Tikai saglabājiet mieru un paturiet prātā, ka ceļojums ir svarīgāks par galamērķi, — tā teikts ceļojumu aģentūras atsūtītajā informācijā pēc tam, kad uzskaitītas visas grūtības, kuras ceļotājus gaida Vjetnamā: slikta infrastruktūra, sabiedriskais transports, uz kuru nevar paļauties, kabatzagļi utt. Lasu to pēdējā vakarā pirms brauciena, kad tiešām vairs īpaši neceru nonākt galamērķī.
Manas cerības nokļūt Vjetnamā iepriekšējo mēnešu laikā ir pakāpeniski sarukušas. Galvenais šķērslis ir sarežģītā vīzas iegūšana: nepietiek ar ielūguma vēstuli vien, ir nepieciešama arī Vjetnamas imigrācijas biroja atļauja, kuras kārtošana dažādu iemeslu dēļ kavējas. Kad atļauja iegūta, pase vēl jāsūta uz Vjetnamas vēstniecību Maskavā, kur izsniedz vīzas Latvijas pilsoņiem. Kad dienu pirms komandējuma saņemu pasi atpakaļ no Maskavas un aplūkoju tajā ielīmēto vīzu, sagrūst manas pēdējās cerības. Vēstniecības klerks manu vīzu ir izdrukājis ar nepareizu pases numuru. Kad kļūda pamanīta, nepareizais numurs aizkrāsots ar balto korektoru un tam pa virsu uzdrukāts īstais. Pārliecinoši neizskatās.
Vakarā pirms izlidošanas vēl izlasu ceļojumu aģentūras sagatavoto informāciju par grūtībām, kas gaida Vjetnamā. Ārzemniekiem tiek atgādināts atcerēties BYOTP (bring your own toilet paper) zelta likumu. Lai cik prozaiski izklausītos, tas laikam ir viens no spēcīgākajiem šokiem rietumu tūristiem. Kad savulaik studēju Šveicē, pirmā lieta, kuru vācu kursa biedri atcerējās no braucieniem uz bijušās Padomju Savienības zemēm, bija nepieciešamība iet uz tualeti ar savu tualetes papīra rulli padusē.
To, ka Āzijā var piedzīvot dažādus pārsteigumus un kultūras šoku, jau iemācījos nesenajā komandējumā uz Keralas štatu Indijā. Šoreiz jau laikus sagatavojos stoiski paciest visas sadzīves neērtības, jo galu galā uz Vjetnamu nebraucu izklaidēties, bet gan kopā ar zinātniekiem no 14 valstīm piedalīties seminārā par universitātēm un inovāciju. Kad ceļojuma aģentūras atsūtītajā informācijā nonāku līdz vietai, kur teikts "jums pašiem jābūt gataviem nest savu bagāžu, un ir paredzēts, ka jūs to darīsiet", mans vienīgais jautājums ir, vai bagāža man būs jānes visu ceļu no Hanojas līdz Saigonai, tas ir, ap 2000 kilometru.
Beidzot nonākot Vjetnamā, mans gaidu līmenis ir tik zems, ka esmu patīkami pārsteigta jau par to vien, ka ar savu apšaubāmā izskata vīzu veiksmīgi tieku cauri pasu kontrolei. Nākamajās desmit dienās Vjetnamā netiek piedzīvotas nevienas no aprakstītajām šausmām. Kaut arī kara filmās vjetnamieši reizēm ir attēloti kā cietsirdīgi karotāji, patiesībā viņi ir viesmīlīgi un sirsnīgi. Tomēr paši atzīst, ka uzbrukuma gadījumā viņi pratīs sevi aizstāvēt.
Lielāko "neērtību" Vjetnamā piedzīvoju komandējuma pēdējās dienās, kad Saigonā, apmetoties business boutique hotelī, izrādās, ka man ir iedalīta istaba bez loga. Logs it kā ir, bet tas ir uz iekšējo gaiteni, tāpēc aizkarus vaļā nevelku. Tā kā iepriekšējo nedēļu esmu pavadījusi gana komfortabli, tad par sākotnējo apņemšanos stoiski paciest visas neērtības esmu pavisam piemirsusi un sāku čīkstēt, ka tas ir cilvēktiesību pārkāpums — izmitināt cilvēkus istabās bez loga. To padzirdējusi, jaukā vjetnamiešu kolēģe tūlīt aizsteidzas pie viesnīcas administrācijas noskaidrot, vai man nevar iedot citu istabu. Kad izrādās, ka brīvu istabu neesot, kolēģe piedāvājas samainīties ar istabām, jo viņas istabai lodziņš, kaut maziņš, tomēr esot.
Pēc tādas laipnības nokaunos par savu čīkstēšanu un mācos no brazīliešu kolēģa, kurš arī izmitināts istabā bez loga. Viņš saka, ja esi nonācis Romā, dari tāpat kā romieši. Tā ir, jo arī daudzi vjetnamieši savos šaurajos mitekļos dzīvo istabās bez loga, un tā Vjetnamā ir gluži parasta parādība. Vjetnamiešu kolēģis pat stāsta, ka viņam reizēm patīkot padzīvot istabā bez loga, jo tad viņš jūtoties kā cellē. Ne visi gan šīs vietējās īpatnības spēj tā uzreiz pieņemt. Vēlāk dzirdu, kā viena rietumu tūriste uzstājīgi pārjautā viesnīcas reģistratūrā, vai tiešām viņas istaba būšot ar logu.
VJETNAMA MOSTAS
Pirms došanās uz Vjetnamu mans spilgtākais priekšstats par šo zemi bija aktiera Robina Viljamsa enerģiski un mundri stieptā uzruna "Good Moorning, Vietnam!" radiodīdžeja lomā tāda paša nosaukuma pirms divdesmit gadiem tapušajā filmā. Taču mani pirmie rīti Vjetnamā nebūt nav mundri un enerģiski. Mokos ar laika zonu maiņu, nespējot pierast pie piecu stundu laika atšķirības. Tā nu vakaros nespēju aizmigt, bet no rītiem nespēju pamosties un pēc modinātāja zvana noguļu vēl pusstundiņu. Taču dzīve aiz viesnīcas loga ir tik dinamiska, ka jau trešajā rītā tomēr pamostos krietni agrāk un paspēju vēl no rīta pastaigāt pa Hanoju un pavērot, kā pilsēta mostas un kā pie ezera pilsētas centrā cilvēki nodarbojas ar dažnedažādiem sporta veidiem: taidzi vingrošanu, badmintonu, skriešanu. Arī nākamie rīti, vērojot kādu vīru labojam tīklus zvejnieku laivā Dienvidķīnas jūras krastā vai saullēktu un motociklu plūsmu Saigonas ielās, ir tik skaisti, ka komandējuma beigās jau piemērojos vjetnamiešu dzīves ritmam un guļu vairs tikai piecas stundas diennaktī. Motociklu rūkoņa un pīpināšana Hanojas ielās noklust tikai pēc pusnakts, lai jau atkal atsāktos piecos no rīta.
Šķiet, Vjetnama mostas ne tikai tiešā, bet arī pārnestā nozīmē. Pēdējos gados presē daudz lasīts par Vjetnamas straujo ekonomisko attīstību un tās iespējām kļūt par jauno Āzijas ekonomiskās izaugsmes tīģeri. Vjetnama, tāpat kā citas komunistiskās valstis, pāreju uz tirgus ekonomiku sāka 80.—90.gadu mijā. Kopš tā laika Vjetnamā strauji attīstījusies privātā uzņēmējdarbība, ieplūdušas ārvalstu investīcijas, piedzīvots tūrisma uzplaukums, un nesen Vjetnama kļuvusi arī par Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsti.
Taču reformas Vjetnamā vairāk līdzinās Ķīnas pakāpeniskajām reformām, un, kā stāsta vjetnamiešu kolēģi, valdība bieži vien cenšoties atdarināt lielās kaimiņvalsts reformas. Līdzīgi kā Ķīnā, arī Vjetnamā ekonomiskās reformas krietni apsteidz politiskos procesus. Vjetnamā pie varas joprojām ir vienīgā Komunistiskā partija, Hanojā stāv Ļeņina piemineklis un atrodas vadoņa Ho Ši Mina mauzolejs, pastu un citas valsts iestādes Saigonā grezno viņa ģīmetnes, laikraksti pirmajās lappusēs vēsta par jaunākajiem partijas politbiroja lēmumiem.
Vietējie stāsta, ka politika viņus īpaši neietekmējot. Viņi tiešām šķiet ļoti aizņemti ar savu privāto biznesu un valsts darbu, ko daudzi cenšas apvienot, lai saglabātu valsts darba dotās sociālās garantijas, bet iztiku pelnītu privātajā uzņēmējdarbībā. Vjetnamā visapkārt var redzēt ārkārtīgu dinamiskumu, rosību un vjetnamiešu lielo strādīgumu. Visi kaut ko pērk un pārdod, kaut kur steidzas un kaut ko kārto.
Vjetnamieši ir gatavi strādāt daudz un ātri. Ja pircējam apģērbu veikalā kaut kas ir par šauru vai platu, tūlīt tiek atsaukts šuvējs, kas desmit minūšu laikā vajadzīgo pielabo. Īpaši slaveni Vjetnamas šuvēji ir ar savu prasmi pasūtījumu izpildīt vienas nakts laikā. Tūrists pa ceļam uz vakariņām var iegriezties drēbnieka darbnīcā un pasūtīt kostīmu, kas būs gatavs jau nākamajā dienā. Tie, kurus vakariņās sāk mocīt sirdsapziņa, ka tagad kādai vjetnamiešu meitenei nakts būs jāpavada pie šujmašīnas, var mierināt sevi ar domu, ka viņa saņems Vjetnamas apstākļos labu atalgojumu no tiem 120—160 ASV dolāriem, ko klients maksā, piemēram, par gatavu sieviešu kostīmu. Nākamajā dienā gatavo kostīmu var uzlaikot. Nepieciešamības gadījumā pēdējie labojumi tiek izdarīti dažu stundu laikā, un darbnīca kostīmu piegādā klientam vakariņu laikā.
ZIEMEĻI UN DIENVIDI
Savulaik karā uzvarēja ziemeļu Vjetnamas komunisti, šodien rietumu prese mēdz jokot, ka beidzot tomēr esot uzvarējuši dienvidi, jo visā valstī valda brīvā tirgus ekonomika. Viena no ārzemnieku un vietējo iecienītām nodarbēm ir salīdzināt abas galvenās Vjetnamas pilsētas — ziemeļos galvaspilsētu Hanoju un dienvidos komerciālo centru Saigonu, kas oficiāli tiek saukta par Hošiminu.
Hanojā dzīvo aptuveni trīs miljoni, Saigonā — astoņi miljoni no 83 miljoniem Vjetnamas iedzīvotāju. Abas attālās pilsētas ievērojami atšķiras arī sava rakstura, veidola un pat klimata ziņā. Hanoja ir daudz tradicionālāk vjetnamiska. Tajā arī vairāk saglabājusies franču valdīšanas laika arhitektūra. Lielākā daļa ēku Hanojas centrā ir ne vairāk kā četrus vai piecus stāvus augstas, ielās notiek tirdzniecība mazās bodītēs, un katra ieliņa ir specializējusies kādas konkrētas preces tirdzniecībā: vienā ielā tirgo zīdu, otrā — apavus, trešā — rotaļlietas utt.
Turpretī Saigona ir kosmopolītiskāka. Centrā ir debesskrāpji, modernas biroju ēkas, tirdzniecības centri un jumta bāri nakts dzīvei. Arī cenas Saigonā ir krietni augstākas nekā Hanojā. Tie, kuri labāk pārzina Āziju, stāsta, ka Saigona vairāk līdzinoties citām šā reģiona metropolēm Ķīnā un citur. Tā kā abas pilsētas šķir ievērojams attālums, arī laika apstākļi ir dažādi. Gaisa temperatūra Hanojā janvārī ir ap +15 grādiem, dažkārt ir apmācies un līst, bet Saigonā spīd saule un ir +25. Karstuma dēļ Saigonai ir savas paražas, piemēram, visi dzērieni tiek dzerti ar ledu, sākot no augļu sulām līdz pat alum un konjakam.
Interesantas ir arī Vjetnamas vidienes pilsētas Hue un Hojana, uz kurām no Hanojas un Saigonas var nokļūt ar vietējām aviolīnijām. Hue, kas ir bijusī Vjetnamas galvaspilsēta, atrodas Smaržīgās upes krastos. Smaržīgā upe nekā īpaši gan nesmaržo. Braucot ar kuģīti, var vērot vietējo laivas un krastus, kur greznas savrupmājas mijas ar vienkāršām koka būdām. Var arī piestāt krastā, lai aplūkotu gan Impērisko citadeli, kas līdzinoties ķīniešu Aizliegtajai pilsētai, gan daudzās imperatoru kapenes, kā arī budistu tempļus un pagodas. Tempļu un pagodu šajā apkaimē ir tik daudz, ka tad, kad brauciena laikā no Hues uz Hojanu gide piedāvā aplūkot vēl kādu templi un pagodu, zviedru kolēģis sauc, ka tempļu un pagodu mums jau pietiek. Tāpēc pa ceļam labāk gribam redzēt cilvēkus, rīsa laukus un bifeļus.
Apmēram triju stundu braucienā no Hues Dienvidķīnas jūras krastā atrodas bijusī ostas pilsēta Hojana ar senatnīgām ieliņām un ēkām, kā arī vjetnamiešu un ārzemnieku vidū izslavētajām daudzajām drēbnieku darbnīcām. Tūrisma ceļvežos Hojanu dēvē par Vjetnamas Venēciju. Netālu no Hojanas ir arī viens no Vjetnamas kultūras mantojuma lepnumiem — ap tūkstoš gadu vecā hindu svētvieta Mišona, kura Vjetnamas kara laikā tika pamatīgi sabumbota, par to vēl šodien liecina bumbu krāteri līdzās hindu svētnīcu drupām.
Vjetnamas vidienē atpūsties ierodas arī amerikāņu kara veterāni, lai aplūkotu vietas, kur savulaik karojuši. Vjetnamieši stāsta, ka amerikāņi tiek uzņemti laipni un bez naida, jo vietējie nevaino ierindas karavīrus tā laika ASV valdības politikā.
ĪSTAS UN NEĪSTAS LIETAS
Veikaliņi ar daudzveidīgajiem un krāsainajiem zīda izstrādājumiem ne vienā vien tūristā pamodina iepirkšanās prieku. Skaistas šalles, blūzes, kleitas, žaketes un citas lietas. Ja kāds ļoti vēlas, var pirkt Āzijas stilā darinātus tērpus, tomēr lielākā daļa veikaliņu orientējas uz tūristiem, tāpēc galvenokārt piedāvā klasiskus un elegantus apģērbus. Cenas ir ļoti draudzīgas: zīda šalles maksā no dažiem līdz pāris desmitiem ASV dolāru. Turklāt iepirkšanās un neizbēgamā kaulēšanās ir arī viena no iespējām neuzbāzīgi aprunāties ar vietējiem un kaut nedaudz iepazīt viņus.
Vjetnamieši ir labi tirgotāji. Ja tūrists pērk tikai T kreklu, pārdevējs pamanīsies viņam ietirgot vēl vismaz kādu tuniku. Īpaši izkoptu pārdošanas prasmi var vērot kādā Hojanas drēbnieku darbnīcā. Pat ja tūrists negatavojas neko pasūtīt, viņš var tikai ienākt un paskatīties, kā meitenes mācās izšūt, un noklausīties stāstījumu par tradicionālo izšūšanas mākslu. Pēc tam nākamajā telpā var aplūkot paklāju darināšanu, nākamajā — zīda tapšanu. Un, sekojot zīda gatavošanas stāstam, tūrists attopas, ka ir jau nonācis telpā starp zīda baķiem, kur notiek kostīmu pasūtīšana, un tūlīt kāds jau ir gatavs pieņemt viņa pasūtījumu. Tā ir jauka spēle, un kāpēc gan neiesaistīties tajā, ja zīda izvēle ir plaša, cenas pieņemamas un dienas laikā var tikt pie jauna kostīma. Ja nevar uzreiz izvēlēties tērpa modeli, var patērzēt ar pasūtījumu pieņēmējām, pašķirstīt katalogus un iedzert lotosa tēju.
Līdzās vietējo darinātajiem tērpiem, rokdarbiem un visdažādākajiem pērļu, bambusa, marmora un lakotiem izstrādājumiem Vjetnamā var nopirkt arī daudzu slavenu zīmolu dažādas kvalitātes pakaļdarinājumus. Viltots tiek viss, sākot ar pulksteņiem, apģērbiem un mugursomām līdz pat vēstures grāmatām.
Vjetnamā grūti atrast kvalitatīvas grāmatas par valsts pagātni un šodienu. Turpceļā man laimējas Bangkokas lidostā nopirkt grāmatu par dzīvi Hanojā. Tajā kāda Vjetnamā ilgi dzīvojusi austrāliete stāsta vietējo un Hanojā dzīvojošu ārzemnieku dzīvesstātus. Grāmata ir mazliet līdzīga Latviešu stāstiem, jo piedāvā vienkāršo cilvēku — šuvējas, frizieres, taksista, manikīres, zīlnieces un daudzu citu — stāstus. Tie vēlreiz apliecina, ka, lai arī pārdzīvojuši karu, lielu nabadzību un badu, vjetnamieši par dzīvi nesūdzas, ir sirsnīgi, mierīgi un ļoti strādīgi.
Vēlmi nopirkt vēstures grāmatas pastiprina Kara muzeja apmeklējums Saigonā, kur informācija par kaujām, cietušo fotogrāfijas un kara trofejas — amerikāņu militārā tehnika — atstāj spēcīgu iespaidu. Pēc muzeja apstaigāju grāmatnīcas, taču tajās atrodamās vēstures grāmatas angļu valodā izskatās aizdomīgi oficiozas. Ar cerībām dodos pie ielu tirgotājiem, kuri piedāvā pazīstamu rietumu izdevniecību grāmatas par Vjetnamu. Lai arī uz grāmatu vākiem ir norādīta cena 15—20 ASV dolāru, tās tiek piedāvātas par četriem sešiem dolāriem. Grāmatas ir ietītas caurspīdīgā iesaiņojumā, it kā lai nenosmērētos. Kad palūdzu, lai tās iztin, ieraugu, ka grāmatas ir tik sliktā kvalitātē izdoti pakaļdarinājumi, ka tekstu tajās tikpat kā nevar salasīt.
LĒNĀM UN TIKAI UZ PRIEKŠU
Galvenais pārvietošanās līdzeklis Vjetnamā ir motocikls. Saigonā vienu dienu gids mums stāsta, ka pilsētā ir divarpus miljoni motociklu, bet jau nākamajā dienā cits gids apgalvo, ka to esot četri miljoni. Lai kādi būtu skaitļi, uz ielām motociklu tiešām ir daudz. Gandrīz nepārtraukti tiek pīpināts, tomēr satiksmes negadījumu tik un tā ir daudz. Arī videi lielais motociklu skaits par labu nenāk, un daudzi motobraucēji sejai priekšā aizlikuši maskas, lai sargātu sevi no piesārņojuma. Starp motobraucējiem var redzēt vjetnamietes garos cimdos. Tie ir skaistumam. Par skaistu Vjetnamā tiek uzskatīta pēc iespējas baltāka vjetnamiete, tāpēc garajiem cimdiem jāsargā rokas no iedeguma.
Lielais motociklu skaits sarežģī ielu šķērsošanu. Vietējie ārzemniekiem māca trīs ielu šķērsošanas noteikumus. Pirmais noteikums skan skaidri un nepārprotami: "Nešķērsojiet ielu!" Otrais māca, ka, ja tomēr šķērsosiet ielu, turieties cieši blakus kādam vietējam. Saskaņā ar trešo noteikumu gadījumos, kad nav iespējams ievērot pirmo vai otro noteikumu, ielai pāri jāvirzās lēnām un tikai uz priekšu, nekādā gadījumā nedrīkst minstināties un kāpties atpakaļ. Labi saprotu kādas Vjetnamā dzīvojošas ārzemnieces teikto, ka, dzīvojot Vjetnamā, izaicinājumu esot vairāk un pat katra ielas šķērsošana esot jauns izaicinājums.
Par spīti lielajai kņadai un piesārņotajam gaisam ielās, vietējo iecienītākā maltīšu vieta ir daudzās ēstuves ielu malās, kur tradicionālā nūdeļu zupa tiek gatavota turpat uz ietves novietotā lielā katlā. Vjetnamieši šajās ēstuvēs, sēžot uz maziem ķeblīšiem, ieturas no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Vjetnamiešu tradicionālo virtuvi var iepazīt arī restorānos, kuros par desmit līdz divdesmit dolāriem var ieturēt vakariņas ar daudzveidīgiem rīsu, jūras produktu un dārzeņu ēdieniem. Tiesa, daudzi no tiem ir ļoti asi. Ēšana vjetnamiešu restorānos reizēm izvēršas par veselu atrakciju, kad ēdējam pašam no daudzajām sastāvdaļām jācenšas salikt kopā sava uzkoda, tinot zivs gabalu rīsa papīrā un pieliekot tam klāt zaļumus un garšvielas pēc savas patikas. Turklāt daļa restorānu piedāvā bufetes veida apkalpošanu, kur katrs pats var pieiet pie zupas katliem un norādīt, kuras sastāvdaļas likt viņa šķīvī. Vjetnamiešu virtuvē nav piena produktu, jo govis viņi neaudzē. Nopērkamie ir gatavoti galvenokārt no piena pulvera. Arī deserts nav vjetnamiešu virtuves spēcīgākā daļa, taču to lieliski aizstāj bagātīgais augļu klāsts — banāni, apelsīni, greipfrūti, ananasi, pūķa augļi un daudzi citi.
PĒCGARŠA
Reklāmas vilina tūristus ar Vjetnamas apslēpto šarmu. Vjetnamu var salīdzināt arī ar apburtu princesi. Svešiniekam tiek laipni atļauts pa durvju spraugu vērot skaistās austrumu princeses mošanos, kaut mati viņai vēl neķemmēti un acīs miegs. Var mēģināt minēt viņas burvības noslēpumu un iztēloties, kāda tā izskatīsies saķemmēta un saposta.