Attieksmes jautājums

Būtībā šis ir komentārs diskusijai, kura lokālā vidē argumentēti aizsākusies nesen, – ceru uz turpinājumu.Runāt varu par humanitāro izglītību, jo tāda ir mana personiskā pieredze (divi augstākās izglītības grādi, no kuriem viens iegūts ārzemēs, un pašreizējās studijas doktorantūrā Latvijā), kas likusi pēdējo gadu laikā izdarīt pāris secinājumus. Nekritizēju no droša attāluma, esmu līdzdalīga šajā nebūt ne ērtajā procesā, tādēļ arī atļaujos skaļi uzdot jautājumus.Ja palūkojamies piecdesmit gadu attālā pagātnē, augstākā izglītība bija labi situētajiem pieejams, elitārs ceļš. Studijas konkrētajā jomā vainagoja darbs tajā pašā sfērā, un bieži vien viens akadēmiskais grāds bija augstākais, uz ko bija iespējams tiekties un sasniegt. Masu kultūrai uzņemot apgriezienus, augstākā izglītība kļuva arvien pieejamāka un pieejamāka, līdz brīdim, kuru esam sasnieguši šobrīd, respektīvi, ja kaut ko ļoti vēlas kāroto var nopirkt. Augstākā izglītība Rietumu pasaulē kļuvusi par miljardu vērtu tirgu ar visiem īstam biznesam piemītošiem atribūtiem – konkurenci, cenu kāpumu, piedāvājuma pieaugumu proporcionāli pieprasījumam utt. Nepārprotiet, es neesmu par elitārismu un analfabētismu, bet pesimismu raisa vairāki faktori, kuru rezultāts ir, ka ne tikai bakalaura, bet pat maģistra un doktora grādu vērtība sabiedrības apziņā krietni kritusies.Tirgus apstākļu rezultātā nepārtraukti notiek mācību maksu eskalācija. Pēdējo piecu gadu laikā mācību maksa atsevišķās Latvijas augstskolās pieaugusi vairākas reizes – starp citu, fakts, kas daudziem potenciālajiem Latvijas studentiem liek skeptiski raudzīties uz studijām šeit, jo par salīdzinoši tikai nedaudz lielāku summu daudz reižu kvalitatīvāka izglītība ir gūstama ārzemēs. «Kvalitatīvāka» gan ir strīdīgs jēdziens, varbūt vajadzētu sacīt «laikmetīgāka» pasniegšanas metodes un attieksmes ziņā.  Tomēr mācību maksas ziņā Latvija ir nieks, turklāt daļa studentu var mācīties par brīvu; britu salās šis skaitlis ir ap 10 000 eiro par mācību gadu, ASV – pat trīs reizes lielāks. Paradokss ir, ka cilvēki, kas tikko ieguvuši vienu grādu, nonāk pie atziņas, ka ar to nav pietiekami (inflācija), ķeras pie nākamajām studijām, kuru rezultāts ir ne vairs viens, bet divi vai pat trīs mācību kredīti, kurus atmaksāt tikpat labi var visu mūžu. Un kādēļ nav pietiekami? Sabiedrības «spiediens», arī vēlme darīt tā, kā «dara visi» – masu kultūras manierē neapzinoties, ka paši taču arī ir «tie visi».Kas veicina studējošos un sabiedrības – akadēmiskās vides, darba devēju, mākslas un kultūras institūciju – apziņu, ka ar bakalauru ir par maz?Vismaz Latvijas situācijā, jo, studējot ārzemēs, mana pieredze ir bijusi krietni atšķirīga. Pavisam noteikti – pašu studējošo inerce. Studēts bieži tiek «ķeksīša dēļ», tādēļ, ka tagad tā «pieņemts». Liela daļa pēc vidusskolas beigšanas vispār pat nezina, kas viņus interesē, un, tā vietā, lai paņemtu kādu gadu brīvu un to veltītu savu interešu izpētei, «ielec» pirmajā vilcienā. Un tādi paši apmulsuši arī ķepurojas. Pēc bakalaura sekojošais maģistrs var būt iešana pa ērtām sliedēm, jo noticis ieskrējiens. Turklāt labi izdevies apvienot pilna laika darbu ar mācībām, kur iešana uz lekcijām nav obligāta, ja var nokopēt kāda cita studiju pierakstus.Latvijā mācīšanās process ir nevis PROCESS, kas sniedz prieku, bet gan pasīva piedalīšanās sistēmā, kuras mērķis ir dokuments. Un pēc tam vēl viens. Latvijā ir ne viena vien augstskola, kas izglītību un iegūto grādu traktē kā statusa nodrošinājumu. Taču tas nav statuss, kas ir saistīts ar izcilu akadēmisku zināšanu iegūšanu.Ne vienā vien privātā sarunā ar draugiem un paziņām, kas studē prestižās ārvalstu augstskolās, dzirdēts, ka bez doktora grāda viņu kandidatūra noteiktā mākslas vai akadēmiskā vidē netiek ņemta nopietni. Taču no otras puses, iespēja tikt pie akadēmiska amata Rietumu pasaulē ir ārkārtīgi maza tieši šo postgraduate (maģistra un doktora) programmu un to absolventu pārbagātības dēļ. Rodas apburtais loks, no kura izeja tik drīz atrasta netiks.Šī situācija gan neattiecas uz Latviju, kur katastrofāli trūkst jaunākās paaudzes akadēmiski augsti kvalificētu mācībspēku. Un viens no iemesliem, kādēļ ārzemēs studējušo nav šeit, ir fakts, ka pēc redzesloka paplašināšanas viņi nesteidzas atpakaļ uz Latviju, jo ir labi pazīstami ar Latvijas akadēmiskās vides situāciju un sevī neredz spēku vai vēlmi tajā mainīt to, kas citur vairs nav apspriežams jautājums. Atgriežoties pie grādu devalvācijas, vismaz tādās man tuvās sfērās kā kino teorija, vēsture un kritika vai kultūras un mākslas kritika plašākā mērā, grādu iegūšana negarantē to īpašnieka leģitimizāciju publikas acīs. Laikmetā, kad jebkurš censonis var izveidot savu blogu, kurā vairāk vai mazāk asprātīgi vērtēt (jebko) «patīk – nepatīk» kategorijās un interneta vidi pilda neskaitāmas «lietotāju» recenzijas, institucionalizēta kritiķa vārda svars krītas un pat tiek apzināti apiets tā analītiskā piegājiena dēļ, priekšroku dodot «tautas balsij». Atliek vien cerēt, ka studējot iegūtais personiskais labums – zināšanas un redzesloks – ļaus pacelties pāri šai tendencei. Iespējams, viens no retajiem labumiem nākotnē būs atziņa, ka izglītība ir vērtīga tad, ja ir savas dziļas, specifiskas intereses vadīta, gandrīz privāta aizraušanās, kas ļaus (vai arī neļaus) veiksmīgāk izdzīvot pēc studiju beigšanas. Arī spēja uztvert izglītību kā personisku nepieciešamību, nevis kāda nedefinēta statusa apliecinājumu. Jo laiks, kad iegūts zinātniskais grāds ko garantētu, jau sen aiz muguras. Citādi sanāk kā ar pokemonu krāšanu – ar vienu nekad nepietiek.