kritiķes pašportrets. Kā jūs raksturotu savu stilu?
  3. Vai Latvijas mākslas kritikā pastāv paaudžu atšķirības? Vai savās recenzijās iestājaties arī par konkrētām savas paaudzes vērtībām?
  4. Vai pieķerat sevi izteiksmes "štampos". Kāds ir labākais veids, lai tos izskaustu?
  5. Lūdzu, pabeidziet teikumu – kad rakstu recenziju, man ir nepieciešams…
  6. Vai, jūsuprāt, teātra un kino kritiķa Normunda Naumaņa domu un vērtējumu klātbūtne joprojām ir jūtama

Kārlis Vērdiņš, literatūrkritiķis. Lai stils kļūtu akadēmiskāks

1. Lai arī zinu, ka grāmatniecības nozarei pandēmija nebija vieglākais laiks, jaunas grāmatas turpināja iznākt un arī recenzijas par tām tika publicētas. Šajos apstākļos likās vēl svarīgāk pievērst lasītāju uzmanību jaunajiem izdevumiem un iesaistīties diskusijās par literatūru un mākslu.

2. Mans kritiķa stils veidojās, regulāri publicējot nelielas recenzijas laikrakstā Diena. Pēdējos gados gribas, lai mans stils kļūtu akadēmiskāks un lai recenzijas formāts radītu iespēju iet dziļumā, rakstot par vērtīgām grāmatām.

3. Domāju, ka ir svarīgi rakstīt par visu jauno un interesanto, kas parādās visās mākslās, lai cilvēki par spilgtiem debitantiem uzzinātu jau debijas brīdī, nevis ar ilgu nokavēšanos. Taču, domājot par literatūras kritiku, neizjūtu lielu atšķirību starp paaudzēm. Citu paaudžu kritiķus uztveru kā sarunu biedrus un iedvesmas avotus.

4. "Štampus" mēs ņemam talkā, kad paši līdz galam nespējam formulēt savu attieksmi vai arī kad pietrūcis laika un spēka iedziļināties. Taču, ja kritiķis/-e cenšas izskaust štampus mākslas darbā, ir savādi, ja viņš/-a tos pieļauj savos tekstos. Ideālā gadījumā vajadzētu katrā recenzijā sākt visu no nulles, atbrīvojoties no stereotipiem un klišejiskiem domu gājieniem.

5. Kad rakstu recenziju, man ir nepieciešams dators, klusums un mazliet brīva laika.

6. Normunds Naumanis ir ietekmējis daudzu cilvēku priekšstatus par mākslas kvalitātēm, arī man viņa stils bija viens no nozīmīgākajiem paraugiem, kad sāku rakstīt recenzijas. Viņa teksti atgādināja, ka vērtētājam ne tikai jābūt savas jomas ekspertam, bet arī jāprot uzrakstīt saistošu tekstu. Un, pats galvenais, ne mākslas darbs, ne kritika par to nedrīkst būt remdena.

Ieva Melgalve, literatūras un kino kritiķe. No kamieļa un loga puses

1. Literatūru pandēmijas klusums skāra savādā veidā, jo, no vienas puses, šis ir bijis it kā ideāls laiks darbam (tiem, kas nav izdeguši), no otras puses, izdevniecības nespēj darboties ar tik straujiem apgriezieniem, kā vēlētos. Literatūra gan ir lēns process, un tā pa īstam pandēmijas ietekmi mēs varēsim novērtēt tikai pēc vairākiem gadiem. Es gribētu prognozēt, ka tuvākajos gados izdevniecības saņems daudz vairāk labu tekstu, kuru starpā sāktos vērā ņemama konkurence, tātad lasītājs varētu saņemt vēl interesantāku un daudzveidīgāku darbu klāstu – svarīgākais būtu mīlēt un atbalstīt redaktorus, korektorus, māksliniekus, maketētājus, projektu vadītājus un citus izdevniecību darbiniekus, no kuriem tiks prasīts (vēl) vairāk, ātrāk, labāk.

Es kā cilvēks pārliecinoši iekļaujos "izdegušā kultūras darbinieka" kategorijā, un, iespējams, mani kā kritiķi šis laiks ietekmējis tikai tik daudz, ka es atteicos no visa, no kā varēju atteikties, un rakstīju tikai to, ko man šķita svarīgi izdomāt līdz galam, pēc iespējas apvienojot sakāmo ar savām pētnieciskajām interesēm mākslas teorijā; tas gan, manuprāt, ir ne tik daudz "ceļš uz izcilību" vai padoms, kā pareizi rakstīt, bet drīzāk apstākļu sakritība.

2. Vai tas bija Kurts Šviterss, kurš kritiķi sauca par tādu zvēru, kas, no vienas puses, ir kamielis, no otras – logs? Kamieļa pusē es laikam pirmām kārtām domāju par to cilvēku, kas ieguldīs laiku, lai izlasītu grāmatu vai noskatītos filmu un vēl pēc tam par to domātu; man ir svarīgi, lai cilvēki netērētu laiku tam, ko nevēlas ielaist savā pasaulē, un vienlaikus lai tie, kas atnāk pie šī darba, atnāktu sagatavoti un ieinteresēti. Es iztēlojos gan to recenzijas lasītāju, kam darbs ļoti nepatīk, – lai šis cilvēks var izlasīt recenziju un nospriest: "Jā, tieši šitais man nepatika, tas nekas, ka Melgalvei patīk" –, gan to, kam darbs patīk un kam ir dota atļauja sašust par Melgalves absurdajiem iebildumiem. Un man ir ļoti svarīgi, lai līdzīgā formā par to var domāt arī darba izveidotāji – ieraudzīt kaut ko, kas man ir nolasījies, bet ko viņi nav iecerējuši, un zināt, ka daži viņu viltīgie un smalkie gājieni ir ievēroti un novērtēti.

No loga puses es neesmu nekāds mākslas kritiķis, es esmu cilvēks, kas iemaldījies šajā pasaulē un mēģina no tās kaut ko saprast. Jo ilgāk es to daru, jo mazāk saprotu, ko daru, un, godīgi sakot, šī nominācija man bija viltvārža sindroma kvintesence – vai tad tiešām visi pārējie jau ir apbalvoti, ka tagad jāizvirza cilvēks, kas apjucis, noraizējies un dusmīgs sēž un purpina: "Nu kas tas tāds bija, neko nesaprotu, un man pat grūti izskaidrot, ko tieši nesaprotu un kāpēc."

3. Mākslas kritikā gan rakstīšanā, gan lasīšanā noteikti pastāv paaudžu atšķirība, kas varētu būt postsociālisma fenomens – ir cilvēki, kas vēl atceras laiku, kad kritika bija institucionāla: tai varēja būt reālas politiskas sekas, kritika varēja autorus pacelt vai nogremdēt. Tagad kritiķa loma ir drīzāk kultūru uzturoša vai pat glābjoša – neatkarīgi no tā, ko mēs sakām, mēs vēlamies, lai cilvēki paši izlasītu, apskatītu, noskatītos un piedalītos diskusijā. Kritiķa pozīcija ir mainījusies no autoritātes lomas, kas bija aktuāla arī agrīnajos postpadomju gados, uz līdzvērtīga sarunbiedra lomu. Lai arī tagad reti kurš domā par sevi kā par dižāko autoritāti jomā, pamatpriekšstati par kritiķa atbildības veidu vēl arvien ir atšķirīgi. Jaunākie kritiķi ir brīnišķīgi un iedvesmojoši ar to, ka viņi daudz labāk apzinās savu subjektivitāti un vietu diskursā.

"Mana paaudze", ja tāda ir, drīzāk atrodas starptelpā starp autoritāti un sarunbiedru; man šķiet, ka mēs ļoti degam par kultūras vietu katra cilvēka dzīvē. Mākslas darba radītājs ir atbildīgs gan par sava darba tiešo vai apslēpto vēstījumu, gan par attieksmi pret lasītāju vai skatītāju, gan precizitāti izteiksmē, gan arī par jomu kopumā, tās attīstību un kvalitāti. Kritiķa skatījumā svarīga ir ironija, joks, zemteksts, teksta lasāmība vairākos līmeņos. Es gribētu ticēt, ka vēlme pēc diversitātes, drosmes, jūtīguma un jauniem meklējumiem mākslā ir nevis paaudzei specifiska, bet kritiķiem kopīga.

4. Es pārāk reti pieķeru sevi izteiksmes štampos – un, manuprāt, štamps ir skaidra pazīme, ka šī doma nav līdz galam izdomāta, atstāta zem jautājuma zīmes. Protams, izdomāt visas domas recenzijas apjomā tik un tā nav iespējams, tāpēc mans vienīgais risinājums ir mēģināt savas klišejas variēt, lai lasītājam būtu interesantāk. Tiesa, tā nav mana lielākā problēma – es drīzāk gribētu iemācīties apieties ar teikumiem, kas izstiepjas un samudžinās, un apmulsina mani pašu tik ļoti, ka arī es pati nevaru izdomāt, kā to pateikt vienkārši un saprotami.

5. Kad rakstu recenziju, man ir nepieciešama neliela draugu grupiņa, kam es varu pateikt savus muļķīgākos jokus un nīgrākās iebildes, lai tas viss nenonāktu gala tekstā. Ideāli, ja ir kāds cilvēks, kas ir gatavs šo tekstu izlasīt, pirms es to nosūtu, – jo, protams, katrā tekstā maģiski parādās jaunas kļūdas un muļķības, tikko nospied podziņu "send", un ir labi, ja vismaz pirmajā raundā tas netiek nosūtīts daudzcietušajam portāla redaktoram. (Šī ir pateicība visiem, kas ir mani uzklausījuši un pacietuši.) "Uzklausīšanas un paciešanas" jomā ļoti liela nozīme ir arī darbu autoriem; šajā mazajā vidē es jūtos vainīga un bēdīga ikreiz, kad man šķiet, ka autors ir uztvēris kritiku kā nejauku, ļaunprātīgu vai paviršu, un ļoti priecājos, ja autors nav aizvainots vai noskumis.

6. Domāju, ka daudziem kritiķiem Normunds Naumanis vēl arvien ir paraugs un atskaites punkts. Tomēr, atgriežoties pie jautājuma par kritiķa lomu sabiedrībā, – man šķiet, ka viņam piemita tāda autoritātes pozīcija, kura būtu grūti sasniedzama un kuru daudzi kritiķi (arī es) nemaz nevēlētos.

Rasa Jansone, vizuālās mākslas kritiķe. Reizēm uzrakstu divas beigas

1. Tas klusums izrādījās ļoti haotisks un spriedzes pilns. Ik pa laikam izstādes nācās vienkārši šturmēt, jo ierobežojumi izsludināja vēršanu ciet, – tad nu nācās visu mest pie malas un skriet, lai vispār paspētu redzēt. Pēdējā vakarā atvērtās izstādes ar satrauktu skatītāju pulciņu un izmisušu mākslinieku tā vidū – to es neaizmirsīšu nekad. Izstāde, ko mākslinieki un kuratori gatavo vismaz gadu, bet ko varēja aplūkot vien nedēļu vai divas, jo ne visus grafikus varēja pārbīdīt, – tā bija tā jaunā, sāpīgā realitāte. Toties nebijušā krāšņumā uzplauka dažādi tiešsaistes pasākumi – atklāšanas, lekcijas, semināri, pat skolas. Mākslas pasaulē iesaistītie runāja kā nekad iepriekš.

2. ... aizrauties un jūsmot. Un jūsmojot nespēt vien apstāties un pielikt punktu. Reizēm es uzrakstu divas beigas. Nevis tāpēc, ka nevar saprast, kuras tad ir tās īstās, bet tāpēc, ka labs mākslas darbs vienlaicīgi rada vairākus stāstus, vairākas sižeta līnijas ar diviem, trim un vairāk nobeigumiem.

3. Protams, ir. Protams, katrai paaudzei ir mazliet citāds veids, kā tā iekļaujas mākslas ainā, kā sāk savas gaitas, kā noturas tajā, kā sagaida savas vecumdienas, – tas ir neizbēgami, jo apkārtējā pasaule mainās ļoti strauji. Mana paaudze – septiņdesmitajos dzimušie – paspēja piedzīvot abas puses: gan padomju laikus, gan Rietumu vērtības, kas nemaz nekādas Rietumu vērtības sākotnēji nebija. Tas sūrums un deviņdesmito gadu izmisuma jautrība – par to tikai tagad var sākt kaut kā lēnām reflektēt, un šādas refleksijas atklājas ne tikai pētniecībā, bet arī jaunos mākslas darbos. Mana paaudze bija pirmā, kas aci pret aci nostājās pret dažādām Rietumu teorijām. Pirmā, kas apzināti mēģināja izrunāt, piemēram, vārdu "feminisms". Tas nebija nekas jau iepriekš dots vai formulēts, vai akadēmijas skolas solā izdzirdēts, un stīvēšanās un strīdi ap to notiek vēl arvien.

4. Es vienmēr gribu, lai teksts būtu piedzīvojums. Lai izstādes norises vieta tekstā atklātos kā karstākais punkts uz zemeslodes, kur skatītājs pieslēdzas tādam emociju spektram, kāds nav sameklējams nekur citur. Lai lasītājs, salasījies manu tekstiņu, gribētu sākt sekot līdzi kādam māksliniekam, vērot viņa attīstību, gaidīt nākamo darbu parādīšanos, pameklēt kādus citus uzvārdus vai notikumus "internetos" – un es nemaz nezinu, vai gribu šo savu štampu izskaust. Pagaidām lai paliek.

5. ... grāmatas visapkārt. Literatūras grāmatas, teorijas grāmatas, mākslas darbu reprodukciju albumi un vecās Studijas. Sakrauju tādu torni sev apkārt, torni ar nepārvaramu tendenci sagrūt, – un tad var kaut ko sākt.

6. Protams. Viņš labā nozīmē mūs saindēja ar stilu. Ar ilgām pēc spoža stila. Aiz šī stila viņš bieži vien slēpa īgņošanos par visur uzglūnošu garlaicīgumu vai pat šo to klaji reakcionāru – bet vienmēr, vienmēr viņš strādāja pie sava stila. Atceros Dienā nodrukātu viņa izteicienu par Klintu Īstvudu – vai varbūt tā bija kāda cita vīrieškārtas Holivudas zvaigzne. Naumanis viņu nodēvēja par "sažuvušo zelta ķirbi". "Sažuvušo ķirbi" es vēl kaut kā toreiz spēju pārdzīvot, nu bet "zelta" – lūk, tas bija viņa stils. Viņš, viltnieks, zināja – lai panāktu īstu greznību, greznību, kas tikai valodā iespējama, īsta jumta noraušana, – ir jāuzdrošinās salikt kopā pilnīgi nesavienojamas lietas. Un tad smīnot jāuzklausa savas pārsteigtās publikas aplausi.

Zane Radzobe, teātra kritiķe. Galvenā ir izteiksmes skaidrība

1. No visām mākslas nozarēm pandēmija teātri, protams, ietekmēja vispamatīgāk – gandrīz pieckārtējs apmeklētāju skaita sarukums; ja rēķinām klāt teātri digitālajos formātos – puse... Negribas liekuļot – optimismu tas neradīja. Kritiķi, vismaz es, paguva iziet cauri visa veida pārdomām un emocijām, no kurām daļu negribas atcerēties. Tāpēc šoreiz par sudraba maliņu. Man liekas, ka klusums vispār tādā dzīvē, kādu mēs dzīvojam, ir ļoti nepieciešams. Bez pauzēm salauzt rutīnu ir ļoti grūti; bez klusuma un apstāšanās, pat ja tā ir nekomfortabla un piespiedu, nekas jauns nerodas. Pandēmija piespieda teātrus pārdomāt savu darbu. Man kā kritiķei pandēmija ir likusi pārvērtēt, kas man ir un kas nav svarīgi mākslā, kā arī devusi iespēju uzzināt šo to jaunu, kam iepriekš neatlika laika.

2. Rakstot ātri un salīdzinoši neliela apjoma tekstus, stils nav tas, par ko domā vispirms; galvenā ir izteiksmes skaidrība. Tāpēc, ja man saka, ka man ir savs stils, es to uztveru kā komplimentu, jo tas, kā es rakstu, visbiežāk ir nepastarpināti saistīts ar to, kā es domāju. Diezgan bieži esmu dzirdējusi, ka esmu tieša; tas man arī personiski liekas būtiski kā dzīvē, tā mākslā. Vislabāk man pašai patīk tie mani raksti, kuros man izdodas apskatāmo izrādi parādīt kādā plašākā – mākslas vai dzīves – kontekstā.

3. Paaudžu atšķirības nenoliedzami pastāv, un tas ir ļoti labi. Teātris Latvijā ir daudzveidīgs, arī skatītāji ir ļoti atšķirīgi, un man liekas, ka kritikai arī ir jāatspoguļo dažādi skatpunkti, ka kritika savās labākajās izpausmēs ir dialogs starp dažādām mākslas un dzīves uztverēm. Rakstot es nedomāju, ka esmu "paaudze", bet droši vien tiktāl, cik paaudzes (un nevis indivīdi kā savdabīgas personības) vispār pastāv, es tādu iemiesoju. Tas ir, man ir līdzīga dzīves pieredze, izglītība, problēmas un attiecīgi arī domāšanas veids kā cilvēkiem man līdzās. Tas gan ne vienmēr nozīmē – mana vecuma cilvēkiem.

4. Jā. Mierinu sevi, ka tas rakstīšanas rutīnā ir neizbēgami. Vislabākais veids, šobrīd gan maz iespējams, ir formāta maiņa – dažādi kritikas žanri pieprasa atšķirīgu domāšanas un izteiksmes veidu. Ļoti palīdz profesijas pamati – atcerēšanās, ka recenzijai primāri jāatbilst nevis kritiķim, bet gan izrādei. Arī tāpēc ir fantastiski, ka teātris ir ļoti dažāds.

5. Kad rakstu recenziju, man ir nepieciešama precīzi nogradēta spriedze (ne par daudz un ne par maz), iespēja rakstu pabeigt, ilgstoši to nepametot, un daudz tējas.

6. Es atbildēšu citādi. Neskaitot talantu un erudīciju, Normundu par izcilu kritiķi, manuprāt, padarīja fakts, ka viņš fantastiskā intensitātē savos rakstos iemiesoja ļoti konkrētu sava laika dzīvo pulsu, viņa gadījumā varbūt tiešām jāsaka – paaudzes domāšanu. To tiešā veidā neviens nevar pārņemt, un arī nevajag. Bet kā princips tas, manuprāt, ir kas tāds, uz ko kritiķim vajadzētu tiekties.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Rīgā uzstāsies deep house dīdžejs Finnebassen

Rīgā 5. augustā notiks elektroniskās deju mūzikas resursa The Room live 10 gadu jubilejas pasākums, kurā pirmo reizi Latvijā uzstāsies desmitgades pārdotākais deep house mūzikas dīdžejs un p...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja