Cilvēku vienlīdzība

Kaut vai variētajā pazīstamajā teicienā ar jēgu "Visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem".Nenoliedzu, ka nāve ir tā, kurai ir vislielākais ieguldījums cilvēku vienlīdzībā. Dzimšana atpaliek, grozi kā gribi. Pārējās ir tendences. Tas, ka Dieva priekšā esam vienādi, ir tikai ticīgo zināšanai un cerībai, kā arī visu pārējo retorikai. Reizēm kaut kādu vienlīdzības surogātu cenšas radīt veidojums, kuru sauc par valsti. Jo īsti iespējams laikam tas nav.Pārdomas par vienlīdzību izraisīja nesenais LTV1 raidījums Sastrēgumstunda par eksprezidentu privilēģijām. Pārsteidza, ka raidījuma beigās skatītāju aptauja rādīja, ka četras piektdaļas skatītāju eksprezidentu privilēģijas neatbalsta. Biju pārliecināts, ka būs otrādi, jo biju pieradis, ka skatītāji raidījumus par politiku skatās kā seriālus un aizmirst, ka tas ir tieši saistīts ar viņu pašu dzīvi. Nopriecājos – esam reāli sākuši tvert situāciju, No otras puses, nav par ko priecāties, jo tas arī norāda, ka lielākās tautas daļas iztikšana tiešām ir problemātiska.Piekrītu politoloģei Ilgai Kreitusei, ka šādas tēmas labi novirza tautas domas no svarīgākiem jautājumiem. Varu piekrist arī filozofei Skaidrītei Lasmanei, ka pasaulē praktizē pēctermiņa tautas pateicības, kādas pienākas valstu prezidentiem. Tāpat arī LR1 diskusijā Kruspunktā politoloģe Ilze Ostrovska vedināja uz to, ka nav ko skaitīt naudu cita makā. Es saprotu, ka pirtī mēs izskatāmies pēc eiropiešiem, taču valstiskā līmenī mēs tomēr ievērojami atpaliekam. Tāpat kā krīzes laikā bija jādomā, kuru Latvijas vēstniecību ārzemēs slēgt, kuru neslēgt, būtu vērts saprast, vai mēs esam tādā līmenī, ka nodrošinām eksprezidentiem kaut kādu labklājību, kas nav adekvāta valsts attīstībai.Nenoliedzu, ka valsts prezidenta darbs ir visu acu priekšā un ārkārtīgi saspringts. Pat būdama vairāk reprezentatīva persona, prezidents reti kad būs mazāk noslogots nekā ministri. Par ministriem un premjeru nedomāju, ka viņi nestrādā un nepūlas. Protams, esmu šaubījies par vides ministrijas lietderīgumu – ne tikai sakarā ar ķeksīša bardaku, kas tika pasniegta kā novadu administratīvā reforma bezmaz vai pārdesmit gadu garumā. Kā arī – mani allaž smīdinājusi ekonomikas ministru plejāde, kuru ietekmi un darbus nevaru atcerēties, kur nu vēl uzvārdus. Es saprotu, ka prezidents, ministri un deputāti nenotrallina savu algu pa krogiem, taču viņiem nepaliek pāri – viņiem jānodrošina savi pensionētie vecāki ar mazo pensiju un bērni. Bet viņiem arī jāsaprot, ka savu algu dēļ viņi ir tā padsmit procentu Latvijā daļa, kura to spēj. Mēs pārējie nevaram nodrošināt. Tādēļ varasvīriem jābauda ne tikai viņu laika iespējas, bet jārada arī iespējas mums, pārējiem – jāpielāgo sociālie mehānismi. Labi, "neiet" PVN samazināšana, "neiet" progresīvais ienākuma nodoklis – nu tad palieliniet neapliekamo algas minimumu – vismaz līdz 250 latiem – mazturīgajai (diemžēl, lielākajai) Latvijas iedzīvotāju daļai, lai tā var iegādāties dārgāku Latvijas preci lētākās Lietuvas preces vietā. Alkas pēc lielākas vienlīdzības pulsē arī Lietuvā, kur pie uzvaras tikuši cik nu populistiski, toties kreisāki spēki gan. Tur ir arī sociāldemokrāti, kamēr pie mums Latvijā – "tikai latvieši un krievi". Šajā sakarā es priecātos par prezidentu, kurš nevis ierosina jautājumu par eksprezidentu privilēģijām, bet ierosina un aizrauj citus Satversmes un vēlēšanu likuma maiņai. Jauktā vēlēšanu sistēma ļautu ievēlēt kvalitatīvāku Saeimu. Tā, savukārt, ievēlētu prezidentu, ko mēs tad pēc ievēlēšanas, "lai izskatītos, kā citur pasaulē", uzreiz cienītu un godātu. Tad arī privilēģijas nebūtu aiz kalniem.Patlaban mēs savu prezidentu priekšā tēlojam zelta zivtiņas.