Sagaidīja Dzintra, rokas plātīdama: «Nu ko, lai dara, ko lai dara, vecie saimnieki atradušies. Bijuši komandējumā un atgriezušies tagad. Viņi te trīsdesmit gadus kopj, pagājušajā gadā vēl bija. Varbūt gribat ņemt citu dārziņu?»
«Ar kādām tiesībām Šurkas kundze, jūsu pāriniece, tad man izīrēja dārziņu?»
«Nu tāda kļūda, tāds pārpratums sanācis.»
«Tas ir jūsu pārpratums, tieciet galā ar savu nesakārtoto sistēmu.»
Es ar draudzeni Zani un māsu Kristīni devos stādīt cukīni. Pasakaina, saulaina pēcpusdiena. Iestādīju arī kartupeļus, dālijas Delma Extra un leknās piparmētras, sasēju kolēģes dāvāto rukolu. Mana māsa spēja vien nest ūdeni, jo zeme bija pakaltusi. Kad viss bija sastādīts, nostājos, lai papriecātos par dārziņu. Skaisti! Karaliski! Lai dobe izskatītos jautrāka, sastādīju tajā plastmasas dārzeņus. Skat. foto.
Parunājos ar kaimiņiem, pastāstīju savu sāpi. Vieni apgalvoja, ka te vairākus gadus neviens nav strādājis; otri kaimiņi, kuri blakus dārziņu paņēma pirms manis, teica, ka viņiem piedāvāts arī mans dārziņš un apgalvots, ka saimnieku nav jau gadiem.
Garām aizgāja pensionāru bariņš. Viens pāris atpalika. Viņa, ieķērusies elkonī kungam, saldi sacīja: «Atnāksi pie manis šovakar? Nu atnāc!» Viņš, tā nedaudz glaimoti: «Nu, varētu atnākt.» Viņa: "Atnāc gan, man nekas netīrīgs nav, viss smuki!» Nu, vai nav jauka svētdienas saruna?
Kad biju izmetusies peldkostīmā, pie vārtiem parādījās kāda kundze - kārtīgā blūzē, svārkos, brillēs. Rita, dārziņa iepriekšējā saimniece:
«Ieviņ, nu tā sanāca, ka tikai tagad varējām uz dārziņu atnāk. Mēs te trīsdesmit gadus kopām, vēl pagājušajā gadā arī. Esiet tik laba, ņemiet citu dārziņu, ko jums piedāvās.»
Esmu nelokāma. «Man arī tā sanāca, ka es šo dārzu izīrēju un vēlos te palikt.»
«Bet man mazdēliņš nesen piedzima un mammai 94 gadi, nevarēju atnākt.»
«Varat mani nemaz neiejūtināt, jo tam nav nekāda sakara ar šo gadījumu. Es arī varu atrast bēdīgus gadījumus savā dzīvē. Runa ir par dārziņa apsaimniekotāju neizdarību un ar to, lai viņi tiek galā paši. Mums abām ar to nav nekāda sakara. Jauku svētdienu!»
Protams, ka man ir sirds krūtīs. Saprotu, ka Ritai grūti skatīties, kā 30 gadus iekoptajā dārzā saimnieko citi, taču neesmu tajā vainojama un man tāpēc nav jāpiekāpjas. Pie tam viņa meloja, ka vēl pērn saimniekojusi. Visvairāk žēl draugu un mana darba, kas te ieguldīts. Rita solījās iekopt man jaunu dārziņu un visu pārstādīt, lai tik viņu laižot atpakaļ. Nē, paldies - man patīk, kā es te esmu visu sastādījusi.
Lai pārtrauktu Ritas gaušanos, sacīju, lai parunā ar dārziņa vadību un izdomā versijas, kā izkļūt no šīs situācijas. Viņa aiziet.
Kristīne un Zane ir par to, ka prom man nav jāiet. Jānis, vecāks un prātīgāks, skarbo sarunu nedzirdēja, jo atnāca vēlāk, aicināja mani izskatīt versijas. Es biju kategoriski pret jebkādu pārcelšanos.
Aptuveni pēc stundas atnāca divas sievietes: Roņa, viņa dārziņu sargā komandā ar suņiem, un Adra, dārziņu galvenā. Runājot viņas paceļ balsi. Tas man nepatīk. Būtu atvainojušās, ka tā sanācis, bet nē - sāk «riet».
«Te ir kļūda, ar jums kļūda! Jums jāņem cits dārziņš!»
«Jūsu sistēmā ir kļūda, ne manī!» Vajadzēja to man pateikt, kad sāka birt epiteti par to, ka kāds no maniem viesiem noplūcis pujenes no kāda dārza. Tas tiesa, jo mans viesis bija noplūcis uz celiņa pārliekušās pujenes, kas auga pamestā dārzā. Atzīstu, nav labi aiztikt to, kas nav paša stādīts. Atvainojos, vaicāju, kā to labot. Dāmas neklausās.
«Nu tad tā - mēs te esam saimnieki un mūs jāklausa. Parādīsim citu dārziņu.»
«Bet kā es varu ticēt, ka tiem piedāvātajiem dārziem atkal neuzradīsies saimnieks?»
Dāmas atkal pacēla balsi un uzspieda uz sāpīgā punkta: jūsu viesi ir zagļi, un sākās šantāža: «Vai nu ņemiet citu dārzu, vai nu ejiet prom pavisam.» Kad ieminējos draugiem, ka nevajag man šādus brīžus dzīvē, jo pēcāk naktīs slikts miegs, labāk mest visu pie malas, viņi iesaka tomēr apskatīt citus variantus. Un te es iedomājos par to, ka mans blogs un blogu noslēgums ražas laikā - raksts SestDienā, tikai iegūst. Cik garlaicīgi būtu, ja te viss labi augtu un labi ceptos gaļa. Es ieprogrammēju sevī Budu un devos līdzi draugiem, Adrai un Roņai.
Mums parādīja divus dārzus, protams, nemitīgi skandalējot par to visu, kas vispār noticis un, cik traki, ka es esmu tik salta šajā situācijā. Iepriekšējie saimnieki tak esot bijuši sanatorijā un nav varējuši laikā samaksāt. Ja parasti tas bijis jāizdara līdz 1.jūnijam, viņi neesot paspējuši. Es esot iegādājusies 27.maijā, un Šurka nemaz neesot drīkstējusi man to dārziņu dot līdz 1.jūnijam. Es iebilstu, ka tā ir Šurkas vaina, pie tam Rita neteica, ka būtu bijusi sanatorijā. Lai izbeidz te melot.
«Ak iebildīsi vēl! Tavi viesi apzog dārziņu! Par ziedu laušanu mums izstāstīja kaimiņiene no…» te seko dārziņa numurs un man ataust atmiņā kundze pļūtenēs ar nikno skatienu, kad es vispār te pirmoreiz parādījos. Pēc katras manas reizes viņa bija pienesusi ziņas, kas un kā.
Abi apskatītie varianti bija jauki. Pat plašāki. Bez ķiršiem, toties bumbieri būšot. Šurka un citi darbinieki esot ar mieru to uzrakt un izpļaut. Es apsolījos padomāt. Man jādod atbilde: dodos prom vai arī ņemu citu dārziņu. Bet runa nav par dārziņu. Par attieksmi. Par valsti, kurā dzīvoju. Ar abām kundzēm nerunāju krieviski. Esmu Latvijas pilsone Latvijā, un pārējās ir svešvalodas. Par to Adra apcirtās un teica, lai izbeidzu izlikties un ākstīties, esmu tikai hitraja, jovisu taču saprotot.
Man patīk krievi, ebreji, latvieši, spāņi un visi citi pasaules iedzīvotāji, ja viņi neaizskar mani. Kad puķu pārdevēja tirgū kautrējas runāt latviski, es iedrošinu, un viņai sanāk. Es klausos krievu dziesmas un dziedu līdzi, man ir tuvi cilvēki - krievi, mans kaimiņš ir krievs - jauks cilvēks. Allaž ārzemēs stāstu, ka visas tās sadursmes pie pieminekļiem, ko redzat BBC ir piepaceltas, tās veido pāris radikāļi, jo ikdienā es to neizjūtu. Es neturu ļaunu prātu, tāpēc Buda palika lotosa pozā.
Tovakar es nevarēju aizmigt. Atcerējos 1991.gada ziemu, kad autobusa pieturā pie manis pienāca divi krievu puikas un no rokām norāva cimdus ar auseklīšiem Latvijas karoga krāsā. Nometa zemē, uzkāpa virsū un izmēdīja: «ti latiška.» Man bija 11 gadi. Es slēpu asaras. Pieaugušie skatījās, un man bija kauns. Dūraiņus man uzadīja omīte, kuras vecākus izsūtīja uz Sibīriju. To atceroties, atkal acīs kož asaras.
Ko jūs darītu manā vietā ar dārziņu?
P.s. Par likumisko pusi dārziņos nejautājiet, ja vēlaties, lai šis blogs turpinās, nevaru atklāt vairākas detaļas. Lai mani nenoēd, lai kundzes nenoēd. Par to uzrakstīšu Sestdienas rakstā rudenī.