Mūsu pasēs tiek atzīmēts robežas šķērsošanas datums: 1385.gada 6.maijs. Vēl otrpus robežai esam savu apģērbu pielāgojuši Islāma Republikas prasībām, par kuru ievērošanu parakstījāmies vēstniecībā, saņemot Irānas vīzu. Proti, sievietēm atsegtas drīkst būt tikai plaukstas, pēdas un seja, bet pārējam ķermenim jābūt nosegtam ar brīvi krītošu apģērbu un mati jāpārklāj ar lakatu. Vīriešiem pietiek ar garo bikšu un kaut cik pieklājīga krekla valkāšanu — pārējais nav tik būtiski.
Ļaunuma ass, kodolprogramma, islāma radikāļi un arābu teroristi — tāds ir daudzu priekšstats par Irānu, taču tas patiesībā ir ļoti maldīgs. Esam tikko sākuši ceļojumu pa zemi, kur dzīvo izglītoti, ļoti laipni un ļoti draudzīgi cilvēki ar bagātu kultūru — persieši, nevis arābi.
KRIEVU RULETE
Ātri tikuši galā ar robežas šķērsošanas formalitātēm un samainījuši vietējo naudu, atrodam taksometru, kas par dažiem santīmiem piedāvā mūs aizvest uz tuvāko ciematu. No turienes 12 stundu brauciens modernā Volvo autobusā līdz Teherānai maksā tikai pāris latu. Kaut cena ir šokējoši lēta, tas tomēr nav brīnums. Irānā benzīns maksā piecus santīmus litrā (vēl lētāku benzīnu esmu piedzīvojis tikai Venecuēlā), tomēr vietējie to sauc par dārgu.
Teherānas taksometra vadītājs uzskata, ka irāņiem tas pienāktos par brīvu, bet uz ārzemēm jāpārdod dārgāk. Viņaprāt, tādējādi irāņi paši no valstī pieejamajiem naftas krājumiem iegūtu kādu taustāmu labumu: par spīti tam, ka Irāna ir viena no pasaules lielākajām naftas, gāzes un vara eksportētājvalstīm, naftas miljoni aiziet nezināmā virzienā un tauta dzīvo nožēlojamā nabadzībā. Taksists tajā vaino valdību, kas nemākot vadīt valsti. Taču tikpat acīmredzams iemesls ir valsts slīgšana korupcijā.
Kā paskaidro kāds cits vietējais, Irānā viss ir aizliegts, taču, ja ir vēlēšanās, visu var darīt tāpat: ja ir vēlēšanās, var pat tikt pie lēta kontrabandas alkohola, ko oficiāli nenopirkt un kura lietošana ir smags noziegums, par ko draud pēriens līdz pat 80 sitieniem ar pletni.
Galvaspilsēta Teherāna ir neglīta, pārapdzīvota un piesārņota pilsēta. Lonely Planet ceļvedī ielas šķērsošana pilnīgi precīzi ir salīdzināta ar krievu ruletes spēlēšanu. Ielas ir pārblīvētas ar dažnedažādiem skaļi rēcošiem braucamrīkiem, kuru izskats lielākoties liek brīnīties, kā tie vēl turas kopā, nemaz nerunājot par kustību uz priekšu. Šī rēcošā masa mudž krustu šķērsu.
Krustojumos ir arī luksofori, bet lielas jēgas no tiem nav — tāpat visi signāli tur mirgo dzeltenā krāsā. Tikpat bezjēdzīgs ir ielu marķējums. Vienīgais noteikums — brauc! Un tieši tādām ielām kaut kāda veida jātiek pāri arī gājējiem un tirgus ratu stūmējiem. Nav cerību sagaidīt zaļo gaismu, nav cerību, ka tevi palaidīs. Un atkal vienīgais noteikums — ej! Vietējie pat diezgan nevērīgi iet tam mudžeklim cauri un tiek otrā pusē. Tomēr ne visiem izdodas — uz ceļiem bojā iet 27 000 cilvēku gadā.
Teherāna ir arī Irānas modernākā pilsēta, un tajā var labi novērot sabiedrībā valdošās uzvedības normas. Kaut ar likumu noteikts, kā sievietēm ir jāģērbjas, tomēr šīs prasības vietējās sievietes interpretē diezgan brīvi. Jaunietēm tas nozīmē virs džinsiem uzvilktu plāna auduma mētelīti — žaketi virs ceļa un nevērīgi aptītu šalli ap matiem. Reizēm īsas kapri bikses, maksimāli piegulošs mētelītis, bet meikaps — agresīvs.
Atšķirībā no apkārt esošajām arābu valstīm Irānā pat viskonservatīvāk ģērbtās sievietes nekad neaizsedz seju. Arī sievietes loma sabiedrībā ir nozīmīgāka — līdzvērtīga vīrietim. Kaut viņām metro ir paredzēti atsevišķi vagoni, pilsētas autobusā tikai aizmugurējie sēdekļi un vīrieši ar sievietēm nekad nesarokojas, sievietes Irānā tomēr nav otršķirīgi cilvēki — tā drīzāk ir dzimumu nošķirtība, bet ne viena pārākums pār otru. Sievietes ir pilntiesīgas piedalīties vīriešu sarunā, nevis mēmi stāvēt trīs metrus aiz muguras savam vīram, ja tas saticis kādu savu draugu. Turklāt Irānā ir vairāk labi izglītotu sieviešu, kas runā arī svešvalodās, nekā vīriešu. Un viņas labprāt iesaistās sarunās ar ārzemniekiem — nekas tāds nebūtu pat iedomājams arābu valstīs.
PERSIJAS KRĀŠŅUMI
Vienīgais, kas Teherānā liecina par Persijas civilizāciju, ir dārglietu muzejs. Tur ir viss, ko iztēle var iedomāties, lasot krāšņākās austrumu pasakas: zeltā kalti, ar smaragdiem, rubīniem, tirkīziem un dimantiem rotāti trauki, krūkas, zobenu makstis, pulksteņi, dārgumu lādes un lādītes, valdnieku troņi un pat brokastu olu trauciņi. Kā arī rotas, rotas, rotas — kroņi un diadēmas, kaklarotas, rokassprādzes, gredzeni un milzu brošas. Un dārgakmeņi tāpat vien — kaudzēs. Muzeja centrālais eksponāts ir milzīgs, tikai no dārgakmeņiem veidots globuss. Okeāni ir no zaļiem smaragdiem, zeme — no sarkaniem rubīniem, bet Persija — no dimantiem.
Protams, sajūta, ka atrodies Islāma Republikā, nepamet pat Teherānā, taču daudz izteiktāka tā ir pāris simt kilometru attālajā Kumā. Tā ir Irānas otrā svētākā pilsēta un mājvieta vairākiem svarīgiem konservatīvākajiem garīdzniekiem, kam ir liela ietekme valsts pārvaldē. Patiesībā pati pilsēta nav pārāk krāšņa, bet tās centrā esošā svētnīca ir elpu aizraujoša. Ar vairākiem zelta kupoliem un daudziem krāšņiem minaretiem. Lai arī sākotnēji mums kā nemusulmaņiem atsaka ieeju krāšņās mošejas pagalmā, tomēr drīz sadraudzējamies ar kādu mullu, kas ātri nodrošina mums ieeju un ļoti viesmīlīgu uzņemšanu — vēl bez obligātās tasītes tējas tiekam pat pie bezmaksas angliski runājoša gida. Viņu gan pārāk nenodarbinām — izstaigājuši visus trīs mošejas pagalmus, nosēžamies vienā stūrī un vienkārši vērojam svētceļnieku pūļus, kas, iestājoties krēslai, pulcējas uz vakara lūgšanu.
Taču iespaidīgā Kumas mošeja izrādās tikai sākums — Isfahāna, mūsu nākamais pieturas punkts, ir milzīga un neticami krāšņa islāma arhitektūras pērle. Brīžiem grūti pat aptvert vietējo teikto: "Šim tiltam pamati likti pirms 2500 gadiem, bet tas otrs ir vēl vecāks."
Savā namā naktsmājas uz vairākām dienām laipni piedāvā Hādī, 30 gadu vecs angļu valodas pasniedzējs. Lai arī viņa angļu valoda ir gandrīz nevainojama, tomēr ik rītu viņš ceļas piecos, lai pirms 12 stundu garās darbadienas pats vēl apmeklētu augstākā līmeņa angļu valodas kursus — izrādās, Hādī vēlas nokārtot eksāmenu, kas ļautu emigrēt uz Kanādu vai Austrāliju. "Esmu būvinženieris, bet man nav darba," savu apņemšanos pamato Hādī. Līdzīgi rīkojas gandrīz visi Hādī draugi ar aug-
stāko izglītību — tas saskan ar raidorganizācijas BBC ziņoto, ka Irāna ir no smadzeņu noplūdes visvairāk cietusī valsts pasaulē.
DIENA AR HĀDĪ
Kaut esam neglābjami samiegojušies, savu dienu sākam reizē ar Hādī un jau agrajā rīta stundā pievienojamies viņa tēvam un
brālim pie brokastu galda. Tipiskā persiešu mājā tikpat kā nav mēbeļu un, protams, nav arī galda. Tā funkciju pilda greznie, ar zīda diegiem šūtie persiešu paklāji, kuru vērtība brīžiem pārsniedz pat automašīnas cenu. Galdauts tiek klāts tieši istabas vidū, un uz tā tiek likts lavašs ar medu un valriekstiem. Tam klāt tiek piekosts mājas siers un uzdzerta tēja. Gardi!
Uz darbu un angļu valodas nodarbībām Hādī dodas ar pilsētas autobusu — tas ir pārbāzts, savu laiku nokalpojis braucamais, bet cena ir lēta — tikai 1,5 santīmi. Autobusa priekšdaļa paredzēta vīriešiem, aizmugure atvēlēta sievietēm.
Kad Hādī dodas savās dienas gaitās, norunājam tikties vakarā, bet mēs dodamies uz vienu no plašajiem pilsētas parkiem... nedaudz nosnausties labi koptajā mauriņā. Parki un regulāri laistīts zāliens ir būtiska irāņu kā jau tuksnešu tautas vērtība, kur no dienas saules patveras pilsētnieki, bet krēslas stundās launagu brīvā dabā ietur ģimenes.
Nedaudz remdējuši miega badu, dodamies iepazīt Isfahānas islāma krāšņumus. Ir karsts un pusdienas nemaz negribas — pietiek ar lielu un vēsu koku paēnā notiesātu arbūzu. Pievakarē atkal satiekam Hādī — viņš ir ceļā no universitātes un dažādiem gadījuma darbiem uz angļu valodas skolu, kur viņš strādā par pasniedzēju. Viņš mūs ņem līdzi, jo šoreiz lekcija iecerēta nedaudz savādāka nekā ierasts — lekcijā uzstāsimies mēs, stāstot par Latviju, Eiropu, ceļojumiem un jauniešu dzīvi ārpus Irānas. Saruna novirzās arī par politiskiem jautājumiem. Kļūstam nedaudz bažīgi, kad tiekam iztaujāti par Irānas demokrātiju un mūsu attieksmi pret Izraēlu. Taču izrādās, ka bažām nav pamata — jaunieši (atšķirībā no oficiālās Irānas) Izraēlas tiesības uz eksistenci nemaz neapšauba un ir ārkārtīgi kritiski pret savā valstī valdošo režīmu, uzskatot Irānas demokrātiju par farsu.
Turklāt, pretēji gaidītajam, ikviens savu viedokli izsaka pilnīgi brīvi un atklāti. Par to vēlreiz pārliecināmies, vēlā vakarā ūdenspīpju kafejnīcā satiekot pāris Hādī draugu — arī viņi visās savas valsts nelaimēs vaino 70.gados notikušo islāma revolūciju. "Pirms revolūcijas bija liela korupcija, bet tā darījusi visu tikai vēl sliktāku," saka Hādī draugs Mehdī. Tā esot tikai veicinājusi nabadzību, ierobežojusi brīvību un atņēmusi cilvēkiem cerību uz labāku nākotni.
Vakars pārāk neievelkas, jo visi kā viens vēlas paspēt tikt mājās, pirms vēl sācies Irānā populārākais seriāls. Kad ierodamies, mājā valda kapa klusums — kārtējā sērija jau ir sākusies un visi pielipuši pie TV ekrāna. Kaut dialogi, protams, ir persiešu valodā, sižetu par bagātnieka un nabadzīgas meitenes mīlestību nav grūti uztvert. Vienīgi pārsteidz filmas dinamiskums (pareizāk — nedinamiskums) — darbības risinās gliemeža ātrumā un katrs notikums smeldzošas mūzikas pavadījumā tiek atkārtots vismaz piecas reizes. Kad pārraide ir galā, ar Hādī uzspēlējam pāris begemona partiju, kad viņš mums par pārsteigumu pēkšņi pieceļas un sakot, ka ir lūgšanu laiks, dodas apmazgāt rokas, seju un izritināt paklājiņu Mekas virzienā — vēl pirms pāris brīžiem, runājot par reliģijas lomu Irānā, viņš apgalvoja, ka Dievam neticot. Acīmredzot tradīcijai tik un tā ir liels spēks.
Piektdiena islāma ticībā ir svētā diena un Irānā vienīgā brīvdiena nedēļā. Tieši pēcpusdienā visās mošejās tiek noturēta nedēļas svarīgākā lūgšana, pēc tās daudzi pulcējas savās radu saimēs uz ģimenes pusdienām. Pie Hādī vecāsmātes tiekam ielūgti arī mēs. Kamēr ēdiens vēl gatavojas, sanākušie viesi čalo pie ledusaukstām glāzēm tikko spiestas sulas. Tad uz grīdas tiek izklāts galdauts un visi var ķerties klāt vistas un baklažāna sautējumam, klāt piedzerot duk — īpašu jogurta, ūdens, ledus un garšvielu maisījumu. Gards un veldzējošs. Dienas atlikusī daļa tiek veltīta tikai atpūtai.
DZĪVĀ VĒSTURE
Aiz loga slīd sārti tuksnešaina un klinšaina ainava — mēs dodamies tālāk uz dienvidiem. Šīrāzā apskatām slavenās Persepoles atliekas. Kaut arī pagājis vairāk nekā 2500 gadu kopš kādreiz varenās Persijas galvaspilsētas dibināšanas, kuru laikā pilsēta vairākkārt izpostīta un pēdējos postījumus piedzīvojusi tik pirms pāris desmitgadēm, nākot pie varas islāmistiem, tas joprojām ir iespaidīgs skats. Nav grūti iztēloties arī pēdējā Irānas karaļa rīkotās pasaulē lielākās viesības par godu 2500.gadadienai, kopš pastāv Persijas valsts. Uz 70.gados notikušajām viesībām tika ielūgti visas pasaules toreizējo valstu vadītāji, kas Persepoles pakājē noskatījās lielākajā zināmajā armijas parādē — viesiem garām maršēja pulki no visiem gadsimtiem, tērpušies visos Persijas armijas tērpos un bruņojumos, kādi bijuši tajā laikā.
Taču Persepole ir vēsture. Tikpat iespaidīga ir arī Jezda — tā gan atšķirībā no antīkās galvaspilsētas joprojām ir apdzīvota. Visa Jezdas vecpilsēta un pat mošeju iespaidīgie kupoli ir būvēti no kleķa ķieģeļiem. Esam apmetušies uz viesnīcas jumta. Par dušu un iespēju pavadīt siltās dienvidu vasaras naktis guļammaisā zem zvaigžņotas debess mums jāmaksā tikai viens dolārs. Saulrietā paveras satriecošs skats uz netālajām sārtajām kalnu grēdām, tuksnesi, mošeju minaretiem un Jezdas simbolu — neskaitāmiem skursteņiem — vēja ķērājiem. Tajos iepūšot vējam, svaigais gaiss tiek novadīts uz milzu ūdenstvertnēm, tādējādi karstajā laikā saglabājot ūdeni dzestru. Dienvidi patiešām dedzina. Neko citu, kā vien ēnā atpūsties, darīt nav iespējams. Tāpēc pilsēta atdzīvojas tikai krēslā. Tikai tad sāk darboties viesnīcas restorāns pagalmā. Pasniegtais kamieļa gaļas sautējums ar aukstu glāzi duk ir lielisks.