Kritiķi kā maksātāju šķira

Es tikai par simbolisku samaksu arī kritiķiem.

Cienījams viedoklis

Nu te gan ne mana cūka, ne mana druva, bet... Diskusija tomēr mazliet paver aizkulises .... Vai varbūt pareizāk -teātris kā ķēķis? Nu mēģināšu pa punktiem. 1) tas noteikti paskaidro, kāpēc man katru gadu jābrīnas par Spēlmaņu nakts nominācijām. Tagad es vismaz saprotu, kāpēc katru gadu tiek nominēta aktrise, kura ar lomām to noteikti nav pelnījusi....Bet visa sāls ir ielūgumos uz Operas svētkiem, vai ne? Nū...tur nav lētākās biļetes...Konkrēta haļava. Un pārējās nominācijas taču ari ir saistītas ar daudziem un svarīgiem apstākļiem, kam, pa lielam, nav nekādas saistības ar Skatuvi, vai ne? 2) par brīvbiļetēm...Nu par 50 santīmiem kā ar vīģes lapu...Neapsegsies. Nu tad jau godīgāk ir neizlikties, ka esi kaut ko maksājis. Un tā ir teātra darīšana, ja'uzskata, ka tāds mārketings rentējas, tad kāpēc ne. Jo, lai nu ko tas kritiķis saraksta...Nav tādas lietas kā slikta publicitāte. Vismaz teātrim. Jo lasītājs fiksēs tikai nosaukumu, kas iespiedīsies zemapziņā, bet recenziju pat nelasīs. 3) par tām nabaga studentītēm...Nu gandrīz visiem teātrim ir prakse laist ģenerālmēģinājumos studentus par 1Ls vai pat par brīvu. Nu nav obligāta prasība tusēt pirmizrādē, lai varētu uzrakstīt par izrādi. Ja , protams, neraksti dzeltenajai presei. Turklāt ir jau vēl 2.balkons...Nu studentītēm , kas grib rakstīt par teātri ,gan būtu jāuzzina, ka izrādei ir jābūt skatāmai no visiem punktiem nevis tikai no partera 5 rindas vidus. Tieši arī 2.balkonam skatāma izrāde parāda režisora un aktieru augstu profesionālo meistarību. Tā kā Jundzes argumentācija neiztur kritiku. 4) Baidos, ka latviešu teātra kritika pašreiz pārdzīvo ļoti nopietnu krīzi. Ir raklāmraksti , ir draugu-ienaidnieku attiecība skaidrošanas, bet profesionālas teātra kritikas nav. Nu pēdējā diskusijā Dienā...Man patika, man nepatika...Laba, slikta...Un nekādas argumentācijas vai analīzes. Lai servisā jums meistars pasaka-man šitā mašīna nepatīk. Slikta. Nepaskaidrojot, kas vāģim par vainu...Kāpēc , kāds iedomājas , ka to var teātra kritiķis? Kritika, vienmēr būs subjektīva, jo cilvēks ir subjektīvs, bet tai ir jābūt konstruktīvai. Turklāt teātra kritiķa darbs ir specifisks. Teātra kritiķis savā būtībā vairāk ir hronists, kurš fiksē annālēs to, ko Publika ir atradusi par labu esam. Par gleznu kritiķis var pateikt-izcila. Nesaprata šī paaudze? Sapratīs nākamās! Bet teātris ir tikai šai paaudzei. Vai nu ir tagad....Vai nebūs nekad!

Ko tu mēģini te pateikt? Skauž, vai kā? Nu kas tev traucē to izdarīt? Iegadies arī tu! Pats nudien neesmu ne uzprasījies, ne rāvies un uzelpošu, kad tas beigsies. Bet, kad aicināja, jāiet bija. Piekrīti, ka nevar taču rakstīt par kultūru kā tāds opozīcijas partizāns, kam viss ir slikti, reāli nezinot kā veidojas tās mehānismi, kā top budžets un visas tās garlaicīgās, birokrātiskās lietas, kas labāk vai sliktāk nodrošina kultūras apriti. Pārāk ilgi esam ļāvuši, lai kāds aiz mūsu mugurām sakārto lietas, kā viņiem ir izdevīgi. Starp citu, uz KKF ekspertiem šogad papildkonkursu sludināja. Kāpēc negāji un nepieteicies? Vajag iet nākamgad. Manuprāt, tur jau gadus četrus valda totāls ekspertu deficīts.

Ziniet, ne vienmēr (patiesībā nemaz ne bieži) teātra apmeklējums ir kas iekārojams, lai to sauktu par "haļavu". Diezgan bieži uz to nākas piespiesties, jo - darbs tāds, turklāt vairumam kritiķu tas ir mazapmaksāts hobijdarbs pie cita - maizes darba.. Ja man būtu jāmaksā, piemēram, par visām trim "Romeo un Džuljetas" izrādēm, ko noskatījos Dailes teātrī, tad kopā ar ceļa/kafijas izdevumiem maksa par recenziju būtu pavisam simboliska un es pati justos kā mazohiste. Vai tiešām jūs visi ticat, ka "iešana uz teātri" vienmēr ir baigais bonuss un vienmēr sagādā baudu un prieku? Tāpēc esmu pateicīga teātriem, ka tie, ja vien ir iespējams, ļauj ņemt līdzi "otro personu", citādi ģimenei atrautais laiks pavisam sāpētu. Braucieni uz Liepāju un Valmieru turklāt notiek brīvdienās. To, protams, atsver tie brīži, kad starp pelavām uz skatuves ieraugi īstu dārgakmeni. Tā ir mūsu profesijas laime. Un, Normund, īsti nesaprotu, kāpēc brīvbiļete ir uzpirkšanas mēģinājums, bet, ja būtu jāmaksā 50 santīmi - 5% no cenas - viss būtu kārtībā? Tevis rakstītajamir jēga tikai vienā gadījumā - ja kritiķu apmeklējumu apmaksātu preses izdevums (turklāt pērkot abonementu uz sezonu, jo citādi kritiķis nevarētu noskatīties izrādes, par kurām neraksta, kas savukārt neļauj kompetenti rakstīt par kontekstu). Skaidrs, ka tas nenotiks, tāpēc ka nenotiks - drīzāk medijs atteiksies no recenzijām kā tādām, un tas, savukārt, teātrim nav izdevīgi. Vai nav tomēr vienkāršāk pieņemt, ka darām vienu darbu vai vismaz vienā lauciņā?

Manās acīs šitas viss ir zilonis, kas izpūsts no mušas. :)) Kur problēma??? Varētu saprast, ja kritiķis vai pilsonis parastais devušies uz labdarības koncertu/izrādi, bet pie durvīm no šamiem pieprasījuši samaksu... Tad tiešām būtu krāpšanās - pasākums pieteikts kā bezmaksas, bet maksa tomēr tiek iekasēta. Bet rakstiņā jau nav runa par ko tamlīdzīgu. Tāpēc arī problēmas nav. NN vienkārši ļoti gribējies kaut ko uzrakstīt... P.S. Pats esmu skunstnieks profesionālais un mēdzu savus darbus gan pārdot, gan dāvināt. Pārdodu - lai nopelnītu, dāvinu - lai apsveiktu vai pateiktos, vai arī dažkārt tāpat vien - redzu, ka labam cilvēkam patīk un viņš darbu gribētu, bet nojaušu, ka šādus tēriņus viņš pat sapņos nevar atļauties... tāpēc uzdāvinu, teikdams, ka gribu, lai par mani šad tad atceras... :) un cilvēkam liels prieks, bet man kaut kas gandarījumam un priekam līdzīgs... Izputējis šitā dāvinādams neesmu, lai gan skunste tīri materiālu izmaksas ziņā ir dārgs prieks... Es gan strādāju maizes darbu gluži citā lauciņā, kas man ļauj "smalko matēriju" praktizēt sirdspriekam. P.P.S. Kritiķi u.c. visādu mākslu patērētāji, neiespringstiet, ja jums prasa samaksu par pārdodamu lietu/pasākumu! Jāsatraucas tikai tad, ja skunstnieki krāpjas - reklamē, ka piedāvā par skaistām acīm, bet realitātē pieprasa skanošo!

Normund, kāpēc tu neatbildi Arno?

Normund, ko tu te ņemies? Labi, tu, es, mēs samaksāsim, bet kā ar tām jaunajām puspaēdušajām vakarējām studentītēm, kuras labprāt gribētu rakstīt, kuras nevienam īsti nevajag, bet kurām izrādes būtu jāredz, ja reiz viņas vēlas kļūt par profesionālēm. Skaidrs, ja kāds grib, var nelaist viņas uz pirmizrādi, tā jau nu gan ir pašu teātru padarīšana. Tomēr, ja kāds sāks ranžēt kritiķus pēc nopelniem, baidos, ka iznāks kaut kāds reitings pēc deguniem. Aizmirsis esi, kā tevi pašu kaut kad sen atpakaļ Nacionālajā teātrī nelaida iekšā, jo bez aiztures rakstīji par to, kā tolaik tur patiesībā bija. Grāmatu pasaule te nav īsti labs piemērs. Vai tad jums uz Dienu nenes grāmatu kaudzes par gluži baltu velti, jo izdevēji cer, ka parādīsies vismaz mazā anotācija jaunumu sadaļā. Pirkt reklāmas laukumu taču vienalga būtu daudz dārgāk, nekā atnest vienu grāmatas eksemplāru! Diezin vai tāpēc te var runāt par kādu apgādu labsirdību. Vistīrākais marketings, kurā katrs rēkina, kā tikt cauri lētāk. Manuprāt, lielākā daļa izdevēju uzreiz noraksta kādu kaudzīti brīveksemplāru reprezentācijai tāpat, kā to dara teātri ar brīvbiļetēm, jo droši vien ir vieglāk aizsist pāris rindas visiem kritiķiem vienreiz, nevis krāmēties ar viņiem katru vakaru. ja par apgādiem - Jumavai, man šķiet, ir (vai vismaz bija) sava klasiķu programma, viņi piegādā savus produktus ne vien medijiem, bet arī virknei sabiedrībā pazīstamu kultūras darbinieku par brīvu. Zvaigzne ABC nes ļoti daudz savu produktu. Tāpat Mansards. Ir apgādi, kas nenes vispār. Katrs te dara, kā pašam šķiet pareizi. Pieļauju, ka brīveksemplāru un brīvbiļešu gribētāju varbūt ir savairojies par daudz, bet katrs jau pats var izšķirt, kam dot vai kam nedot. Ja nedod, lai nedod, pats esmu dažkārt šo to pircis tāpēc, lai par to uzrakstītu. Neesmu kritiķis, bet tā sagadījies, ka reizēm kaut ko par teātri uzrakstu. Manuprāt, pirmizrādes apmeklējumi ir obligāti tad, ja kāds medijs ir gaida ekspresviedokli. Pārējos gadījumos tā ir tiešām vairāk sociāla komunikācija nevis mākslas baudīšana. Bet ej nu sazini - kādreiz šī komunikācija var būt svarīgāka par izrādi.Pirmizrādes bieži vien ir nervozas, aktieru spriedze, kad zālē sēž dažādu rangu prominences, ir pamatīga, labāk eju uz jau iespēlētām un līdz galam sakārtotām izrādēm. Tā šajā ziņā ir teātra priekšrocība - iespēja kaut ko pamainīt, ja pirmizrādē redzi, ka lietas neiet. Nodrukātā grāmatā neko nepārrakstīsi. Tīri teorētiski vispareizāk jau nu būtu, ja tie, kas raksta, par savu tekstu saņemtu pietiekamu honorāru. Tad varētu atļauties attiecīgo darbu vai biļeti pirkt paši par savu naudu, bet honorāri mūsu brašajos medijos ir nožēlojami - diezin vai tad atmaksātos vispār rakstīt, galā vieni zaudējumu iznāktu. Dolārs par vārdu tiek maksāts tikai Sekss un lielpilsēta varonēm, Latvijā tas ir tikpat neticami, kā Marksa penteri par komunismu. Nu ja, par tevis pieminēto "haļavu". Bieži vien ir tā, ka dažādas producentu grupas, kas ved ārzemniekus, labprāt gan gribētu dabūt lielu publikāciju "na haļavu" pirms viņu nepārprotamā komercpasākuma. Tad gan nudien nav forši, ja kritiķim, kas to izdarījis, pēc tam jāpērk biļete par 50 latiem, bet zālē tāpat izrādās ļoti daudz "labu cilvēku", kam producents iedevis ielūgumu tāpat vien.

Ticu, ka uzrakstot vārdus "... dažu kritiķu sasārtušās sejas Latvijā, ja v i ņ ā m paziņotu...", neviens nevarēja pat iedomāties, ka varētu sekot kādas piebildes. Ar cieņu- Dainis Ozoliņš.

Bet, Normund - kur un kā tad Latvijas situācijā ir iespēja ar savu darbu - publicētām recenzijām - nopelnīt vietu zālē??? Kur publicēties - pat tiem pašiem 10 cilvēkiem, kas varētu aktīvi rakstīt?!

Ja jāmaksā, tad maksā visi kritiķi vienādi. Savādāk, tas pavisam nejauši (kā jau tas pie mums pierasts) var pārvērsties par pozitīvo viedokļa bīdītāju pasākumu.

Nezinu kā citur, bet Latvijā ir gana liels skaits ļaužu, kas uzskata, ka teātra apmeklējums viņiem pienākas par velti, jo viņam tak teātrī ir kāds paziņa, vai pašam kādi nopelni kultūras lauciņā.