Protams, tagad bezjēdzīgi prātoju — kāpēc laikus viņu nepabikstīju iet pie ārstiem? Kāpēc neapjautājos, vai pietiek naudas? Kāpēc ieteicu uz sevi pārbaudītas lietas kā tāds bezrecepšu zāļu dakteris? Ir tik daudz palīdzības organizāciju, kas nopērk slimnīcai termometru, taču nav nācies dzirdēt par ārstiem, kuri izmeklē par brīvu.
Vēl nesen Diena rakstīja, ka Latvijā sapirkts neproporcionāli daudz diagnosticējošo iekārtu. Nu ko — lai tik rūsē! Kamēr pa Latviju braukā busiņi, ziņodami par Eiropas Savienību, laukos daudz vajadzīgāks būtu busiņš ar mamogrāfu. Nu nebrauks lauku sieviete uz pilsētu pārbaudīties, jo «ne nu es slima esmu, ne man kas sāp, ne man rados kādam kaut kas tāds bijis». Arī Panorāmas sižets apliecināja, ka Stradiņos uz bezmaksas mamogrāfiju bija maz gribētāju. Skatoties sižetu, pie sevis domāju, kā aizdabūt sievietes uz Stradiņiem. Varbūt doties uz Dailes teātri, sarunāt ar autobusa šoferi, lai maina mājupceļa virzienu un pēc izrādes aizvizina dāmas uz Stradiņiem? Varbūt noorganizēt autobusu sava pagasta lēdijām? Pie Rīgas robežas busā varētu iekāpt Žoržs Siksna un uzdziedāt, savukārt pēc iznākšanas no pārbaudes viņš dalītu šampanieti. Tas nemaz nešķita nereāli, tāpēc sāku ar pašu tuvāko. Pasažieri numur viens. Savu mammu. Pajautāju, vai ir saņēmusi uzaicinājuma vēstuli uz mamogrāfiju. It kā neesot. Varbūt izzagta no pastkastes, varbūt nav pienākusi. Zvanīju uz Stradiņiem, prasīju, vai var nākt bez vēstules. Var, tikai jābūt kodam vai arī vēstules dublikātam. To varot dabūt VOAVA. Zvanu, prasu, ko darīt, ja nav zināms, vai saņemta vēstule. Atjaunošot. Prasa mammas datus. Nosaucu. Viņai izmeklējumi pienākšoties tikai nākamgad, jo šogad izvēlēti citā gadā dzimušie. Gaidiet vēstuli nākamgad. Saprotu, ka jābūt sistēmai, jo visus vienlaikus uzaicināt nevar. Kamēr Stradiņos pustukšs gaitenis, jo pareizajā gadā dzimušie sēž mājās, tikmēr kāds, kurš varētu un gribētu aiziet, gaida vēstuli. Nu vienu rupju vārdu gribas teikt.