Darbs, darītājs un darba devējs

Kā jau solīju, aizbāzu karotīti aiz mākonīša un laidos miegā… Taču dumjais mākonis strauji cēlās debesīs, nesot projām manu karotīti.. Dusmīgs iesviedu naktsmici stūrī un biju spiests DOMĀT. Par ko? Par tevi , Skaisle! Nu kā var viens cilvēks būt tik izaicinoši provokatīvs, ka saceļ tādu trobeli , izraisa tādu interesi par savu personu, noved dzejnieku līdz vajadzībai publiski lamāties un liek domāt par sevi pat naktī? Iedarbināju loģiku .Ienāca prātā krievu literatūrzinātnē lietotais termins „ sobiraķeļnij obraz” . Tēls, kurā apvienojas vairākas īpašības no citiem tēliem, taču pats par sevi tas eksistēt nevar. Tas par tevi, Skaisle. Vizualizēju tēlu – tu sēdi uz manas dīvāna atzveltnes kāju pār kāju pārlikusi un masīvu gurnu spīdinādama no halāta apakšas. Zobos papiross. Bet - , ak jā, tu nepīpē, jo tēvs nomira no plaušu vēža. Zemā krūšu balsī tu deklarē patiesības par kultūras vērtībām. Bet Tavs tēls nekādi neiet kopā ar gādīgu audžumāti – kluksti. Tāpat kā tas neiet kopā ar vēsturnieci žabo blūzītē, kas cītīgi noformē stendu skolas gaitenī un lasa patriotisku dzeju svinīgajā līnijā. Toties kā sociālās komisijas locekli gan tevi varu iedomāties ar zemo krūšu balsi iebaidām dzērīšus .Bet tas atkal neiet kopā ar algotu darbinieci, kas kā pateicību slidina sava galda atvilktnē laba vīna pudeles.. Man patīk, ka tu, neraugoties uz neapmaksātiem komunālajiem rēķiniem, tomēr baudi kultūru un lasi grāmatas, pazīsti vaigā Godiņu un Kalpiņu. Un visvairāk mani sajūsmina šārīta neviltotā komentētāju tevis apbrīna, līdz pat izsaucienam – nebrauc projām , Skaisle! Kolosāli! Nu re - tāds sobirāķeļnijs obrazs sanāca. Lai kas tu arī būtu – tu esi talantīga/s, vitāla, ar labu fantāziju, garainis, kas liek mums visiem pavilkties uz tavām provokācijām. Vai tu vispār esi? Tagad var iet atkal pagulēt…Sapņos redzēšu Skaisli Āfrikā zem palmām , barojot afrikāņu mazuļus…Brauc atpakaļ ātrāk! p.s.cien Tīfentāle rosināja pār domas par to, ka valstij būtu mērķtiecīgi jāparūpējas par radošu cilvēku labu izglītību.

Nu tad beidzot arī par literatūru! Un Skaisle laikam ir pārgājusi no runām pie darbiem - beidzot devusies pabarot neēdušo bērnu. Varbūt tikmēr var tiešām parunāt par ....Bet jau aizmirsies , par ko.Acis krīt ciet un galva pilna ar neēdušiem bērniem, saērcinātiem dzejniekiem...Domāt tik vēlu ir kaitīgi.Domāt vispār izrādās ir kaitīgi. Labāk paēst tādām lielām , speķainām karotītēm tādās lielās apaļās miesās.Un tad karotītes aizbāzt aiz mākonīšiem līdz nākamajai ēdienreizei.Un mākonīši tepat - zemu, zemu...rokas stiepienā...Ui, cik labi...karotīte tepat! Viss tepat zem silta sāna, nekur tālu nav jāiet un nez kas jāmeklē.Un galvenais - nav jādomā!Mīļā karotīte, dumjais pakļāvīgais mākonītis un siltā vietiņa... Iešu pagulēt.

Nu jau gan...Atkal viss ir sajaukts vienā putrā. 1. Par valsts atbalstu literatūrai Nu kāds sakars badā mirstošiem bērniem ar valsts atbalstu literatūrai? Ja kādu tas uztrauc , un pieļauju pamatoti, tad vajag komentēt pie rakstiem, kur exprezidentiem mašīnas pērk par 100 tūkst, bet dzīvokli par 0,5 milj. Tur tas būtu gaumīgi un vietā. Bet par nepaēdušiem skolniekiem pie raksta, kur Ķīlis grib visiem planšetniekus pirkt . Par kādiem 70milj un ik pēc 3 gadiem. Tā kā par sociālajām problēmām ir daudz piemērotāki raksti. Jo šai valstī acis zog no pieres laukā... Ja tauta grib būt kultūras tauta, tai ir jāinvestē savā nacionālajā literatūrā. Un kultūrā kopumā. Un tas nav pat apspriežams! 2. Par kultūras rentabilitāti Nopietni kultūras pasākumi un māksla tiek dotēti visā pasaulē, popkultūra izdzīvo pati. Tas ir kā ar dārzu. Kultūraugi ir jāravē , jālaista un jāaprūpē, nezāles pat pie nīdēšanas zeļ un plaukst. Bet ar nezālēm grūti pabarot miesu, bet ar popkultūru dvēseli. 3. Par kultūras dotācijas sadales mehānismiem un kritērijiem Un šeit ir problēma! Ir izveidojusies savējo grupa, kasta, kliķe, nu sauciet kā gribiet, kas šo naudu uzskata par savu likumīgo daļu no nodokļu maksātāju naudas. Nu tāds meždusaboičiks. Kur viens eksperts dod otram projektam, kas savukārt ir eksperts pirmā projektam. Nav norālas konkurences, konkursos uz valsts naudu neuzvar viss talantīgākie, bet savējie. Un tāda sistēma nedrīkst būt. Vai nu mēs dodam dotāciju tikai pirmās grāmatas izdošanai, tālāk nu kulies pats, vai vēl otro atbalstam, bet tad gan viss. Un nākamā nauda jau nākamajam rindā ar pirmo grāmatu. Bet pašlaik ir daži savējie , kas visu mūžu saņem valsts atbalstu un tik driķē un driķē, jo neko citu darīt negrib, pieraduši, bet lasītājiem tas sarakstītais bez vajadzības. Nevar būt valsts atbalsts rakstīšanai kā mūža rente vai pensija. Bet potenciāls talants pie publicēšanās netiek, jo nav savējais. Un no šādas sistēmas cieš gan nācija kā sabiedrība, gan katrs indivīds atsevišķi. 4. Katram savs. Un visam ir tiesības pastāvēt ,likuma robežās. Bet tas , ka ir tiesības izdot par savu naudu savu grāmatu, nenozīmē, ka šī grāmata nevar tikt pakļauta kritikai. Ja kāds ir izgājis ar savu radošo darbu publiskajā telpā, tad viņam ir jārēķinas ar publisku kritiku. Un tas ir normāli, tas ir pareizi un tā tam ir jābūt. Slikta gaume ir jākritizē, jo tikai tā sabiedrība attīstās. Bet sliktu gaumi nevar aizliegt. Tāpat kā čipšus un snikerus. Bet nevienam nav monopols uz absolūto viedokli....Ne Skribentam, ne Skaislei, ne Ostupam, ne Tīfentālei, ne Eipuram, ne man... Patiesība ir pa vidu...Un tur ārā!

Jā, kāds gan valsts atbalsts bija pagājušo gadsimtu ģēnijiem, vai tomēr viņu vēlme ko radīt bija lielāka par vēlmi saņemt lielu honorāru? Kāpēc man jālasa nekvalitatīva bezideju literatūra - vai aiz patrotisma?