Welcom to Japan — ir viens no retajiem uzrakstiem angļu valodā Tokijas lidostā, un arī pašā pilsētā velti meklēt angliskas norādes. Tomēr orientēties 34 miljonu iedzīvotāju metropolē neizrādījās nemaz tik sarežģīti: ja izskatījāmies apmaldījušies, apjukām metro labirintos vai sajuka biļetes pirkšana automātā, vienmēr kāds no vietējiem pats laipni piedāvāja palīdzēt.
PAZUDIS TULKOJUMĀ
Iebraucot Tokijas centrā, paveras panorāma ar tiltiem un viaduktiem vairākos līmeņos kā nākotnes filmā. Arhitektūras ziņā Japāna kļuvusi par vienu no pasaules līderiem, un modernā pilsēta patiesi pārsteidz. Viena no slavenākajām celtnēm ir pilsētas municipalitātes augstceltne Sindzjuku rajonā, ko projektējis arhitekts Tange Kendzo. Tā celta no granīta un stikla, apvienojot modernismu un gotiku. Tieši šajā rajonā pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm 1964.gadā kā sēnes pēc lietus sāka parādīties debesskrāpji, tāpēc Sindzjuku mēdz dēvēt par vertikālās arhitektūras centru. Te atrodas arī lielākais parks Tokijā, 60 hektāru palšais Sindzjuku nacionālais parks ar 1900 japāņu ķiršu kokiem, kas ziedēšanas laikā aprīlī atgādina pūkainas sniega kupenas.
Pēc vakariņām japāņu tepanjaki restorānā, kur ēdienu apmeklētāju acu priekšā gatavo uz lielas metāla virsmas, dodamies uz vienu no grandiozākajiem Tokijas megakompleksiem — Roppongi Hills. Te izvietojušies daudzi slaveni Eiropas dizaineru butiki, bet pašā Roppongi Hills debesskrāpja pakājē izslējies draudīgs zirneklis — bronzas skulptūra divstāvu mājas augstumā, kas nakts apgaismojumā izskatās vēl iespaidīgāka nekā dienā.
Ropongi rajons pazīstams arī kā Tokijā populārākā nakts izklaižu vieta. Draugi mūs uzaicina uz klubu 51.stāvā, no kura paveras fantastisks skats uz naksnīgo Tokiju. Te pulcējas tikai kluba biedri un jāievēro zināms dreskods, kas sīki un smalki aprakstīts pie ieejas bārā. Nedrīkst ierasties šortos, T kreklos, plēstos džinsos, pludmales sandalēs utt. Uzskaitījums ir garš. Lai gan daudzas japānietes pa ielu staigā nacionālajos kimono, šajā klubā ieeja tajos liegta. Vēlamais ģērbšanās stils darbdienās ir business casual, brīvdienās džentlmeņi drīkst ierasties bez žaketes. Visinteresantākais ir norādījums, kādu apģērbu izvēlēties dāmām — tādu, kas neprovocētu džentlmeņus!
Tikpat elegants izskatās arī slavenais New York bārs Park Hyatt Tokyo luksusa viesnīcas 52.stāvā, kur tika uzņemtas režisores Sofijas Kopolas kinofilmas Pazudis tulkojumā epizodes. Vakarā te skan dzīvā džeza mūzika, bet atmosfēra liekas stīvāka nekā filmā.
ŠOKĒJOŠĀ MODE
Nākamajā rītā braucam uz Asakusa rajonu, lai apskatītu Žēlsirdīgās Dievmātes Kannonas templi un pastaigātu pa suvenīru veikaliņu ielām, kur pārdod zīda kimono, vēdekļus, tradicionālos saldumus. Blakus augstceltnei ar neparastu zeltītā krāsā tonētu stikla fasādi harmoniski pieskaņojas arhitekta Filipa Starka savdabīgā skulptūra Flam d"Or jeb Zelta liesma, kas atgādina milzīgu zelta čili piparu uz melna granīta pamatnes. Tepat arī laivu piestātne, no kuras ar kuģīti pa upi izbraucam cauri divpadsmit dažādu krāsu tiltiem. Mūsu galamērķis ir Odaiba. Laivas dizains gan vairāk atgādina citplanētiešu kuģi. Stikla grīda un sienas maina krāsu atkarībā no apgaismojuma, piemēram, pabraucot zem tilta, tās kļūst intensīvākas. Tuvojoties Odaibai, jau pa gabalu redzama neparasta dizaina ēka ar apaļu stikla kupolu, kas, iestājoties tumsai, maina krāsas tāpat kā kuģīša grīda.
Atpakaļ uz Sibujas rajonu, kurā esam apmetušies, braucam ar metro un pa ceļam izkāpjam Ginzā, kas ekskluzīvo dizaineru veikalu dēļ tiek dēvēta par Ņujorkas Piekto avēniju. Sibuja ir jauniešu modes un izklaides centrs. Tāpat kā Ņujorku, arī Tokiju var dēvēt par pilsētu, kas nekad neguļ. Sibujas centrs ar savām milzu krāsainajām reklāmām uz augstceltņu sienām atgādina Ņujorkas Brodveju, pašā centrā atrodas milzīgs krustojums, kuru diennaktī šķērso divi miljoni cilvēku. Kad iedegas zaļā gaisma, no visām pusēm pēkšņi sarodas ļaužu masas, kas visos virzienos steidzīgi šķērso ielas.
Japānas ielu mode ir fenomens, kādu nav gadījies redzēt nevienā citā valstī. Viskošāk ģērbjas jaunieši un brīžiem atgādina multeņu varoņus. Krāsainas lelles, princeses un lolitas ar spilgtu grimu, britu panki, amerikāņu hipiji un elvisi presliji — Haradzuku rajonā pulcējas visneiedomājamākie tipāži un vērojams neticams stilu mikslis.
Ielās ir daudz mazu sunīšu, kas sapucēti amizantās drēbēs, tipina savu saimnieku pavadībā. Atklāti sakot, suņu apģērbu veikalus pamanīju biežāk nekā bērnu apģērbu veikalus. Par japāņiem joko: "Bērnu mazāk nekā suņu un sekss retāk nekā Ziemassvētki." Zemā dzimstība kļūst aizvien lielāka problēma
novecojošajā sabiedrībā.
Taču izklaidēties japāņiem patīk, pēc darba vīrieši visbiežāk dodas nevis mājās, bet kopā ar kolēģiem uz bāru iedzert. Īpaši iecienīti japāņu vidū ir Love Hotels jeb mīlas hoteļi, uz kuru doties kopā ar mīļoto. Runā, ka lielākā daļa bērnu esot ieņemti tieši tur.
Tā kā Tokijas centrā var atļauties dzīvot tikai turīgākie, daudzi japāņi dzīvo ārpus Tokijas. Tiem, kas dzīvo piepilsētās un nepaspēj uz pēdējo metro līdz pusnaktij, iecienītas naktsmītnes ir tā saucamās kapsulas — mazmazītiņa viesnīcas istabiņa ar TV, naktslampiņu un modinātājpulksteni. Kapsulās nemēdz nakšņot ārzemnieki un sievietes, visbiežāk tur "iekapsulējas" iedzēruši biroju darbinieki, kas no rīta pa taisno dodas uz darbu.
TEMPĻU PILSĒTA
Lieki laiku nešķērdējot, nākamajā dienā agri no rīta izbraucam uz Osaku, ceļā ar mašīnu paiet sešas stundas. Esot Japānā, grēks būtu neaizbraukt uz slaveno tempļu pilsētu Kioto, kas atrodas netālu.
Pirmais, kas pārsteidz Kioto, ir grandiozā moderna dizaina stacijas ēka septiņos stāvos ar daudziem veikaliem, restorāniem un bambusu birzi uz jumta. Ir jau vakars, un dodamies uz draugu ieteikto japāņu stila viesnīcu. Ryokan Kyoraku viesnīcā klanīdamies mūs laipni sagaida saimnieks un ierāda numurus. Istabiņas ir maziņas, askētiski iekārtotas un tradicionāli bez mēbelēm — gulēšanai paredzēts tatami paklājs uz salmu grīdas. Izrādās visai ērts.
Apskatīt visus Japānas septītās lielākās pilsētas Kioto tempļus nav iespējams pat mēneša laikā, jo to šajā vēsturiskajā pilsētā ir 1800! Zelta templis ir viens no slavenākajiem, tāpēc sākam tieši ar šo brīnumu. Glezniecisks tas ir jau no tāluma — zelta atspīdums saulainajā dienā spoguļojas zaļganā ezera ūdenī. Lai arī ir pirmdienas rīts, pa Zelta tempļa sulīgi zaļā parka šaurajām taciņām plūst ļaužu masas, kas mazliet traucē izbaudīt burvīgo dabu. Pastaigas dārzos un parkos gandrīz jebkuros laika apstākļos ir tradicionāls atpūtas veids.
Tipisks japāņu dārzs nav liels, tajā nav raibu ziedu un simetrisku puķu dobju. Dārza celiņi izlikti ar neregulāru formu akmeņiem, kuru skaistuma galvenie kritēriji ir krāsa un forma. Daži dārzi lietainā laikā kļūst vēl skaistāki, jo spīd uz koši zaļā fona. Aug priedes, kļavas, ķirši, plūmes un bambusi, no ziediem izmanto vien dažas vietējās šķirnes — īrisus, lotosa ziedus, acālijas, hortenzijas. Velti meklēt rozes.
Atceļā uz Tokiju dodamies ar ātrvilcienu, kas pārvietojas ar 300 km/h. Galvaspilsētā esam jau pēc divām stundām un iegriežamies vienā no suši bāriem Sibujā. To esam apmeklējuši jau vairākkārt jaukās atmosfēras un draudzīgo suši gatavotāju dēļ. Gados vecākais no pavāriem stādās priekšā kā sempajs jeb vecākais skolnieks. Pie bāra letes man patīk vērot, kā veikli šaudās meistaru rokas un pa kustīgo lenti sāk slīdēt gatavie suši. Oficiants devīgi ielej rīsu vīnu sakē — "ar kaudzīti", jo glāze sāk plūst pāri malām, pilna pielīst arī zem tās paliktā bļodiņa. Devīgi japāņi piedāvā arī ar aromātisko zaļo tēju — to bez maksas var dzert neierobežotā daudzumā, uz bāra letes pretī katram sēdētājam ir karstā ūdens krāns un tējas maisiņi.
ŪDENS PROCEDŪRAS
Lai cik ļoti mani sajūsminātu Tokija, tik intensīvās devās tā nogurdina ar savu metropolei raksturīgo ritmu un ļaužu gūzmu ielās. Draugu piedāvājums brīvdienā doties kopīgā izbraucienā uz netālo Čibas prefektūru nāk pašā laikā. Dienas plāns — uzkāpt kalnā, apskatīties klintīs izcirstās Budas statujas, bambusa birzis, papusdienot apkārtnes labākajā, vienkāršā zvejnieku stila japāņu ēstuvē, izpeldēties okeānā un visbeidzot baudīt slaveno japāņu spa jeb onsenu. Lielisks plāns, ķeramies pie tā īstenošanas.
Kad esam pa maziem pakāpieniem uzkāpuši kalnā, atvilkuši elpu un izbaudījuši gleznainos dabasskatus 360 grādu rādiusā, pa citām takām kāpjam atkal lejā un braucam pusdienās. Vietējā ciematā ir zvejnieku krodziņš, kas vienmēr ļaužu pilns. Japāņu ģimenes sēž pie gariem, zemiem galdiem uz spilveniem, pirms tam novelkuši apavus. Pasūtām lielas porcijas izcili garšīgu suši un zaļo tēju.
Atlikušajā dienas daļā pēc plāna pievēršamies ūdens procedūrām. Lai arī ir pats septembra sākums, kad gaisa temperatūra sasniedz pat +30 un arī ūdens Klusā okeāna līcī ir ļoti silts, japāņiem peldēšanās sezona ir beigusies. Pludmale ir tukša, smiltīs pikniko vien jautrs jauniešu bariņš. Kad metamies ūdenī, viņu sejas izstiepjas.
Karstās pirtis jeb onseni ir japāņu dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa. Karsto avotu viņiem netrūkst augstās seismiskās un vulkāniskās aktivitātes dēļ. Vienkāršākais veids, kā izbaudīt šīs procedūras, — plunčāties karstajā upē zem zilām debesīm un pamīšus atvēsināties aukstā ūdenī. Populāras ir speciāli izbūvētas publiskās pirtis ar minerālūdens vannām, pirtīm un masāžām. Saintriģēti alkstam to ātrāk izbaudīt uz savas ādas. Pirms pārkāpjam slieksni, novelkam apavus. Mums izsniedz yukatu, dvieļus, higiēnas preces.
Uz ģērbtuves durvīm uzzīmēti visai amizanti zīmējumi ar vēstījumu, ka šo vietu aizliegts apmeklēt zagļiem, tetovētiem un apslimušiem cilvēkiem. Vīrieši un sievietes ir atsevišķās telpās.
Rīna, kas ir vienīgā japāniete starp mūsu latviešu draugiem Tokijā, atklāj, ka dievina šādas pirtis un cenšas tās apmeklēt vismaz reizi nedēļā kā burvīgu relaksēšanās veidu nedēļas nogalē. Te esmu vienīgā cittautiete starp vietējām — jaunietēm, kundzēm sirmā vecumā un mazām meitenītēm. Visiecienītākā vieta šajā onsenā acīmredzami ir karstā minerālūdens baseins, kas izbūvēts no akmeņiem zem klajas debess — tur sapulcējies visvairāk ļaužu. Uz baseinu ved maziem olīšiem klāts celiņš ar seklu ūdeni. Kad kļūst par karstu, ar labpatiku iegremdējos aukstajā baseinā, tad izmēģinu slapjo un sauso pirti, tad dažādās ūdens masāžas. Divas stundas paiet nemanot.
FUDZI IZAICINĀJUMS
3776 metru augstais Fudzi kalns ir viens no Japānas simboliem, un visu nedēļu psiholoģiski gatavojamies tā iekarošanai. Esam sarunājuši astoņus latviešus un divus japāņus doties kopīgā ekspedīcijā, lai uzkāptu virsotnē, kas slēpjas mākoņos. Latvijas vēstnieks Japānā Pēteris Vaivars kopā ar kolēģiem Fudzi iekarojis jau pirms gada un ar sajūsmu stāsta par šo pasākumu, bet tagad gatavs kāpt atkal.
Tehniski tas neesot sarežģīti, taču prasa milzīgu fizisko piepūli, jo kalns ir stāvs. Aktīvākā kāpšanas sezona ir jūlijā un augustā, tā beidzas septembrī, pēc tam tas var būt pārāk riskanti slikto laika apstākļu dēļ. Gājienam atvēlētas astoņas stundas naktī, lai pirms saullēkta paspētu sasniegt virsotni, baudītu mākoņus zem mums un vērotu lēno saules izniršanu.
Degu nepacietībā, vēl tikai jāiegādājas dažas nepieciešamās lietas: ap galvu liekams lukturītis, skābekļa baloniņš katram gadījumam un nelieli pārtikas krājumi. Tagad viss atkarīgs vienīgi no laika prognozes. Bet, ak vai! Visu nedēļu Tokijā ir burvīgs, vasarīgs laiks, bet tieši nedēļas nogalē eksperti neiesaka kāpt Fudzi, jo tur paredzams stiprs vējš un lietusgāzes.
Neko darīt, tātad šoreiz nav lemts, varbūt nākamgad. Mūsu draugi pasākumu pārceļ uz nākamo nedēļas nogali, kad laika prognozes ir cerīgākas, bet mēs jau esam atpakaļ Rīgā.