Zanei pasē ir četras Krievijas vīzas, un pēdējā no tām uz gadu. Čakarēta tieku es. Vai tiešām vēl pārbaude pēc pusotras stundas, ko pavadījām rindā Soču lidostas pasu kontrolē? Jā. Milicis prasa kaut kādus mistiskus vaučerus, kas apliecina, ka esmu Sočos rezervējusi viesnīcu. Latvijas tūrisma firmā, kas kārtoja Krievijas vīzu, iedeva vaučeru, taču bez paraksta un zīmoga. Zvanu uz Latviju, kur man apgalvo, ka viss ir kārtībā. Viņi tik un tā izdomāšot kaut ko, kur piekasīties.
Pagājušas divdesmit minūtes, miliči nepiedāvā rīcības plānu. Saku, ka aiziešu līdz kādai viesnīcai un dabūšu vaučeru. Redzot mūsu mugursomas un telti, viņiem skaidrs, ka diez cik ienesīgas Sočiem nebūsim. Kāds cits milicis sāk čubināties zem galda un izvelk pilnu cepuri naudas. Zane tūlīt man iedod dolārus un čukst, lai dodu tos miličiem, kad viņi prasa. Ne ātrāk, citādi vēl arestēs par to, ka dodu kukuli. Jau lidostā ienākot, bija manāms uzraksts: kukuļus nepieņem. Svīstošajās plaukstās nauda kļūst mitra. Esmu vienā no galvenajām lomām neticamā trillerī. Vēl tikai trūkst pistoles pie maniem deniņiem.
Realizējam Zanes plānu A: "Alberte, nemitīgi atvainojies, ka tā
sanācis, piekrīti visam, neiebilsti." Taisu citrona ēdāja skābu
seju. Tā kā esam pēdējās, miliči kļūst pielaidīgāki: "Ņem pasi, bet
atpakaļceļā būs lielas problēmas." Viņi lēš, ka man būs jāmaksā
aptuveni 500 latu liels naudas sods. Super! Dzīve ir izdevusies!
MAĻČIKI — ZAIČIKI
Ārpus lidostas mūs ielenc taksometru šoferi. Ignorējam, jo esam lasījušas, ka viņi no tūristiem grābj astronomiskas summas. Zane izdrukājusi mikroautobusu sarakstu, kas liecina — transportam uz Adleru vēl jābūt. Satumst, mudinu ņemt taksi. Zane nepiekrīt. Šoferis biedē mūs, ka visi autobusi aizgājuši. Kad pagājusi vairāk nekā pusstunda, kuras laikā šoferim esam īdējušas, ka nevaram atļauties taksi, jo nauda jātaupa kukuļiem, kungs nolaiž cenu. Sekojam viņam uz tumšu stāvlaukumu. Vecajā volgā viņš azerbaidžāniski sāk runāt pa telefonu. Kļūst neomulīgi. Viņš solās mūs izmitināt pie babuškām un ķoķām¹ lētās istabās. Plāns par teltīm izplēn, jo šoferis apgalvo, ka kempingu te nav.
Esam pie ķoķas Faridas. Ož pēc kaķu mīzaliem. Faridas hata ir kopmītņu tipa būve ar mazām istabiņām un kopēju dušu, virtuvi. Uz gultas mūs sagaida šiki dvielīši Christian Dior vārdā. Diennakts te maksā 14 latu divām personām.
Pāri ceļam ir Melnā jūra ar siltu vēju. Promenāde ņirb. Ik uz soļa piedāvā tetovēt ar hennu un sapīt afrikāņu bizītes, pārdod luminiscējošus stabiņus un mirguļojošas sirsniņas, dārd krievu estrādes ritmi. Smalkā krogā dejo Verkas Serdjučkas līdziniece, pa rokām valstot čūsku. Kāda sieviete piedāvā mest šautriņas uz baloniem un balvā iegūt kādu mīksto mantiņu vai šampanieti. Viņa sparīgi sauc: "Maļčikizaičiki, ģevočkibeločki! Pabrobuiķe, vaš šans!²" Kāds puisis rāda, ko māk, un tiek pie mīkstās mantas. Ļauj draudzenei izvēlēties. Viņa paņem sarkanu, pūkainu sirdi ar baltām kājām un saldi paskatās uz puisi. Nu ko, samet balonos un sajūties kā varonis, kā tāds šķēpmetējs Pekinā!
Aizraujošākā atrakcija ir Pjannaja butilka³. Uz nelielas, slīpas platformas nolikta tukša pudele ar kakliņu uz leju. Spēlētājam rokās ir tāda kā pātaga ar baranku galā. Pudeles kakls jādabū barankā un pudele jāpieceļ stāvus. Kad to rāda atrakcijas vadītājs, paralēli mikrofonā bubinot: "Nāciet, vinnējiet, izmēģiniet spēkus!", izskatās elementāri. Vairāki puiši mēģina — gandrīz pudeli pieceļ, taču pēdējā mirklī tā apgāžas.
Ļaujamies gaisa hokejam un karaokes vērošanai. Kamēr skatāmies, klāt kāds kungs un lūdz uz deju. Pēc mirkļa viņš atzīst — divas nedēļas kā esot iznācis no cietuma. Re, zvanot māte vai māsa. Viņš atbild: "Nu, nezvaniet man brīvdienās, susļiks ir noguris, susļiks nevar runāt." Mēs pazūdam no kunga acīm un nonākam pie kafejnīcas, uz kuras sienas ar lampiņām izveidots skaitlis 2014 — gads, kad Sočos notiks ziemas olimpiskās spēles.
Cenas Adlerā kā jau kūrortā: 100 gramu šašlika maksā 100 rubļu jeb divus latus. Gurķis — 60 santīmu. Ieklīstam šašličnajā, kas pievilina ar glīta pavāra skatienu. Šašliks ir cīpslains, bet gards. Klāt vēl svaigu tomātu mērce ar kinzu un citiem Kaukāza garšaugiem! Mmmm! Kā nu bez vīna?! Kad prasu to pārdevējai, Zane uzjautrinās par manu mistisko krievu valodas prasmi. "Pažalusta, glaz vino!" — "Stakan, vi dumaļi,5" viņa smejas.
PIPARKŪKU ĀDA
Rīts sākas ar fakta konstatēšanu, ka manas kurpes, kas bija atstātas ārā, pieslapinājis viens no kaķiem. Labi, ka man ir vēl divi citi pāri.
Brokastis katru rītu ēdam kopīgajā virtuvē. Kā sarunāts, allaž ir arī kāda māte un meita no Maskavas. Dzer tēju, piekožot desmaizes. Mātei mugura un pakakle nosauļota sarkana kā neļķe. Abas skatās televīzijas humora šovu. Māte ik pa laikam uzkliedz meitai, lai ēd ātrāk, jo nepaspēs labāko sauli noķert.
Sauļoties! Pludmalē miesa pie miesas. Vīī! Nepatīk. Starp miesām staigā cilvēki ar mērkaķiem pie rokas un aicina fotografēties. Mērkaķēns sarkanās biksēs pat iemācījies svešiniekiem ielēkt klēpī un uzrāpties saulē gulošam puskailam ķermenim. Pa pludmali laipo arī zvēru kostīmos tērpti cilvēki un dāļā lapiņas ar aicinājumiem pirkt ceļojumus apkārtnē. Dodamies nostāk. Jūras mala ir oļaina un melnām smiltīm. Viļņi tik strauji, ka apveļamies augšpēdus. Pāris dienu vēlāk kāds vīrietis viļņos noslīkst.
Zanes tētis, kurš padomju laikā bijis Adlerā, atsūta īsziņu: neapdedziet! Mēs arī saziežamies tik spēcīgi, ka vakarā ar nožēlu secinām — esam baltas! Skatoties uz piparkūku un karameļu krāsas ādām, saprotam, ka sauļošanās ir smags darbs un šajā jomā pieredze vāja.
Otra birokrātijas paraugstunda sākas, kad meklējam, kā reģistrēties. Tas jādara visiem, arī Krievijas iedzīvotājiem, no ielidošanas brīža trīs dienu laikā. Mūsu ķoķa Farida nereģistrē. Neesot vajadzīgo papīru.
Ejam viesnīcās, prasām, vai var reģistrēties, solām par to samaksāt. Atsaka un norāda, lai ejam uz pastu, kur ir reģistrācijas anketas. Pastā saka — meklējiet tūrisma firmu, kas sniedz šādu pakalpojumu. Nevaram atrast. Tā novazājamies dienu. Klāt otrā diena, un dūša papēžos. Jau jāsāk domāt, kur dabūt 500 latu kukulim lidostā. Nav ideju, kā dabūt vajadzīgo. Iesaku pārcelties uz viesnīcu, taču Zane uzstāj — jābūt veidam, kā reģistrēties citādi. Visu dienu tiekam mētātas no vienas vietas uz otru, līdz nonākam interneta kafejnīcā, kur uzmeklējam Latvijas vēstniecības Krievijā tālruņus. Tie neatbild. Visbeidzot aizejam uz vēl kādu tūrisma firmu, kur paskaidro: vajag jūsu dzīvesvietas saimnieces pasi. Sieviete piezvana Faridai un izstāsta, cik vienkārši ir reģistrēt tūristus, lai nebaidās. Tā kā līdz darbdienas beigām ir stunda, skrienam pakaļ Faridas pasei, skrienam atpakaļ, un top anketas ar mūsu datiem. Šausmas!
Nākamajā dienā ar Faridu braucam uz viņas pieraksta vietu Golubije Daļi citā Soču pusē. Pasu galdā paziņo, ka nereģistrē ārzemniekus, kuri ieradušies uz tik īsu laiku. "Grib kukuli!" noņurd Farida. Ejam prom. Tirgū satikts paziņa saka — ejiet uz pastu, tur to nokārtos. Iedodam Faridai naudu, ap 20 latiem, un īsā mirklī viss nokārtots. Mēs ķeramies Faridai ap kaklu, no laimes raudot un dēvējot par detektīvu.
Uz tiem priekiem ejam uz stolovaju6. Kad izstāvēta gara rinda, uz paplātes lieku indīgi sarkanu kompotu graņonkā8. Apmulstam pie dzeltenbrūnās gaļas kaudzes: karbonādes, Kijevas kotletes, vistu šķiņķi miedz ar savām taukaini spožajām acīm — sak, uzdur mani uz alumīnija dakšiņas. Zanei bail vispār kaut ko likt uz šķīvja, jo nesen noskatījusies dokumentālu filmu un šo to uzzinājusi par ēdiena gatavošanu Krievijā. Viņa tomēr izvēlas vistas šķiņķi, es — karbonādi. Virtuves strādniece baltu un spicainu micīti galvā gaļu nosver un nosauc tās svaru. Hm, kāpēc gan? Atbilde ir pie kases, jo tur man liek gaļas svaru atkārtot. Atzīstu, ka nezinu. Man izlīdz svērēja, un viss beidzas labi.
Mūsu maltīti vēro melns suns, kurš, kaulu gaidīdams, tecina uz grīdas siekalas. Eiropas komisāri būtu šokā.
JŪS SITAT KRIEVUS!
Uz tirgu. Ir nežēlīgi karsts, taču placī stāv sieviete, ietinusies mohēras lakatos. Diez kas tos pērk. Arbūzi jāpērk! Un smaržīgu lauru lapu slotas no Abhāzijas. Jāiet pie Asjas, kura pārdod plūmes un sirsnīgi smejas savu bezzobaino muti.
Pēkšņi pienāk klāt kāds vīrs. Vai gribot mājas konjaku? Jā! Sekojam līdz tirkīzzilai būdai, kur mūs pārtver Kaha. Zēns ap gadiem 14. "Ļoti labs, pagaršojiet," puika mums dod konjaku, kas gatavots uz bārbeles, persiku vai vīnogu bāzes. Konjaks ir ļoti labs. Silts, glāstošs, zeltains. Pērkam un vedam uz Latviju.
Pamanām konditoreju. Zanei ir hobijs visās pasaules malās bildēt kūkas. Smieklīgākā ir par tiramisu dēvēts dzeltens bumbulis, kas greznots ar glazētiem, sarkaniem ķiršiem. Vitrīnā gozējas arī torte, uz kuras attēlots ciemats ar visu iebraucamo ceļu. Kāda cita rotāta ar masīvām rozā sviesta rozēm un sēnēm. Favorīte ir kūka — groziņš, kas pildīts ar olu baltumu un zefīru cālīša formā. Ar spicu astīti kā bura, dzeltenu sekstīti, brūnām, apaļām acīm un pavērtu sārtu knābīti! To ēdot, es domāju par bērnību un groziņiem, un par to, vai atsacīties no visa, kas dara laimīgu, ir pieaugt?
Vakarā atklājam veikalu ar izlejamiem Kubaņas vīniem, kas mūsu dzīslās ielej prieku. Saimnieks ir dienējis Skultē un ar labu vārdu atceras Latvijas smilšaino pludmali un skaistās sievietes. Daļa krievu mūs uzņem sirsnīgi, daļa — ne. Noriju sāpi, kad kundze no Maskavas vīzdegunīgi stāsta, ka padomju laiks Latviju padarījis bagātu, jo tik daudz fabriku palicis. Ko? Viens Dzintars, kura krēmu redzat Soču pludmalē, un viss! Nokaitināja vēl kāda madāma, apgalvojot, ka latvieši sit krievus un liek mācīties latviski. Mēs viņus necienot! Es jau dusmās sāku kasīt ar kāju zemi un meklēt sevī iecietību, kad Zane rāda diplomātiju: "Ja mēs necienītu krievus, nebrauktu šurp un nerunātu ar jums krieviski!" Mana kārta: "Es cienu Puškinu, Rahmaņinovu un savus kursabiedrus — krievus. Ziniet, latvieši ar krieviem pat vienā gultā guļ un skūpstās! Ticiet man, mēs kašķi nemeklējam. Par radikāliem grupējumiem, kuriem patīk mītiņi, neatbildu. Mīļā sieviete, ja skatīsieties tikai vienu televīzijas kanālu, kur rāda to, kas jārāda, tad tādās ilūzijās arī dzīvosiet! Domājiet taču pati. Atbrauciet un apskatieties!" iespiežu viņai rokās vizītkarti.
Kādu dienu dodamies ar autobusu uz Krasnaja Poļanu, kur notiks olimpiskās spēles. Patlaban tur ir skaisti kalni, viena kafejnīca un pacēlājs, kurš uzved līdz kalna galu dūmakai. Neticami, ka te būs olimpiāde. Pa ceļam jau gan saceltas koši zilas un dzeltenas viesnīcas. Vietējie stāsta, ka tirgošanās un spekulēšana ar zemi patlaban izplatīta. Te gan neiet tik karsti kā Imeretinskas ielejā, kur arī notiks daļa spēļu. Kā pirms gada rakstīja The Los Angeles Times, spēļu organizācijas komitejai esot konflikts ar vecticībniekiem, kuri negrib atdot draudzes zemi. Vadība gan esot pārliecināta, ka viss būs izcili. Drūmus taksometra šoferus izsēdētās treniņbiksēs nomainīšot kaklasaitē un baltos ādas cimdos tērpti kungi ar skaistu smaidu. Neticu. Tehniski tas būtu iespējams, bet cilvēki tam nav gatavi.
Atceļā izkāpjam Krasnaja Poļanas centrā. Klusums, kalni. Tantiņas pie veikala tirgo avenes un parāda ceļu uz baznīcu. Karaliski skaista. Kāds kungs džinsa vestē no Pēddziņu ielas 19 piedāvā izrādīt apkārtni. Iesēdina savā baltajā volgā un aizved pie zaļa ezera.
ASARAS UN TRĪSAS
Pats labākais piedzīvojums ir ekskursija uz trīsdesmit trim
ūdenskritumiem. Katru dienu to piedāvāja gide Oksana ar tekstu:
"Trīsdesmit trīs ūdenskritumi, un viss aizmirsīsies!" Un taisnība
bija. Lielajā autobusā ar spicainajiem aizkariem mums blakus
apsēžas trīs sievietes no Sibīrijas. Divas nodokļu inspektores un
viena pirmā kursa studente. Uz Sočiem ar vilcienu braukušas četras
diennaktis.
Pirmais punkts — medus degustācija kādā saimniecībā. Nogaršot to dod uz mazām papīra lapiņām. Vai dieniņ, vai dieniņ, vai tāpēc piedzimu, lai no papīra Krievijā laizītu medu! Seko vīna un čačas jeb "Kaukāza mineralačkas" prove, foreļu barošana. Uz ūdenskritumiem bliežam jaudīgi. Mūs sasēdina krievu gaziku piekabēs, un autiņš uzņem traku ātrumu. Brauciens pa upi, pa kalniem, ar palēcieniem, spiedzieniem, šļakstiem. Jēziņ, mēs netiksim tajā kalnā! 90? leņķī! Tomēr. Un lejā? Nē! Un tādā ātrumā! Āāāāā! Pēdējā stundiņa klāt! "Atcerieties sava auto numuru," gide norāda, jo galapunktā ir konveijers — ap 20 automašīnām, kas izkrauj un iekrauj.
Ūdenskritumos viļos. Daba Krievijā ir brīnumaini skaista, bet šeit — sabojāta. Pa lielu klinti līst vairāki sīki strautiņi. Kāpšana tajā ir apgrūtinoša, jo jāseko desai cilvēku pa slidenām koka trepēm.
Noslēgumā visi ekskursanti tiekas pasākumā Kaukāza kāzas, kas notiek Oktoberfest tipa šķūnī ar galdiem. Līstot vīnam, visi kļūst draugi. Un kā dejo vīri! Kā met salto un kinžalus! Kādas taisnas muguras un attieksme, dejojot ar sievieti. Ne reizi nepieskaras! Ak, bīstamība un kaisle vienkopus. Lūk, to es sauktu par "septiņus gadus aizturētu elpu"!
Pēdējā dejā aicina uz skatuves dejot kopā, un ar Zani attopamies kopā ar sibīrietēm virpuļojot. Ceļā uz mājām dziedam latviski un krieviski, atvadoties bučojamies.
Par Soču puišiem. Ne visai. Ziemas un vasaras teātris Sočos ir skaistāks. Treniņbikses te ir norma. Izņemot kādu mori Adlerā, kurš ģērbjas šortos un dzīvo mums aiz sienas. Kādu vakaru viņš pabāž galvu pa mūsu logu un pajautā, vai mēs no viņa baidoties. Viņš esot Mišels. Lai arī kājas un rokas viņam brūnas kā alus pudeles. Pa dienu viņš pozē krastmalā palmu un kokosriekstu kostīmā, lai tikai kāds par naudu ar viņu bildējas. Aizkustinošāks ir puika, ko sastopam šašličnajā. Viņš parāda mums mazu vāverēnu, kurš nokritis no koka un tiek sildīts plaukstā. Satiekam arī puisi no Āgenskalna, kurš, sadzirdējis latviešu valodu, nāk klāt. Viņš te pa vasaru liek logus mājām, viņa draugs dēvē sevi par gaisa inspektoru, uzreiz metas mums izpirkt alu. Ak jā, viņš esot draugos ar slavenību Nikolaju Baskovu.
Sočos nav mērenību. Ja vīrietis — tad treniņbiksēs, ja iedegums — tad pamatīgs, ja saukļi — tad patiesi: mana ģimene — mans prieks. Ja lidosta — tad ar pamatīgām pārbaudēm. Mājupceļam sagatavojamies. Uzvelkam tērpus ar izgriezumu. Varbūt pret skaistām meitenēm būs žēlīgāki. Ne vella. Sāk prasīt papīrus. Ko gan var uzrādīt, ja tās reģistrācijas anketas bija jānodod? Labi, ka tūrisma firma pateica, ka vajag kopijas. Rādām. Viss kārtībā. Vairāk nekā laimīgas. Satiekam vīrus no Brocēniem, kuriem Sočos nācies dot labi daudz kukuļu ceļu milicijai ne par ko un taisnoties, kāpēc pieminekli Aļošu pārcēluši citur.
Kaukāzs ir lielisks piedzīvojums. Ceļojums no piedzīvojuma atšķiras ar to, ka ceļojumā viss notiek, kā gribētos, taču piedzīvojumā ne — gribi mājās, gribi, lai beidzas grūtības, taču pēcgarša ir labāka. Un ja vēl tas viss kopā ar draudzeni, kura joprojām ir draudzene!…
¹ vecmāmiņām un tantēm — krievu val.
² Zēnizaķīši, meitenesvāverītes! Pamēģiniet, jūsu iespēja!
³ piedzērusies pudele
4 šašliku ēstuve
5 Lūdzu, aci vīna! — Glāzi vīna, jūs domājāt —
6 Zilās Tāles
7 ēdnīcu
8 slīpētā stikla glāze
9 minerālūdens.