Ar dzīves rakstiem
Uz jautājumu, kāpēc Astrīdai bija vajadzīga tieši šī māja un tieši
Stopiņu novadā, viņa negaidīti atbild ar emocionālu monologu: "Es
visu mūžu esmu dzīvojusi lielā šaurībā un saspiestībā un vienmēr
gribējusi savu plašu, gaišu māju. Zinu, ka deviņdesmit procenti
cilvēku uz jautājumu - kādai jābūt mājai, kurā viņi gribētu dzīvot,
atbild - ne tādai, kā šī. Patiešām, tās celšanā izmantoti
vienkāršākie un lētākie materiāli, vienkāršākās konstrukcijas,
mājai ir koka karkass ar reģipša starpsienām, tāpēc ēka krikšķ un
krakšķ, kad es te staigāju. Istabās ir lamināta, nevis parketa
grīdas, logiem plastmasas, nevis koka rāmji, Rannilas, nevis
kārniņu jumts. Taču mans sapnis vienmēr bija dzīvot mājā, kurā ir
daudz saules, siltuma un plašuma."
Astrīda topošajā ārpilsētas ciematā sāka dzīvot 2006.gada oktobrī, taču jaunā dzīvesvieta viņai jau saistās ar zaudējumiem: "Kad te atnācu, man bija vīrs Juris un mamma, divi suņi un seši kaķi. Tagad te dzīvoju es, mana sunīte Džese un četri kaķi, bet esmu laimīga, jo te viss joprojām asociējas ar maniem mīļajiem. Pateicoties mājai, esmu vieglāk tikusi pāri smagajiem zaudējumiem."
Ērti un personiski
Pēc tipveida projekta celtajā mājā celtnieki jaunajiem īpašniekiem
nekādas ekstras nepiedāvāja. Bija vien iespēja izvēlēties tapešu
krāsu un faktūru, flīzes vannas istabai, tualetei, virtuves grīdai
un lamināta krāsu istabu grīdai. Astrīda panāca, ka celtnieki
pārkrāsoja mājas fasādi - tā bija salātzaļa, bet viņa vēlējās
balto. Kopējā mājas platība, ieskaitot garāžu, ir 150 kvadrātmetru.
Dzīvojamās telpas - četras istabas, virtuve (apvienota ar
viesistabu), tualete un vannas istaba aizņem 120 kvadrātmetru.
Visvairāk laika Astrīda pavada viesistabā, no kuras ir tieša izeja
gan uz dārzu, gan pagalmu. Telpa ļauj saimniecei būt kopā ar
viesiem, kad jāgatavo cienasts vai jāvāra kafija.
Guļamistabu Astrīda nosaukusi par Bārbijas istabu. Viņa viegli pasmaida: "Tā ir vienīgā telpa, kuru egoistiski esmu atvēlējusi tikai sev, kurā varu meditēt vai lasīt, kurā netiek ielaisti dzīvnieki."
Astrīda piebilst, ka liktenis bija viņai žēlīgs - nāve dzīvesbiedru Juri paņēma, kad māja jau bija pilnīgi iekārtota. Ja viņš būtu aizgājis mūžībā pāris mēnešu agrāk, mājas varbūt vispār nebūtu. Juris paspēja visu sakārtot un atstāt Astrīdai. Kabinetā uz galda līdzās datoram atrodas Jura fotogrāfija, un telpa, kas bija paredzēta kā darbavieta abiem, nu pieder tikai Astrīdai.
Tuvu dabai
"Retro istaba", protams, nosacīts apzīmējums, ir Astrīdas draugu
ļoti iemīļota. Vecās mēbeles nav mantotas, bet pašas saimnieces
iegādātas garu gadu gaitā. Tuvāks un vienkāršāks ir apzīmējums
"telefona istaba" - kopš ciematam ir fiksētās līnijas pieslēgums,
Astrīda te sēž un risina sarunas pa tālruni. Atšķirībā no gaisīgās
Bārbijas istabas, retro istaba vedina uz nopietnām sarunām un
pārdomām.
Īpašs Astrīdas uzmanības objekts ir dārzs. Tas vēl top, un mājasmāte skaidri zina, ka nevēlas veidot frizētu daiļdārzu: "Gribu, lai te aug mārpuķītes, lai Džese var vārtīties zaļajā zālītē, lai es viņai droši varu mest bumbu, lai aug koki un krūmi. Izeju no rīta dārzā, netālajā mežā kūko dzeguze, grieze griež, putni čivina tā, ka ausis krīt ciet, un es esmu laimīga."