„Es nemāku lasīt.” Pārdomas par lasīšanu

Lai kaut kā kompensētu sava vārda maskulīnās formas pārākumu 21. maijā, man tiek arī 22. maija visu kalendārā neierakstīto vārda diena, jeb, kā es mēdzu sacīt, svētki visiem, kurus neielūdza. (Atmiņā – nevietā – izraisot savādas alūzijas ar pirmajā teikumā minēto, skan dziesmiņa par pūcīti, kas nomina zvirbulim kāju, par pūcīti, kas atnāca neaicināta. Tilde, savukārt, manas domas gaitā nomaina ‘alūzijas’ uz ‘žalūzijas’! Praktiķe!) Vienīgā jēga no neaicinātās pūcītes būtu, ja no tās varētu kaut ko iemācīties. Kā sesijas sagrauztiem studentiem reiz sacīja pasniedzējs, kinooperators Kalvis Zalcmanis „Pasaulē nav ne draugu, ne ienaidnieku. Visi cilvēki ir tikai tavi skolotāji”. Ir ļaudis, kas pēc skolotājiem un pēc šādām domām brauc uz Austrumiem, man paveicās tepat, ar Kultūras akadēmiju Maskačkā.

Vakar ļāvos priekam tikties ar draugiem. Ar tiem arī paveicies. Četrgadniece ieradās ciemos ar gandrīz paštaisītu krāsojamo grāmatu, kur katrā lapā kaut kas vieglām līnijām iezīmēts – lai man arī tiktu, kur izvērsties. Mazliet pieaugušākas vecuma grupas pārstāve – ar pašas tulkotu, tātad, arī gandrīz paštaisītu grāmatu. Četrgadniece uzreiz saprata, ka ar tulkotāju garlaicīgi nebūs. Pirmoreiz satiktajai pieaugušajai viešņai tika izrādīta grāmata par Loti no Izgudrotāju ciema, pēc atmiņas nosaucot visu ciema iedzīvotāju vārdus. Kad tulkotāja uz brīdi pievērsās sarunām ar citiem viesiem, es pamanīju mazāko ciemiņu sēžam pavisam saskumušu. Lielā grāmata uz ceļiem. Uz raudāšanu savilkta sejiņa. „Es neprotu lasīt!” viņa iečinkstējās, un nācās ātri kaut kā mierināt bēdīgo prātu, paziņojot, pirmkārt, ka mazliet jau prot, un ka turklāt atšķirtajā „Lotes” lappusē rotājas hieroglifi, jo bite Susumu tur akurāt māca Austrumu cīņas. Un man zināmie hieroglifu lasītāji nebija paspējuši ierasties manas neesošās vārdadienas svinībās. Raudas tika novērstas, mans prieks palika – jo šeit ir cilvēki, kas var apraudāties par to, ka savos četros gados vēl neprot ātri lasīt.

Varbūt ar to laiku, ko agrāk sauca par nākotni, bet ko īpaši intensīvā pārmaiņu periodā tik uzstājīgi gribas ieraudzīt kā tagadni, tik traki nebūs. Nu, tā, ka visa māksla tiek saprasta „radošās industrijas”, nu, tā, ka izdzīvo tikai e-grāmatas, turklāt tās, kuru autori palikuši pagātnē gana sen, lai izdevējiem nav jāmokās ar tiesību izpirkumiem no inkvizījas, tas ir, autortiesību, aģentūras. Varbūt šī četrgadnieka paaudzes biedri, vismaz daļa, vienkārši – lasīs. Spēs patiesi iedziļināties un ar interesi domās līdzi sarunu biedriem, nevis grozīs tukšu tekstu burbuļus, kas raidīti nākotnes virzienā, bet tagadnei atstāj vien putu nospiedumus, kad saplīsuši. Domās, ko runā. Būs bez aizspriedumiem. Zinās, ka tie „kultūras cilvēki” sadalās daudzās atšķirīgās un, vēlams, savstarpēji laipnās un ieinteresētās grupās, kur katram ir savs darbs un kuru pārstāvji, gluži tāpat kā šī brīža Kultūras ministre, apliecinās, ka domā par to, ko dot savai tautai. Ka cilvēkiem tas šķitīs pašsaprotami, pat, ja šie apliecinājumi izskanēs ne katrā publiskā sarunā, ne jebkuras tēmas ietvaros, bet vienkārši – parādīsies viņu darbos.

Par darbiem runājot, atcerējos kādu tekstu. Skolā to mēdz citēt pēdējos zvanos un izlaidumos. Autors – Imants Ziedonis. Teksts pieejams pat bez virtuālā muzeja. Citēts – bezatbildīgi, nesaskaņojot ne ar vienu, un gluži vienkārši tāpēc, ka Ziedoņa „Taureņu uzbrukumu” ar Kurta Fridrihsona ilustrācijām es iepazinu jau bērnības grāmatu plauktā.