Simba nekad negāja tālu no mājas, un pēc īsa brīža allaž atgriezās. Agnese sāka uztraukties, kad Simba neatgriezās ne vakarā, ne naktī. Svētdienā viņa sasauca radus un draugus un sāka meklēt Simbu, iztaujāja katru satikto. Vienlaikus visās iespējamās vietās Titurgā, Baložos un tuvākajā apkārtnē viņi izlīmēja sludinājumus. Pēc 450 paziņojumu izdrukāšanas pārkarsa un atslēdzās printeris. Sludinājumus par pazudušo Simbu publicēja laikrakstos, radio, interneta portālos. Agnese atzīstas: "Pat nenojautu, ka ir tāds portāls dogs.lv. Tas man bija atklājums." Simbas saimnieki zvanīja uz visām dzīvnieku patversmēm. Sludinājumu publicēja arī laikrakstā Diena. Ekstrasense: "Dzīva!"
Simbas saimnieku cerības neruka mazumā, bet galvā rosījās tikai tumšas nojautas vien. Kur Simba atrodas, vai kāds nedara pāri, vai viņa nav savainota jeb sabraukta uz šosejas? Simba neprata izdzīvot viena pati. Kā par spīti, tās naktis bija ļoti aukstas. Savas dzīves jaunības laiku viņa bija pavadījusi pilsētas dzīvoklī, pieradusi pie cilvēkiem un ļoti mīlēja bērnus, taču rotveilers nav vienkāršs suns - cilvēki nereti baidās no šīs šķirnes. Ja nu Simba piegājusi kādam mazulim, ja nu māmiņa nobijusies? Varbūt kāds nošāvis ģimenes mīluli kā kļaiņojošu suni? Agnese stāsta: "Jānis ir nosvērts cilvēks, bet es - ļoti emocionāla, nevarēju vairs naktīs gulēt, kad aizmigu, sapņos redzēju tikai Simbu." Kaķene Zuzanna kā mēnessērdzīga klīdusi pa māju, tad nogurusi aizmiga vietiņā, kur ar Simbu parasti gulēja. Viņa arī gaidīja atgriežamies draudzeni.
Agnese neslēpj, meklējusi palīdzību pat pie diviem ekstrasensiem. Abi kā vienā balsī teikuši - jūsu sunīte ir dzīva, atrodas pie kāda vīrieša. Piektdien Agnese aizbraukusi pie kādas gaišreģes uz Jelgavu. Viņai tas pats sakāmais. Agnese stāsta: "Tieši tad, kad atrados pie ekstrasenses, atskanēja tālruņa zvans. Kāda sieviete teica, ka Rīgā, Ziepniekkalnā, kaimiņam, daudzbērnu ģimenes tēvam, uzradies suns, kas ļoti līdzīgs tam, kādu sieviete redzējusi laikraksta Diena sludinājumā. Lai braucot un skatoties."
Mācība uz mūžu
Agnese zvanīja Jānim, abi sarunāja satikties pie aprakstītās vecās koka mājas Cepļu ielā. Taču Jānis nav gaidījis Agnesi, varbūt baidījies, ka draudzene būs ļoti sarūgtināta, ja ziņojums neatbildīs patiesībai. Viņš ar draugu aizbraucis ātrāk un zvanījis pie minētā dzīvokļa durvīm. Tās atvēra maza meitene. Kad viņai jautāts par Simbu, meitenīte gribēja aizcirst durvis, bet Jānis paguvis aizšaut priekšā kāju. Tad viņš saucis Simbu. Sune izskrēja no otras istabas. Simba! Apjukusi, nokaunējusies un laimīga! Simbai sekoja vīrietis, kurš, sapratis notiekošo, murmulēja - es tavu suni baroju, tev par to jāmaksā! Jānis, protams, iedeva prasīto naudu.
Simba atkal ir mājās. Jānis viņu aizveda parādīt veterinārārstam, kurš teica, ka sunīte ir pilnīgi vesela, tikai mazliet nogurusi, apjukusi un netipiski klusa. Viņai jāatpūšas. Agnese stāsta, ka notikušais viņai daudz ko iemācījis: "Es nekad nezināju, ka mūsu ciems ir tik liels, ka te dzīvo tik laipni un atsaucīgi cilvēki. Esmu pateicīga visiem, kas mums zvanīja. Pie katra zvana es gluži vai pamiru - varbūt Simba atradusies? Taču vieni ziņoja par redzētiem līdzīgiem suņiem, citi, kas bija piedzīvojuši līdzīgu nelaimi, ieteica iespējamās rīcības plānu."
Agnese stingri nolēmusi Simbu sterilizēt, bet turpmāk sune vienmēr ies ārā ar atstarojošu kakla siksnu, kurai pievienota adrese un saimnieku tālruņa numuri.
Ja liktens lēmis mums būt kopā ar saviem četrkājainajiem draugiem, katru dienu veltiet viņiem mīlestību un uzmanību, dariet visu, lai viņus nosargātu! Bet, ja mājdzīvnieks pazudis, meklējiet to, nežēlojot ne laiku, ne pūļu, ne līdzekļu.