Lidojums no Helsinkiem līdz Indijas galvaspilsētai Deli norit bez sarežģījumiem. Laikam tāpēc, ka lidmašīnā ceļo Brahmas Kumarisa piekritēju grupa 20 cilvēku sastāvā. Tā man paskaidro blakussēdētāja Nataša, kura ir viena no violetas puķes ar uzrakstu Mir v mire nēsātājām. Tieku apbērta ar brahmaņu dzīves teorijām un centru adresēm Baltijā.
Nitins, kuru pērn satiku Slovākijas kalnos, sagaida mani lidostā kopā ar draudzeni Šubangi. Pie viņas mitināšos dažas dienas līdz braucienam uz Katmandu. Vietējo indiešu pazīšana man ļauj izvairīties no neskaitāmajiem taksistiem, kas piedāvā aizvest uz visādām pasaku mājām. Tiesa, taksists tik un tā, sasniedzot galapunktu, rāda skābu ģīmi un prasa vairāk, nekā norunāts. Indiešu draugi viņu norāj.
Šubangi dzīvo Deli piepilsētā Gaurangi, kurā tūrists nav īpaši biežs viesis, tāpēc vietējie aplūko mani no matu galiņiem līdz papēžiem, nekautrējoties ne mirkli.
NEPAREIZĀ MĪLESTĪBA
Nitins un Šubangi ir paņēmuši viltus slimošanas brīvdienas, lai varētu kopā ar mani atkal apskatīt ikdienas steigā aizmirstās Deli skaistākās un drūmākās vietas — apciemojam gan graustu rajonus, gan greznu lielveikalu. Viss saplānots tā, lai es gūtu patiesu priekšstatu par Indijas kastām un sociālajām galējībām.
Vakaros Šubangi, saskatījusi manī labu draudzeni, izkrata sirdi par attiecībām ar Nitinu. Turpināt attiecības ar tik ļoti jauko puisi drīz vairs nebūs iespējams. Tēvs, uzzinot par Šubangi attiecībām ar tik zemas kastas pārstāvi, esot skaļi raudājis un nespējis noticēt meitas nodevībai. Lai arī Nitina ģimene, kura kādu dienu silti mani uzaicināja uz pusdienām, nav nabadzīga, taču tai nav attiecīgā statusa sabiedrībā. Saprotu, ka ar maniem racionāli praktiskajiem eiropieša padomiem nepietiks, un turpinu vien slavēt Nitinu, sakot, ka vīriņš jau nu viņš kolosāls, lai kādā kastā viņam būtu gadījies piedzimt. Šubangi tikai smagi nopūšas un turpina sīkumaini izprašņāt mani par eiropiešu attiecību aspektiem un elementiem, par kuriem nav tik viegli runāt viņas ikdienas konservatīvajā vidē.
Par veselas dienas piedzīvojumu izvēršas biļetes meklēšanas ceļojumam uz Katmandu. Nitins ierodas ar motociklu, aicinādams sēdēt aiz muguras. Visai ārprātīgi liekas sēsties uz motocikla bez ķiveres braucienos pa Latvijas laukiem, nerunājot nemaz par braukšanu pa Deli pārpildītajām un bedrainajām ielām. Pieņemu izaicinājumu, jo citas alternatīvas nav.
Indijas sievietes uz motocikliem sēž eleganti, kājas turot vienā pusē un starp vadītāju un sevi vēl iespiežot veselu blāķi mantu. Sievietei sēdēt kā parasti nav pieklājīgi, it sevišķi, ja viņa nav precējusies ar vadītāju vai pati nestūrē motociklu. Protams, arī tradicionālais sieviešu ietērps sari liedz sēdēt pēc mūsu modes, jo tad būtu jārāda kailas kājas.
Lai nu cik aizdomīga mājās paliek Šubangi, tomēr dodos ar Nitinu ekstrēmajā braucienā, sēžot nudien nepieklājīgi. Apmeklējam gan autobusu parku, gan lidostu, gan ceļojumu aģentūras. Par spīti manai gatavībai pieņemt citas kultūras un smelties no to daudzveidības kausa, nolemju braukt uz Katmandu ar lidmašīnu. Spiešanās un berzēšanās trīsdesmit stundu vienā autobusā vēl ir par agru manām attiecībām ar Indiju un indiešiem. Galu galā pēc triju stundu gaidīšanas ceļojumu birojā galvenais menedžeris lepni pasniedz aviobiļeti uz Katmandu.
BRĪVPRĀTĪGĀ KLIENTE
Lidojums dod iespēju aplūkot lielisku panorāmu ar Himalaju kalnu virsotnēm. Blakus priecīgi dīdās francūziete, kuras mērķis ir iet kalnos un pētīt kalnu kopienas iedzīvotājus. Iepazīstos arī ar pusmūža jogas skolotājiem no Turcijas. Viņi ir ceļā uz daudzajiem Nepālas klosteriem un iepriekšējos ceļojumos iepazītajiem garīgajiem skolotājiem. Tieku silti aicināta uz Turciju pilnveidot savas jogas pozas. Tiesa, nu vairs nezinu, kā pagūt apskriet visus brahmaņu centriņus un turku jogas skolas.
Pirms nosēšanās Katmandu lidostā lidmašīna met apli ap Svajambunata templi — vienu no pazīstamākajiem budistu tempļiem visā pasaulē. Tā ir tradīcija, jo lidojums savā ziņā ir arī svētceļojums, kam nepieciešama svētība. Ir arī praktisks iemesls: ierobežotajā ielejā izmestais aplis ļauj ievērojami samazināt augstumu pirms nolaišanās.
Jūtos bezgala priecīga, nonākot klusākā un mierīgākā vietā nekā Deli. Mans galamērķis ir Alternatīvās medicīnas institūts, kur esmu pieteikusies vairākus mēnešus pavadīt brīvprātīgo kārtā. Lielas nojausmas par saviem pienākumiem man nav. Pirms tam drošības labad biju sazinājusies ar pāris nepāliešiem — viņi, uzdevušies par parastiem interesentiem, apmeklēja institūtu, lai noskaidrotu, kas tā ir par iestādi un vai vispār eksistē.
Institūts izskatās trīsreiz mazāks un nebūt ne tik lepns kā bildēs redzētais, turklāt pamatdarbus acīmredzami pilda viens cilvēks. Vīrietis, vārdā Krišna, vada gan jogas nodarbības, gan masāžas kursus, gan alternatīvas medicīnas mācības. Vēl bez viņa institūtā strādā arī divas administratores, divi mārketinga speciālisti, vēl arī dārznieks un kalps vienā personā. Varētu teikt, ka izveidojusies maza Krišnas karaļvalsts, kurā pats karalis tiek nostrādināts visvairāk. Reizi pa reizei ieklīst arī akupunktūrists, skaists kā bilde. Allaž aicina apskatīt, ko atkal sadurstījis, un šarmanti paskaidro, kāda kurai adatai ietekme. Jautāju, vai arī mani viņš kādreiz padurstīs, taču tā arī nesagaidu šo laimīgo dienu.
Jogas un masāžas centri Katmandu atrodas ik uz soļa. Tiesa, daudzi no tiem ir slēptie bordeļi, kuros savaņģoti uz lielpilsētu atvilinātie nabadzīgo lauku ģimeņu bērni. Katrs alternatīvo terapiju centrs cenšas pievilināt tūristus ar dažādiem dziedināšanas nostāstiem un darbinieku izcilajām biogrāfijām. Uz Alternatīvās medicīnas institūtu tūristi nebūt neplūst straumēm. Laiku pa laikam uzrodas kāds mārketinga speciālista apvārdots tūrists vai specializēties ieinteresēts instruktors. Tā vairākas nedēļas ājurvēdas masāžu apgūst terapijas stažieres no Irākas un Dienvidāfrikas, bet man ir tas gods un pienākums iejusties brīvprātīgās klientes lomā. Pa retam uz ikdienas jogas nodarbībām ierodas rietumnieki, kuri berzē rokas par lētajām stundām.
SVĒTKI
Taču visinteresantāk šķiet iepazīt vietējo cilvēku dzīvesstāstus. Pušedra, ko satieku ar drauga starpniecību, cieši mani apkampj visa institūta personāla priekšā. Mazliet nobīstos, vai nebūšu sabojājusi savu slavu, šitā kampjoties ar mazpazīstamu personu. Taču nepālieši ir pieklājīgi, tāpēc ārzemniekus un visādus dīvainus pašu tautiešus pieņem ar vislielāko toleranci, lai gan Nepālā gluži kā Indijā sēdēšana uz motocikla tradicionālā veidā un apskaušanās ar pretējā dzimuma radnieciski nesaistītu personu uzskatāma par tabu. Pušedra apskauties iemācījies Eiropā un nu skauj visus pēc kārtas arī Nepālā. Saprotu, ka brauciens ar motociklu pa Deli bija lieliska iesildīšanās Katmandu daudzbedrainajām ielām, jo gan Pušedra, gan citi jaunie draugi to vien dara, kā vadā mani ar motociklu visapkārt, viesmīlīgi izrādot savas zemes kultūras bagātības.
Nepālieši savus svētkus svin ar pilnu krūti. Tāds izrādās arī gaismu festivāls Tihārs. Piecas dienas pēc kārtas tiek godināti suņi un govis, brāļi un māsas, dievi un dievietes. Tiek sautēts un cepts, ar eļļas lampām un mirgojošu lampiņu virtenēm tiek rotātas mājas, viesnīcas, veikali un ielas. Visa Katmandu ieleja mirgo dažādās krāsās, kas ir gluži neparasti ikdienas tumsas apņemtai pilsētai. Elektrības piegāde te ir dārga un neuzticama, tāpēc ikdienā pilsēta dzīvo dienas un nakts režīmā.
Taču pēdējās trīs festivāla dienas ir īpaši krāšņas un skaļas. Gaisā lido visi iespējamie pirotehnikas veidi. Bērni mazās grupiņās iet no mājas uz māju, dziedādami un nelabi kliegdami, tā diedelējot saldumus un sīknaudu. Īpašas mūziķu trupas ceļo no viesnīcas uz viesnīcu, lai ievilinātu festivāla atmosfērā arī tūristus. Viesnīcu īpašniekiem nākas šķirties no paprāva naudas žūkšņa, lai lielais troksnis, ko rada gan bērni, gan muzikanti, neaizbaidītu tūristus un tādējādi neveidotu robus biznesā. Taču nepāliešiem ir mēra izjūta — par spīti mežonīgajam troksnim visas dienas garumā, pēc pulksten 22 dzirdamas vairs tikai klaiņojošo suņu rejas un iedzērušu tūristu hipijdziesmas.
NABAGIE UN BAGĀTIE
Indietes Šubangi žēlabas par tēva ierobežojumiem turpināt attiecības ar Nitinu rosinājušas manī padziļinātu interesi par šādiem dzīvesstāstiem. Taču Nepāla ir daudz liberālāka šajā ziņā. Lai gan pati esmu bezkastiste, vairākas reizes tieku iecelta līgavas kārtā.
Sociālās atšķirības ir manāmas dažādās ikdienas ainiņās. Prušida, kurš izveidojis divas ilgspējīgas attīstības organizācijas un jaunas elektrostacijas projektu, nāk no brahmaņu cilts, kas tautā tiek atzīta par sabiedrības augstāko slāni. Viņš staigā ar jaunākajiem mobilā tālruņa modeļiem, bārsta gudras frāzes, ceļo ārpus Nepālas robežām un ietur mūžīgo biznesa vai arī donžuāna stilu.
Kādā kafejnīcā satieku brahmaņu kastas slavenāko klasiskās mūzikas vokālistu Nepālā. Viņa privātstundu cena ir gana astronomiska, bet nenoliedzami skaisti spēj viņš sevi pasniegt gan publikas, gan manā priekšā. Ierodas uz spilgti sarkana Honda motocikla, spicās kovbojkurpēs un ar lieliski ieveidotu frizūru. Vakara gaitā astronomiskā privātstundu cena kļūst mazāk astronomiska, taču turpināt mūzikas mācības izvēlos pie septiņas reizes lētāka muzikanta — nevaru tautas pārstāvja Asesa.
Meklējot skolotājus, iepazīstos ar Upendru. Arī viņš ir nevarietis. Pusaudža vecumā zaudējis vecākus, tagad izveidojis skolas formas tērpu ražotni, bet sapņo par filmu uzņemšanu Holivudā un Londonā. Daži no viņa radiniekiem jau saprecējušies ar ārzemniekiem. Tas ir vieglākais veids, kā tikt pie kādas ārvalsts vīzas un labākas dzīves rietumos. Tāpēc nepamet sajūta, ka liela daļa no jauniegūtajiem draugiem grib mani precēt uz līdzenas vietas, tā iegūstot Eiropas Savienības piedāvātos labumus.
Runā, ka katru gadu puse Nepālas iedzīvotāju piedalās ASV Zaļās kartes loterijās. Devs, kura ģimene mani ielūdz pavadīt sestdienu savās lauku mājās ārpus Katmandu, loterijā piedalās jau 10 gadu pēc kārtas, aizvien cerot nokļūt laimīgo sarakstā. Viņa brālis Zaļo karti laimējis 1998.gadā un kopš tās laika Nepālā neesot kāju spēris. Nepālieši gan ļoti mīl savu zemi, taču saprot arī tās vēsturiski izveidojošos politisko spriedzi, kas krietni palēnina valsts attīstību. Devs ar sirsnīgu mīlestību un cieņu izrāda sava tēva rīsa laukus un iepazīstina ar savu plašo ģimeni — zem viena jumta mitinās četras ģimenes trīs paaudzes —, taču sapņo par nodrošinātu dzīvi Amerikā.
Pārējiem dzīve starp rīsa laukiem rit, brālīgi dalot zemes augļus, svinot dēlu un meitu kāzas, kvēpinot smaržkociņus, ik dienu apmeklējot templi un ticot, ka dzīve tomēr ir viena skaista padarīšana — par spīti nabadzībai un piedzīvotām netaisnībām, mūžs iet savu ceļu, atnesdams gana prieka un arī gana asaru.