“Lielākā daļa kultūras cilvēku tomēr ir pret Putinu, pret esošo varu. Jo tomēr tā ir militāra diktatūra. Pilnas ielas (Maskavā – N.N.) ir ar policistiem, jebkurā brīdī var piesieties jebkam, ietupinās uz pāris dienām. Aizgājām uz Bolotnajas laukumu, kas it kā netīšām bija ierobežots ar sniega tīrāmajām mašīnām. Bija atstājuši vienu eju, tur gaida autobusi, policisti. Ja būtu vajadzīgs, viena komanda, un autobusus piebāztu pilnus ar cilvēkiem. Vienalga, ir vai nav vandaļi. Šāda iebiedēšanas stratēģija darbojas (Krievijā – N.N.) jau no padomju laikiem. Cilvēku attieksme – labāk neko nerunāt, neteikt. (..) Dzirdēju, ka to jauniešu, kas tviterī vai feisbukā bija pret Putinu ko rakstījuši, uzvārdi tika piefiksēti un viņiem būs problēmas iestāties augstskolā.
Tu mūsu valodas referendumā piedalījies?
Es biju Norvēģijā. Tā ka esmu nodevējs. Esmu sarakstā un gaidu izsūtīšanu.”
Intervija publicēta NRA 12. martā, uz jautājumiem atbild Viesturs Meikšāns, Valmieras teātra režisors, kurš tolaik bija atgriezies no Maskavas, kur Maskavas Dailes teātra mazajā zālē iestudējis izrādi Kareņins (jaunā populārā krievu dramaturga Vasilija Sigareva luga pēc Tolstoja romāna Anna Kareņina motīviem). Režisors jau paspējis vairākos masu medijos informēt, ka rudenī viņš dosies uz Maskavu un Maskavas Dailes teātrī, šoreiz lielajā zālē (tā vismaz iecerēts) uzvedīs kādu krievu klasiķa Suhovo Kobiļina lugu. Patlaban Valmierā Meikšāns strādā pie Maksima Gorkija lugas Sīkpilsoņi izrādes sagatavošanas.
Mani tieši augstākcitētā sarunas fragmenta sakarā interesē, lūk, kas.
Plaši zināms, vismaz Krievijā, ka Maskavas Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Tabakovs nesenajās Krievijas prezidenta vēlēšanās uzstājās kā oficiālā Vladimira Putina uzticības persona. Maskavas Dailes teātra ļoti dāsnais finansējums ir tiešā veidā atkarīgs no “tuvības varai” jeb, kā Maskavā ironizē, – eto zavisit ot ļizosķi k vlasķi (izlaižot vārdā bļizosķ/pietuvinātība burtu b vārdu spēlē rodas pielaizīšanās varai).
Vai mūsu jaunajam talantīgajam latviešu režisoram nešķiet vismaz morāli divdomīga situācija, kad viņš piedalās patreizējās varas “aplaimotas kultūras iestādes” projektos un saņem dāsnu honorāru teātrī, kuru vada Putina apoloģēts?
Salīdzinājumam atgādināšu nesenu piemēru, kad Berlīnes Schaubuehne mākslinieciskajam vadītājam un Eiropā slavenajam teātra režisoram Tomasam Ostermaijeram nācās pamatīgi izskaidroties dzimtenes masu medijos, kad viņš 2012. gada sākumā piekrita iestudēt Strindberga Jūlijas jaunkundzi Maskavas Nāciju teātrī, kura lobētājs un labvēlis ir Putina administrācijas ideologs Vladislavs Surkovs. Ostermaijers publiski atzina, kā šī sadarbība, “lai arī mākslinieciski interesanta, bija mana neapdomīgi liela kļūda, kas nodarījusi pamatīgu triecienu manai reputācijai”. Protams, Meikšāns vēl ne tuvu nav Ostermaijers, bet tomēr.
Sens tautas izteiciens vēsta, ka sieviete nevar būt “nedaudz stāvoklī”. Šķiet, ka arī mākslinieks taču nevar “nedaudz koķetēt” ar varu? Vai kā?