Tukumnieki Liepiņi ir muzikāla ģimene – Dina ir klavierskolotāja, Aigars spēlē trompeti, viņu bērni Madara un Daumants mācās Mūzikas akadēmijā. Madara ir vijolniece, Daumants – spilgts Latvijas jaunās paaudzes pianists, 2016. gada Lielās mūzikas balvas (nominācijā Gada jaunais mākslinieks) un starptautisku konkursu laureāts. Varētu domāt, ka tik muzikālā ģimenē dzīvojošais viļņainais papagailis (Melopsittacus undulates) Largo ir lielos draugos ar mūziku, taču ne – putns ir uz jūs ar dvēseli valdzinošajām skaņām. Taču mājinieku acīs Largo tādēļ nav mazāk mīļš.
Dzīvot plaši
Largo nebija ne plānots, ne izsapņots ģimenes loceklis, bet no pirmā acumirkļa kļuva par ģimenes mīluli. Kā tas notika, stāsta Dina Liepiņa: "Kolēģei bija saskanīgs un skaists viļņaino papagailīšu pāris, un viņiem izšķīlās bērniņi. Iedomājos, ka vienu varētu uzdāvināt savai māsai Zanei, kurai nesen bija gājis bojā lolots putniņš. Aizrunāju papagailīti, bet pēdējā brīdī māsa pārdomāja – viņiem ir kaķis un suns, pietiks ar tiem. Atteikt kolēģei aizrunāto putnu bija neērti, un es vaicāju savai ģimenei, vai pie mums varētu dzīvot papagailītis. Būtībā es jau sen gribēju kādu mājdzīvnieku, bet mums nav apstākļu suņa vai kaķa turēšanai, turpretī putnam ģimene uzreiz piekrita. Zane atdeva man sava putna būri, un mēnesi vecais Largo tā vienkārši atbrauca pie mums."
Putnam bija jādod vārds. "Tā kā ģimenē visi esam muzikāli, gribējām, lai putna vārds ir saistīts ar mūziku. Largo tulkojumā no itāļu valodas nozīmē "plaši". Gribējām, lai mūsu putniņam ir plaša dzīve, lai viņš var dzīvoties pa visu māju, cik nu plaša tā pagaidām ir. Tā tas arī notiek. Taču Largo ir tik tolerants un smalkjūtīgs, ka visas dotās iespējas nemaz neizmanto, laikam jau, lai mums netraucētu," stāsta Dina.
Labrītiņ no rītiņa!
Viļņainie papagaiļi ir vispopulārākie mājās turētie dekoratīvie putni. Zinātāji uzskata, ka par Austrālijas iedzimtā viļņainā papagaiļa mājās turēšanas sākumu uzskatāms 1854. gads, kad Parīzē tika izdota pirmā praktiskā rokasgrāmata par eksotiskā putna kopšanu. Mūsdienās dzīvespriecīgie lidoņi sastopami daudzās mājās.
Dina uzskata, ka Largo ir īpašs un ļoti gudrs putns. Savā dzimtenē Austrālijā putni ir siltās saules lutināti, uzturas baros un dzīves laiku pavada barības meklējumos. Cilvēku mājās lidonis nereti dienas vada pavisam viens. Par barību viņam nav jādomā, nekur nav jātraucas. Tāpēc klavierskolotāja priecājas, ka mīlulis nepazīst depresiju, kas viļņainajiem papagaiļiem mēdzot būt, dzīvojot nebrīvē. Augumā Largo ir sīciņš, ar smalku dvēselīti, atšķirībā no sugas brāļiem viņam nav spilgti krāsainu "drēbju". Largo ir viscaur dzeltens, vienīgi knābītis zilgans, kas liecina par vīriešu kārtu (mātītēm knābis ir brūns vai balts). Largo bauda brīvības sajūtu – viņu nesloga būrī, viņš var lidot, kur pašam tīk. Largo aizliegts uzturēties vienīgi uz grīdas, jo kāds lidoni var nejauši savainot.
Dina pamazām atklāj Largo rakstura īpašības: "Viņam nepatīk mazgāties. Ja nu kādreiz sadūšojas apslapināties, vislabāk to dara kartupeļūdenī. Tas notiek tā – kad tiek mizoti kartupeļi un bļoda ir gandrīz pilna, Largo ar lielu iedrošināšanu kādreiz saņemas un paplunčājas ūdentiņā, kas pa virsu. Toties viņam patīk fēns, putekļusūcējs, patīk čaukstoša nauda makā un atslēgu saišķa žvadzoņa."
Largo bezjēdzīgi nečiepst un netrokšņo: "Vakaros viņš nav jāmāna būrī, kur viņam gultiņa. Kad uzklāju uz būra sedziņu un istabā logam aizvelku aizkarus, viņš pats dodas uz dusu, sakot "jāiet gultiņā", "saldus sapnīšus" vai "arlabunakti". No rīta klusiņām sēž un gaida, kad pamodīsimies, kad celsimies. Tad viņš vienmēr sasveicinās: "Labrītiņ, labrītiņ no rītiņa!" Labā garastāvoklī esot, Largo savā būrī klusā balsī nemitīgi vāvuļo." Dina domā, ka mīluļa repertuārā tagad ir pāri par piecdesmit frāžu un daudz atsevišķu vārdu.
Speciālisti saka, ka putns bārsta iemācīto, neko nedomājot, bet Liepiņi novērojuši, ka Largo izprot situācijas un itin bieži īstajā reizē pasaka īstās frāzes. Protams, gadās, ka papagailītis pasaka pavisam ko citu, piemēram, "tu esi malacis" vai "Aigar, kur tu esi?", vai "negribi ieēst kādu ābolu, ārprāts, ui, ui, ui", vai "nu labi, atā, atā", bet dažreiz iesmejas gluži tā, kā smejas Dina.
Trešais bērns
Mūsu ciemu reizē mazā, saulainā, siltā zvaigznīte Largo neizdveš ne skaņas, sēž uz būrīša un klusējot vēro mani un fotogrāfu. Pēc brīža viņš pārlido pie spoguļa. To istabās ir vairāki, jo Largo ļoti patīk spoguļoties. Viņš ilgi pētī savu atspulgu. Laikam jau ir apmierināts ar saskatīto, jo pēkšņi klusā balsī saprotami saka: "Mazs, dzeltens papagailītis, mazs gailītis," un pēc brīža piebilst, "nu nekreņķējies." Dina sirsnīgi smej: "Tas ir Largo jaunākais sasniegums. "Nu nekreņķējies" priekš viņa ir režģīts vārdu savirknējums, to ilgi mācījāmies. Largo patstāvīgi apguvis daudzus vārdus, piemēram, vārdu "būrītis", arī pamazināmo vārdu no Madara mēs viņam neesam mācījuši. Tā sanāk, ka viņš izjūt latviešu valodu, jo latvieši ļoti mīl lietot mīļvārdiņus, īpaši runājot par bērniem. Largo nav absolūtās dzirdes, bet uz vijoles skaņām viņš reaģē ar čirkstēšanu un klana galvu līdzi lociņa kustībai. Nevar īsti saprast, vai viņam patīk vai nepatīk. Toties viņš mēdz jautāt: "Kāda ir dziesmiņa?" un pats arī atbild, "dziesmiņa ir tāda – do-mi-sol." Kad braucam projām, vienmēr atstājam degam lampiņu un ieslēgtu Radio Klasiku, lai Largo, viens palicis, neskumst."
Dina stāsta, ka papagailis sev zināmās frāzes apvieno, veidojot jaunus salikumus, un nereti viņa sakāmais skan pat ļoti loģiski: "Piemēram, viņš mums saka: "Mēs brauksim uz Rīgu, un tu paliksi mājās." Jeb arī: "Viss ir dārgs," pēc brīža piebilstot, "ļoti, ļoti."". Skaidrs piemērs tiek nodemonstrēts turpat uz vietas. Largo uzlaižas Dinai uz rokas, vērīgi mani noskata un pēkšņi uzrunā: "Tu saproti latviski? Parunāsim par dzīvi."
Taču runāšana beidzas, neiesākoties, jo mājās pārrodas Aigars. Dina skaidro Largo attiecības ar ģimenes locekļiem: "Ar meitu Madaru saulainajam brīnumam ir dažādas spēlītes, bet Daumants laika trūkuma dēļ ar putniņu ņemas vismazāk. Aigaram un Madarai putniņš dod bučas. Kad Aigars sasit plaukstas, Largo lido pie viņa. Manī papagailītis redz skolotāju, jo es viņam mācu vārdus un frāzes, izdomāju, ko mācīšu, tad saliekam galvas kopā un Largo kā sastindzis klausās. Jaunu frāzi viņš iemācās aptuveni divu nedēļu laikā." Dina smaida: "Mūsu bērni jau izauguši. Ir sajūta, ka Largo nav putns, bet gan mūsu trešais bērns. Viņš nedara blēņas kā citi papagaiļi, nekāpelē pa aizkariem, nav ziņkārīgs akrobāts, nelido un nekrīt aiz skapja, ir visu laiku kopā ar mums. Visiem iesaku tik jauku mājdzīvnieku."
Nupat 4. oktobrī viļņainais papagailis Largo nosvinēja piekto dzimšanas dienu. Pavisam drīz Liepiņu ģimene pārcelsies uz savu jauno māju, kuru ilgi cēluši. Koši dzeltenais putniņš būs kā saules stars, kas pirmais izgaismos jauno dzīvi.