Taču lietas būtība meklējama kur citur. Latvijā ir tuvu pie 300 Rakstnieku savienības biedru plus krietns skaits ļaužu, kas arī palaikam publicē grāmatas, kuras varētu uzskatīt par literatūrai piedienīgām, vai kā citādi saistīti ar literatūru, tekstu radīšanu vai vismaz papīra aprakstīšanu. Tātad – simtiem ļaužu, kuri ikdienā profesionālā līmenī strādā ar tekstu, lieto valodu savu domu, uzskatu, izjūtu, pārdzīvojumu izteikšanai un kuriem viņa radīto tekstu/ domu nogādāšana līdz tiem relatīvi nedaudzajiem lasītājiem, kam interesē tieši šī konkrētā autora darbi, ir ja ne gluži svarīgākā dzīves prioritāte, tad vismaz viena no svarīgākajām. Visviens, cik augsti ziloņkaula torņi tiek deklarēti, bet, ja cilvēks raksta, viņš grib, lai viņu lasītu un lasītu pēc iespējas daudzāki un vairāk. Un, lūk: starp šiem rakstnieku, rakstītāju, pierakstītāju un pārrakstītāju simtiem atradīsies labi ja uz pirkstiem saskaitāmi autori, kas vismaz mēģinājuši rakstīt blogus, t. i., izmantot patlaban vistiešāko un nepastarpinātāko iespēju kontaktēties ar potenciālo lasītāju. Nav no svara, kādā formā šis blogs realizējas – kā banāla dienasgrāmata pēc principa "mana dzīve un uzskati" ar valdības lamāšanu piedevām, kā piezīmes uz radošā procesa maliņām, kā savu darbu vai to fragmentu publikācija, kā refleksijas par izlasītajām grāmatām vai kultūras norisēm vispār – variāciju ir bezgala daudz, galu galā, ja reiz politiķi raksta pavārgrāmatas, gan arī pazīstamas rakstnieces recepšu blogs izpelnītos uzmanību un piekabinātu kādu lapiņu viņas lauru vainagam.
Iepretī šim tukšumam – blogublāķis, ko pārsvarā darina ļauži, kam no rakstīšanas vajadzētu turēties pēc iespējas tālāk. Racionālais prāts teic, ka situācija ir vismaz paradoksāla: ja par rakstnieku pieņemam cilvēku, kurš bezformīgās domu masas pārtapināšanu sakarīgā tekstā izkopis līdz pilnībai un kuram šī nodarbe tātad ir bezmaz tikpat dabiska kā elpošana, procentuāli tieši starp rakstniekiem vajadzētu būt krietni lielam skaitam blogeru. Nekā – rakstnieki blogus neraksta. Bezmaz kā unikāls piemērs nāk prātā Andras Manfeldes
blogs, kurā savulaik ciešā tuvplānā varēja vērot, kā tapa viņas nesen iznākusī grāmata
Ceļojums uz mēnesi. Vēl jo neparastāk tas šķiet laikā, kad literārā periodika ir beigta un pagalam un no daudziem autoriem gadījies dzirdēt drūmu, bet šoreiz patiesībai atbilstošu nopūtu, ka "nav, kur drukāties". Arguments, ka rakstnieki ir tādi citpasaules ļautiņi, kam interneta būšanas ir pilnīgi svešas, šķiet pilnīgi aplams – ja reiz cilvēks prot nosūtīt e-pasta vēstuli vai pazibināties feisbukā, viņš spējīgs uztaisīt arī blogu, vairāk zināšanu tur nav vajadzīgs.
Varam pieņemt, ka letiņu rakstnieki interneta pasaulē ir zvērināti provinciāļi, taču šāda situācija nebūt nav raksturīga tikai Latvijai. Visā pasaulē tieši rakstnieki salīdzinājumā ar citu jomu profesionāļiem ir visslinkākie blogeri. Arī šeit, protams, varētu nosaukt garu virkni izņēmumu ar, teiksim, Koriju Doktorovu priekšgalā, bet tie patiešam ir tikai izņēmumi, kas vispārējo bildi nemaina: cilvēki, kas par savu sūtību, būtību un vēl ko uzskata tekstu radīšanu, bezmaz demonstratīvā vienprātībā atsakās izmantot visērtāko iespēju šos tekstus publiskot, savukārt ļauži, kam ar šīm sūtībām un būtībām nav nekāda sakara, blogo kā apmāti. (Gan jāuzsver, ka runa nav par e-tekstiem, e-grāmatām, e-lasītājiem un tamlīdzīgām lietām, kas vairāk saistītas ar lasīšanas paradumiem un to maiņu; tāpat arī ne par self-publishing, kas patlaban civilizētajā pasaulē uzņem apgriezienus, – tur mainās akcenti ķēdītē autors/izdevējs/tirgotājs; runa ir par formu, kādā autors meklē lasītāju.)
Liekas, absolūti skaidras un nepārprotamas atbildes te nav. Ir īpatnību, īpašību, specifisku literāru un ar radošo procesu saistītu nianšu komplekss, kas kopumā nosaka to, ka literatūra un internets izrādās stipri pretišķīgas padarīšanas. Vispirmām kārtam, rakstnieks – tas ir nevis cilvēks, kurš vienkārši “sēž un raksta”, bet gan rakstītājs, kuram laiku un spēku paņem ne tik daudz rakstīšanas process, cik kontroles mehānismu iedarbināšana un cīņa ar tiem. Ļoti bieži svarīgāk ir nevis uzrakstīt, bet gan neuzrakstīt (jo prātā vibrē vien slima suņa murgi) vai labākajā gadījumā uzrakstīto neskaitāmas reizes pārstrādāt. Būtībā tas pāriet refleksu līmenī: nevis uzrakstīt to, ko gribās, bet saprast, vai uzrakstītais nav ieklasificējams iepriekšminēto murgu kategorijā. Rakstītājs par rakstnieku kļūst tajā brīdī, kad ir iedarbinājis šo kontroles un daudzkāršās filtrācijas un destilācijas mehānismu.
Ieraksts blogā ir pēc principa "tagad un šeit" un "izlasi un aizmirsti"; jau nākamajā dienā tas kļūst par pagātni un tiek aizmirsts, tā ir mirklīga saruna ar lasītāju (vai pašam ar sevi). Savukārt literāra darba tapšanas mehānisms nonāk absolūtā pretrunā ar bloga specifiku. Rakstnieks pēc savas būtības nav spējīgs uz mirklīgu sarunu – ja arī viņš sarunājas, tad tikai ar mūžību, bet lasītājs drīzāk ir tikai starpposms šajā dialogā, tāpēc arī vispēdīgā teksta skranda tiek gatavota tā, lai nebūtu no mūžības kauns. Šajā sakarā uzreiz nāk prātā raksturīgs piemērs. Pirms padsmit gadiem gadījās runāt ar Regīnu Ezeru, kas, pieļauju, pieskaitāma daudzrakstītājām. Katrā ziņā – lasot Ezeras tekstus, rodas iespaids, ka viņa raksta apbrīnojami brīvi un daudz, un turklāt vēl dienasgrāmatas un mirklīgas piezīmes arī, tātad tekstus, kas tuvā nākotnē būtu itin piemēroti bloga specifikai. Vienubrīd viņa nopūtās – lūk, saņēmusi kādas lasītājas vēstuli, kurā izteikta pateicība par Ezeras grāmatām, bet klāt piekabināti arī daži jautājumi cienījamajai autorei. Neatbildēt nedrīkst – Ezera uzskata, ka tas ir "cienījamās autores" svēts pienākums. "Bet man viss vakars pagalam," – Ezera bezmaz izmisīgi iesaucās. – "Iedomājies, pienāk viens tāds pateicīgais lasītājs un, nekā ļauna nedomādams, nozog man veselu vakaru, kuru es būtu izmantojusi lietderīgāk!"
Secinājums pavisam vienkāršs – ja rakstnieks ķertos pie blogošanas, viņš aiz atbildības sajūtas un pienākuma apziņas savus "izlasi un izmet" tekstiņus tiektos nostrādāt tik perfekti, ka nekam citam neatliks nedz laika, nedz spēka – un viņš vairs nebūtu nekāds jēdzīgais rakstnieks.
Nākamais faktors ir tradīcija. Rakstnieka darba mēraukla ir nevis teksts, rindu, zīmju skaits un pat ne kritiķa vērtējums, bet fiziski aptaustāms priekšmets, grāmata. Kad grāmata ir iznākusi, tā ir tāda kā mazā nāve, rakstnieks nomirst un pēc tam atdzimst no jauna, lai ķertos pie nākamās grāmatas, kas jau būs cita dzīve. Teksts netiek pabeigts, kad viņam pielikts punkts – viņam jāiznāk grāmatā, tad autors var kādam dzīves posmam pielikt punktu, iedzert šņabi un sākt rakstīt jaunu grāmatu. Tāda ir tradīcija, kurai ir milzīgs psiholoģiskais spiediens. Rakstnieks dzīvi mēra nevis gados vai šķirto laulību skaitā, bet grāmatās. Grāmata ir ceļa stabiņš – un citādi rakstnieks savu ceļu nav spējīgs mērīt. Tāda ir tradīcija, kas pārtapusi par beznosacījuma refleksu.
Un tomēr: Kultūras Dienas portālā rakstnieki nevis neraksta, bet raksta blogus. Droši vien arī pašiem autoriem ir ellīgi interesanti, par ko šis pasākums izvērtīsies.
