Attieksmes jautājums

Neskatoties uz skarbi kritiskajiem komentāriem, autores rakstā tomēr ir vairākas vērā ņemamas lietas. Pirmkārt, augstākā izglītība mūsdienās ir prece. Ja ir vēlme, to mierīgi var nopirkt. Lai iegūtu attiecīgu grādu, prāta spējām nav izšķiroša nozīme, svarīgāks ir naudas jautājums. Nav noslēpums, ka Latvijā ir daudzas augstskolas, kur iegūt augstāko izglītību var jebkurš, pat vidusskolu knapi pabeigt spējīgs, ja vien var samaksāt. Nemaz nav jārunā par diploma mill tipa ārzemju augstskolām. Tas lielā mērā ir cēlonis autores minētajai atziņai, ka „pat maģistra un doktora grādu vērtība sabiedrības apziņā krietni kritusies”. Šie grādi vairs nav apliecinājums ne intelektam, ne īsti arī turībai. statusam vai ietekmei. Otrkārt, sabiedrības spiediens lielā mērā ietekmē ja ne pašus topošos vai esošos studentus, tad viņu vecākus. Piemēram, Koelju raksta: „Diplomi ir gandrīz visiem manu vecāku draugiem un viņu bērniem. Bet tas nenozīmē, ka viņi strādā savā profesijā. Gluži otrādi, viņi iestājās un beidza augstskolu tikai tāpēc, ka viņiem tika teikts – universitāte ir svarīga; lai dzīvē tiktu uz augšu, tev jābūt diplomam. Un tā pasaule paliek bez daudziem lieliskiem dārzniekiem, maizes cepējiem, antikvāriem, skulptoriem, rakstniekiem.” Apmeklējot kādu laiku Latvijas augstskolu var skaidri redzēt, ka kādiem 70% no studentiem augstskola nav piemērota. Viņiem nav vai nu nepieciešamās attieksmes vai konkrēta mērķa, kālab studē, vai arī visbiežāk nav vajadzīgo prāta spēja studijām. Pabeigt augstskolu ar vērtējumiem pamatā 4-6, pastāvot adekvātai vērtējumu sistēmai, būtībā nozīmē, ka studijas ir bijušas bezjēdzīgas. Treškārt, studijas pamatā ir pasīva piedalīšanās sistēmā, kuru vada tālu no akadēmiski augsti kvalificēta mācībspēka kvalitātes esošas personas. Tas arī ir kvalitātes jautājums, kas būtībā degradē augstākās izglītības statusu. Jo augstāka mācībspēku kvalitāte un atbilstošākās prasības, jo grūtāk iegūt augstāko izglītību. Jo grūtāk iegūstams akadēmiskais grāds, jo lielāka tam vērtība.

Paldies Līvai par rakstu, kurā aplūkotās problēmas uztveru līdzīgi, jo doktora grāds un vēlme strādāt pētniecībā savā profesijā šodien kļuvusi nevienam nevajadzīga, kaut arī tā nebija, kad izvēlējos specialitāti. Un tā noticis tieši Līvas minēto iemeslu dēļ. Bet gribu iebilst tiem pāris nīgrajiem komentētājiem, kas jau metas virsū raksta autorei un apgalvo, ka padomju laikā nebija maksas izglītības. Vismaz 20. gs. 50. gados bija gan - par to zinu no aculiecinieku liecībām. Viens no tiem - dramaturgs Gunārs Priede.

Kā var publicēt kaut ko tik paviršu un nepārdomātu ! Paskaidrojiet man lūdzu KD redaktori.

Es minēju konkrētu pamatojumu savai domai. Viss raksts ir nepamatoti apgalvojumi, lai sāktu katru uzskaitīt un atspēkot , vieglāk būtu uzrakstīt no jauna.

Ja šī raksta autore ir doktorante , tad augstākās izglītības jēdziens patiešām ir stipri devalvēts.