Mārim pagājušajā nedēļā būtu bijusi pirmā apaļā jubileja – 50. "Nuja, es esmu tāds liela auguma... Man jau arī sejas izteiksme tāda... ne pārāk gudra. Bieži nācies saskarties, ka galīgi neklausās, ko runāju, jo uzskata, ka neko pateikt nevaru," par sevi teica Māris Liniņš. "Viņa spēlēto Kasparu Hauzeru teātra zinātniece Lilija Dzene nodēvēja par neticami laimīgu sakritību, kad aktieris un loma ir kā radīti viens otram. Teātra kritiķis Normunds Naumanis uzskata, ka Māra aktiera mūžs, kaut arī īss, ir bijis ļoti laimīgs: vismaz trīs reizes viņš skatītājiem ir dāvājis to unikālo sajūtu, ko mēdz saukt par teātra brīnumu. Pirmoreiz tas noticis Viestura Kairiša izrādē Tunelis, kurā Mārim bija galvenā loma – cilvēku nesaprasts un nepieņemts dīvainis ar bagātu dvēseles jeb slēpto pasauli. Otro reizi 2002. gada nogalē Jaunā Rīgas teātra Ziemassvētku labdarības pasākumā, kad Māris, stāstot Kārļa Skalbes pasaku par Ūziņu, burtiski atplaucis bezgalīgā labsirdībā un sirsnībā (to juta visa skatītāju zāle, jo visskaļākie izrādes aplausi tika Mārim), visbeidzot, protams, Kasparā Hauzerā, kurā Mārim ir, kā mēdz teikt, mūža loma. Diemžēl tā paliks arī pēdējā."
Tāds ir teksts no Andas Burves stāsta Īsā garā dzīve (Diena, 2004. gada 19. jūnijs) par Jaunā Rīgas teātra pāragri mirušo aktieri Māri Liniņu. Aktieri ar unikālu vizuālo un enerģētisko kodolu, kāda Latvijā otra nav bijis. Šonedēļ teātra kolēģi Baiba, Vilis, Andris, Andis, Kaspars, Ģirts, Jēkabs, Varis, Gatis un Guna devās uz Ošupes Degumniekiem, lai satiktos ar Māra vecākiem, māsu, apciemotu Māri kapiņos, kur piemineklī rakstīts kaut kā skarbi un patiesi: "Aktieris Māris Liniņš 1963–2004".
Dzīvē nodrošināts pasniedzējs Māris, kurš Lauksaimniecības universitātē lekcijas saviem studentiem bieži sāka ar Klāva Elsberga dzejoli un vēsi turpināja – par elektrosūkņiem. Trīsdesmit gados Māris no Lubānas Smaudžiem radikāli un sev ierastajā spītībā mainīja dzīvi par 180 grādiem – iestājās Kultūras akadēmijā, lai studētu režiju un kļūtu par aktieri. Un skaisti dzīvotu savu savrupnieka dzīvi.
Taču, redz, kā režisors Alvis Hermanis saka par Māra "mūža lomas" izrādi: "Stāsts par Kasparu Hauzeru ir tik ietilpīgs, ka spēj sevī ietvert visas modernā laikmeta problēmas – no XIX gadsimta līdz pat šai dienai. Mani šajā stāstā interesē tas pats, pats... par ko nemaz tā nevar runāt. Es domāju, ka katram cilvēkam vismaz vienreiz ienāk prātā doma, ka tā realitāte, kurā viņš ir piedzimis un dzīvo, un funkcionē, ka tā varbūt ir nobloķējusi ceļu uz īsto, uz vispatiesāko, būtiskāko dzīvi. Ka tā ir kaut kāda viltus dzīve, kuru mēs dzīvojam šajā realitātē, un tā īstā dzīve, kas mūsos ir dziļi iekšā, paliek nerealizēta. Vēl jo vairāk šajos visvisjaunākajos laikos, kuros dzīvojam, mēs jūtam, ka viss ir viena vienīga funkciju sistēma. Vienkāršais ir padarīts tik komplicēts, ka neviens vairs neatceras, ar ko tas viss sākās. Un arī par to būs mūsu izrāde. Vajag apstāties, patīt atpakaļ to filmu, nomierināties un mēģināt atcerēties vienkāršas lietas. Sākt vēlreiz." Sākt ar Ūziņa un Māra labo sirdi. Kā reiz, šķērsojis Lāčplēša ielu neatļautā vietā pie teātra, Māris deva man apelsīnu – še, apēd. Neko nepaskaidrojot.