Komunisma klizma

Tādas diskusijas notiek laiku pa laikam, jo ar mākslas kritiku reti kurš ir apmierināts: vieniem šķiet, ka tā pietiekami asi nevēršas pret visu, kas viņiem nepatīk, citiem – ka netiek pienācīgi uzslavēti. Nākamajā dienā nopirku un tūliņ pat izlasīju profesores Silvijas Radzobes grāmatu "Kosmopolītu" lieta un Aleksandrs Čaks.

Jāpaskaidro, ka tas ir pētījums par kampaņu 1949. gadā, kurā pulciņš teātra kritiķu, to vidū Čaks, tika vajāti un pazemoti bez kāda pamata. Ironiju, ja tai ir vieta šajā traģiskajā stāstā, var saskatīt apstāklī, ka Čaks vēl tika cauri 1946. gada cīņai pret formālismu kā dzejnieks, bet iekrita kā teātra kritiķis, kaut gan viņa sacerējumi šajā žanrā bija tīra propaganda, diezgan adekvāta tai, kas valdīja uz tā laika skatuvēm. Grāmata ir elpu aizraujoša: tā brīžiem liek skaļi smieties – kaut vai lasot neveiklo dzejoli, kurā Čaks, lai pēdējam vārdam efektīgi pataupītu "komunismu", divas rindiņas iepriekš atskaņai ievietojis "katru klizmu", bet tūdaļ pat liek arī par smiekliem sakaunēties, attopoties, ka darbība notiek turpat vai pašā ellē, tas ir, vēl svaigi okupētajā Latvijā vēlīnā staļinisma periodā, par kuru lielāku humānu ķezu jeb klizmu grūti iedomāties.

Bez pārspīlējuma uzskatu, ka šī grāmata ir liels ieguldījums Latvijas simtgades sagaidīšanā, jo izraisa jautājumu, vai nacionāla lepnuma atraisīšana, uz kuru tiek virzīta visa simtgades programma, ir sasniedzama, tikai pilnīgi aizmirstot kauna jūtas? Var jau, protams, šodienas latviešus iztēloties tikai par Nameja un mežabrāļu pēctečiem, tomēr tas nozīmētu kolektīvās traumas pilnīgu noliegšanu. Apbrīnoju, kā profesorei, paralēli skatoties simtiem teātra izrāžu, ir pieticis laika un spēka izpētīt dokumentu kaudzes, ko pat īsinātos citātos var lasīt tikai ar piespiešanos: tik daudz stulbu frāžu un savtīgu zemtekstu ir kosmopolītu vajāšanas kampaņas protokolos.

Tie, kas baidās (vai gaida), ka latviešu tautu varētu būt apkaunojis Čaks vai līdzīgi dižgari, jāsarūgtina, jo grāmatas atbaidošākie tēli ir citi, tomēr viņiem ir latviski uzvārdi un viņi pārstāv noteiktu tautas daļu un, jāpiebilst, arī pazīstamu tipu. Dzejnieka kauns un nelaime bija, ka viņš pilnīgi nonāca pareizo frāžu runātāju un savu stundu sagaidījušo niecību varā un centās tiem pielāgoties, pat atzīstot neesošu vainu, bet tik un tā tika sodīts. Lai gan, kā taisnīgi atzīmē Silvija Radzobe, nav neviena parauga, ka būtu varēts rīkoties citādi.

Pirms nedēļas notikušajā diskusijā no auditorijas saņēmu jautājumu – vai uzskatot, ka ar kritiku Latvijā viss ir vislabākajā kārtībā? Manī ierunājās senais paškritikas gēns un atbildēju, ka nebūt ne: varētu rakstīt asāk, politiski pareizāk, progresīvāk. Vārdu sakot, atzinu kļūdas un solījos laboties.