Arī pats sēravots ir viegli atrodams: pie ceļa ir gan informācija, gan autostāvvieta, gan piknika galds. Līdz pašam avotam gan vēl puskilometrs jāiet pa izpļautu meža taku, gar tās malām aug avenājs sīkām, bet ļoti saldām odziņām. Pats avots ļoti dzidrs, sēravota smaciņu gan šobrīd nejūt. Stāsta, ka šī agrāk bijusi svētvieta, pie kuras bijis jānāk tikai ar labām domām.
Dodoties uz Sunākstes pusi, apciemojam Tīro purvu – droši vien vienīgo purvu Latvijā, uz kuru ved asfaltēts ceļš. Meža vidū asfalts sākas un ved līdz pat purvam. Pa ceļam sākumā gan ir sausāki meži un, iespējams, tīri labas gaileņu vietas, taču sēņošana mums šodien jāatliek. Pašā purvā valda liela rosība, jo šeit, tāpat kā Sedas tīrelī, tiek iegūta kūdra. Rūc traktori un darbojas pārējā tehnika – citiem ir parasta darba diena.
Ja esat šaipusē, nepaskrieniet garām Sunākstes Baltajai baznīcai, kurā savu darba mūžu par mācītāju nostrādājis Gothards Fridrihs Stenders, tas pats Vecais Stenders, kurš Augstas Gudrības grāmatā latviešus kādreiz apgaismojis gan par zibeni un plūdiem, gan krokodiliem, gan englenderiem. Un, ja vēl te neesat bijuši, tad 30.augustā varat atbraukt uz Vecajam Stenderam veltītu piemiņas dievkalpojumu un koncertu - programma izklausās interesanta!
Ohhh – un tad nāk Vārnava ar vīna kalnu un vīnogulājiem visapkārt. Mūs sagaida smaidīgais un, neskatoties uz cienījamo vecumu, dzīvespriecīgais Pūpola kungs un mēs jūtamies gluži kā pēc ilgiem laikiem atgriezušies mājās. Staigājam gar vīnogulāju rindām un pamazām mēģinām noorientēties: šī ir "Guna", bet turpat netālu aug "Zilga", bet vēl tālāk "Vārnava I"…un šī…ak, nē – šeit esošās astoņdesmit šķirnes mēs diez vai atcerēsimies. Bet vīna kalna saimniekam par katru šķirni ir savs stāsts un stādiņu lecektis. Ar izēšanos gan vēl nekas nesanāk – tikai reta oga ir nogatavojusies un vēl vismaz pusmēnesis jāgaida līdz vīnogu ražai. Bet neviens neliedz atsēsties starp vīnogām un sarīkot īsti dienvidniecisku pikniku ar briestošiem vīnogu ķekariem fonā.