Pirmajā acu uzmetienā Londona neliekas riteņbraucējiem draudzīga pilsēta. Pa ietvi braukt aizliegts, bet veloceliņu ir ļoti maz. Tātad jāminas pa ielu. Bet Londonā dzīvo septiņi miljoni cilvēku, nerunājot nemaz par tiem desmit miljoniem, kas ik dienas iebrauc no piepilsētas. Un liela daļa, par spīti sastrēgumu maksai Londonas centrā, pārvietojas ar auto. Šaurās ielas piepilda arī neveiklie, sarkanie divstāvu autobusi un tuklie, melnie taksometri. Tādēļ uz vīra paziņojumu, ka viņš atradis dzīvokli rajonā, no kura līdz centram "varēs aizbraukt ar divriteni", sākotnēji reaģēju skeptiski. Kurš gan gribēs braukt ar divriteni, ja var braukt ar metro?
Esmu spiesta atzīt, ka kļūdījos. Metro, protams, ļauj pārvietoties relatīvi ātri. Taču ceļošanai zem zemes ir arī ēnas puses - simtgadīgā metro tīkla stacijas ir šauras un smacīgas, siltā laikā vilcienos ir neizturami karsti, steidzīgie pieaugušie reti kad pamana mazos cilvēkus, kuru galva ir viņu jostasvietas līmenī, un, protams, arī pašu braucienu ir grūti dēvēt par piedzīvojumu. Ja mīnusiem pievieno arī pasivitāti un brauciena izmaksas, tad divritenis sāk likties vilinoša alternatīva.
Vispirms uz Haidparku
Vienkāršākais veids, kā tikt pie divriteņa Londonā, ir piedalīties
izsolē internetā. Atrodi kāroto, ieraksti summu, kuru esi gatavs
maksāt, un gaidi, vai kāds pārsolīs. Ja nepārsola - norēķinies, un
pāris dienu vēlāk pastnieks pie tava nama durvīm noliks lielu
kartona kasti ar braucamo (vēlāk uzzinu, ka Londonā divriteņus zog
ar ātrumu viens divritenis minūtē, un policija uzskata, ka tieši
interneta izsoles ļauj šim rūpalam plaukt, bet mierinu sevi ar
domu, ka mans 60 gadu vecais, čīkstošais un nedaudz sarūsējušais
Phillips diezin vai ir bijis zādzības upuris un, cerams, par tādu
nekļūs arī nākotnē, jo garnadži dod priekšroku moderniem
eksemplāriem). Antīkais divritenis tagad papildina ģimenes
veloparku - kalnu divriteni un bērna "pusriteni", kuru pieskrūvējot
pieaugušo divritenim iegūst tandēmu vienam lielam un vienam mazam
braucējam. Savulaik nocenotu un noputējušu to iegādājāmies kāda
Rīgas velopreču veikalā.
Kādi ir braukšanas noteikumi, un pa kurām ielām labāk pārvietoties? To var uzzināt Londonas sabiedriskā transporta pārvaldes mājaslapā Transport for London. Londonieši var, piemēram, piedalīties Cycle to Work programmā, kas piedāvā iegādāties braucamo uz nomaksu - bez procentiem. Mājaslapā pieejama arī interaktīva karte - ieraksti starta punktu un galamērķi, un karte parādīs visizdevīgāko maršrutu.
Nākamais solis ir baiļu pārvarēšana. Cilvēkam, kurš bijis Rīgas transporta plūsmas dalībnieks, nemaz nav tik viegli sev iestāstīt, ka pārvietošanās ar divriteni neapdraud dzīvību. Pirmo reizi dodoties ceļā no Aktonas uz pusstundas brauciena attālumā esošo Haidparku, man svīda mugura un trīcēja kājas. Taču jau pēc pāris kvartāliem atklāju, ka bailēm nav pamata. Neviens braucējs neizrādīja ne mazākās aizkaitinājuma pazīmes. Vienīgie nepacietīgie bija pieredzējušākie riteņbraucēji, kuriem mūsu "kolonna" neļāva traukties vēja spārniem. Nonākuši parkā, atklājām, ka tādi kā mēs tur ir tūkstošiem. Viņi parkā bija nonākuši tieši tāpat kā mēs - braucot pa ielām, ieskaitot Bayswater Road, kurā pat svētdienas pusdienlaikā ir tikpat intensīva satiksme, kā Brīvības ielā darbdienu rītos.
Piederīga kā divstāvu buss
Svīšana un trīcēšana nu jau ir aizmirsusies. Tagad jūtos pašpārliecināta un tikpat piederīga kā divstāvu autobuss. Veselīgā dzīvesveida propagandētāji ir izrēķinājuši, ka, braucot ar divriteni, stundas laikā patērē enerģiju, ko iegūst, apēdot šokolādes tāfelīti. Braukšana ar divriteni esot laba asinsritei, un tā samazina gūžas kaulu lūzuma risku vecumdienās. Bet var braukt arī, par gūžas kauliem nedomājot. Vienkārši izbaudot to, ka nesēdi sastrēgumos un redzi pilsētu, dzirdi tās skaņas un sajūti tās smaržas. Un kā tad ar vecumu? Ziniet, tās bija tikai atrunas. Patiesībā tam nav nekādas nozīmes.