Ziemas otrajā pusē šādas saulainās dienas ir jāķer ne tikai slēpotājiem, bet arī bļitkotājiem, jo pēc tumšā perioda patiesi ir liela bauda sēdēt starp ziemu un vasaru – zem kājām vēl biezs ledus, bet gaisā jau pavasara smaržas un pirmo gājputnu spārni švīkst, un arī zivtiņas pamodušās un grib ēst. Vienā tādā šīs ziemas izņēmuma dienā, saulainajā 14. februāra rītā, braukdams uz Jūrmalu, pie Lielupes tilta konstatēju, ka cilvēku, kuri var atļauties ķert šādu mirkli, ir pietiekami daudz – Lielupe abos virzienos bija pilna virsledus makšķernieku! Protams, nākamās dienas mūs atgrieza realitātē, atkal biezs mākoņu vāks, drēgnums un aukstums. Kurš 14. februārī nepaspēja, var kost pirkstos. Vai doties uz vietām, kurās, ja arī netrāpās noķert pašu sauli, vismaz asarīšus un raudiņas var ar garantiju savilkties vairāk nekā jebkurā Latvijas vietā.
Runa ir par Peipusa ezeru. Labāks par otru populāro Latvijas bļitkotāju mērķi – Pērnavas līci – Peipuss ir gan tāpēc, ka tā ūdenī augušās zivis ir ļoti garšīgas (ne tikai asari, bet arī raudas), gan tāpēc, ka te nav vimbu, kas Pērnavas līcī ir pilnas ar neestētiskiem lenteņiem. Turklāt Peipusā copes veiksme nav tik atkarīga no asaru bara atrašanas kā Pērnavas līcī un veiksmīga cope nav arī tik ļoti jāslēpj, turpretim Pērnavā veiksminiekam nav nekādu izredžu atkauties no konkurentiem.
Diena ne reizi vien ir pievērsusies Peipusa braucēju fenomenam. Arī pirms 20 gadiem – 1997. gada 24. februāra Dienas rubrikā Mājai un ģimenei – atgādinājām, ka pat Peipusā ledus nav bezgalīgi ilgi.
Raksts Pavasarīgās Peipusa nedēļas vispirms vēstīja par tobrīd notiekošo Miljoncopi Somu līcī, novēlot, lai zivtiņu ar zelta gredzenojumu, kuras noķērējam rīkotājas, makšķerēšanas piederumu firmas, bija apsolījušas ceturtdaļmiljonu somu marku, kas jāiztērē copes inventāra iegādei, neapēd kāds ronis.
Tad Diena pievērsās mūsu copmaņu braucieniem ziemeļu virzienā: "Uz ziemeļiem mūsējos dzen nevis alkatība, bet klimatiskā nolemtība. Šī ziema acīmredzot nebūs tik labvēlīga bļitkotājiem kā pērnā (tātad – 1995./1996. gada ziema), kad pat mūsu jūra ilgi bija ciet. Tad tam, kurš īsti neuzticas Daugavas lejteces zivju tīrībai, nebija jānopūlas ar tālu braukšanu. Februāra beigās un martā pietika iesēsties Jūrmalas vilcienā, izkāpt Bulduros, draudzīgā pusmilitāri ģērbtu vīru pulkā aizdoties līdz jūrai un pa iestaigātu taciņu vēl mazu gabaliņu jūrā iekšā. Tur bļitkotāju jau gaidīja salakas, pēc gurķiem smaržojošas brūnas zivtiņas, kas ir garšīgākas par reņģēm. Salaku ķeršanā visa māka ir noķert pirmo zivi, tad maisam gals vaļā: nokod pirmajai asti, spraud uz āķa un velc laukā nākamo salaku."
Speciāla autobusa biļete uz Peipusu tolaik maksāja piecus latus. Diena Peipusa braucējus brīdināja no principa "jo tālāk ezerā, jo labāk ķeras": "Peipusā jāuzmanās no krastu sajaukšanas, lai pret savu gribu nenokļūtu Krievijā. Par ledus drošību rūpējas igauņu krasta apsardzes dienesti, tāpēc nevajag lolot īpašas cerības, ka tiksit laists uz ledus tad, kad tas būs kļuvis nedrošs." Tomēr pats svarīgākais Peipusā ir līdzpaņemtā alkohola raciona sabalansēšana, lai nav tā, kā bieži bija padomju laikos, kad no lielā bļitkotāju autobusa galapunktā līdz ezeram aizgāja vien pāris vīru.
Ieteicams kādu kortelīti atstāt autobusā, tad garais atpakaļceļš uz autobusu būs vieglāk veicams, dodot arī papildu garantijas, ka neatļausieties to nokavēt.
Minētajā 1996. gada varenajā ziemā Peipusa ezerā metru biezs ledus bija turējies līdz aprīļa beigām. Šogad uz tādu ziemas dāsnumu velti cerēt, tāpēc jārīkojas ātri. Mūsdienās gan Peipusa braucienu raksturs ir mainījies, neviens vairs kājām negrib iet ezerā, bet tiek ievests, arī copes vietas saliktas GPS, atstājot asariem mazāk izredžu. Tomēr šogad asari ķeroties atkal labāk nekā dažu citu gadu. Ne asakas!