Nenoniecinu nevienu dižgaru, taču, ja mums ir tik izcili literāti, kāpēc viņi nevar pārdot savas grāmatas? Kāpēc vienā otrā latviešu filmas seansā ir tukšas skatītāju rindas, kaut uzņemšanai tērēti nodokļu maksātāju līdzekļi?”
Krieviņa retoriskie jautājumi ir atkal tas pats vecais sirmi bārdainais politiķu analfabētisms, bruņots ar jaunu krēslu un jaunas slotas pašpārliecību. Uz šiem "gudrajiem" jautājumiem ir simtreiz jau pateiktas atbildes.
Kultūras vērtības rodas nevis „punktveidīgi”, no gaisa nokrītot atsevišķiem ģeniāliem darbiem vai autoriem, bet procesā, kura regularitāte un daudzveidība ir mērķtiecīgi jāuztur, un „viena otra” skatītāja vai ierēdņa vienaldzība, nepatika vai sajūsma par „vienu otru” filmu, gleznu, grāmatu vai skaņdarbu nav kultūrpolitikas kategorija. Latviešu kultūras produktu reklāmā neviens atsevišķs producents nav spējīgs ieguldīt līdzekļus, kas kaut aptuveni līdzinātos tās industrijas spiedienam, kura vienmēr aizpilda kinozāles. Starp citu, pat viena no Latvijas „pārdodamākajām” kultūras precēm – mūzika, resp., izpildītājmāksla, ir viegli nogremdējama, jo tā lielā mērā turas uz tādas mūzikas izglītības tradīcijas, kuru mūsdienu valsts vairs nav gatava uzturēt, visu specializēto, padziļināto pārvēršot par „interešu izglītības centriem”.
Latviešu literatūra un grāmatniecība, bibliotēku iepirkums un lasīšanas veicināšana valstij ir jābalsta tāpēc, ka latviešu valodas lietotāju un grāmatu pircēju ir tieši tik, cik to ir, un runāt par latviešu grāmatām komercijas kategorijās ir tas pats, kas paziņot, ka latviešu valoda latviešiem nav nepieciešama.
Latvijas valsts pastāv tieši tādēļ, lai varētu pastāvēt latviešu kultūra, jo labklājību šā vārda materiālajā nozīmē būtu iespējams uzturēt arī kādas vecas vai jaunas impērijas rāmjos – ne jau tādēļ vajadzēja dibināt nacionālu valsti un mocīties ar mazai valstij tik grūti veicamo daudzskaitlīgo funkciju nastu. Lietojot Mārtiņa Krieviņa iemīļoto izteicienu, „aicinu būt godīgiem”: nekas cits, kā vien mūsu valodas un kultūras piederība nav šīs valsts pamatā.
Nezinu, kādi bija Egila Līcīša apsvērumi raksta virsrakstā vārdu „literatūra” liekot pēdiņās, bet man, izlasot sarunu, radās iespaids, ka atbilstoši Krieviņa loģikai vajadzēja viscaur salikt pēdiņās arī vārdus „zinātne”, „izglītība”, „sports”, tāpat arī „budžets”, „ekonomika”, „ražošana” un „produktīvs”, un katrā ziņā – vārdus „Latvija” un „latvieši”.