Ja neapdomīgu lēmumu dēļ tiks svītrotas mūzikas stundas "parastajās" pamatskolās (par to, saņemot īpašu balvu par ieguldījumu latviešu mūzikas vēstures pētīšanā, no skatuves brīdināja muzikologs Arnolds Klotiņš), drīz arī nebūs, kas tos prot novērtēt un izbaudīt.
Taču tie tikai tādi sīkumi. Pavei, cik labi sākusies nedēļa – ar ziņu, ka, izprotot mūzikas svarīgumu nācijas identitātē, Kultūras ministrija šogad pirmo reizi nolēmusi atbalstīt arī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas pasniegšanas ceremoniju. Tikai kā spieķis pozitīvās publicitātes riteņos medijos iesprucis satraukts mūzikas profesionāļa kliedziens – Lielās mūzikas balvas spožums un… liekulība. Iesaku izlasīt šeit:
"Vai šis pozitīvi optimistiskais, pacilājošais, patriotiskais muzikālais runas prieks, dzīvesprieks un mūzikas prieks ir realitāte, šodienas īstenība vai tikai māns?" jautā Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks, prieka straumē iespraucoties ar provinces mūzikas skolas pedagoga piezīmēm un desmit jautājumiem "izredzētajām personām". Vai tam visam piekrist, piemēroties, sajūsmā sākt aplaudēt? Vai viss ir kārtībā ar mūzikas nozari, mūzikas izglītību, instrumentālistu kvantitāti un kvalitāti, orķestru (ne)esamību, mūziķu emigrāciju, mūzikas pedagogu iztrūkumu, Latvijā palikušo mūziķu un pedagogu prestižu, kas vistiešākā veidā atspoguļojas atalgojumā? Vai mazas lauku mūzikas skolas pedagogs vai direktors jūtas pagodināts, redzot, kā viņa kolēģis no citas lauku mūzikas skolas saņem balvu kategorijā Gada pedagogs no Latvijas Valsts prezidenta, Ministru prezidenta, kaut vai kultūras ministra vai izglītības un zinātnes ministra rokām?» – Aivars Broks atklāj sakrātā rūgtuma mēra pēdējo pili. Šādas LMB kategorijas nav, neraugoties uz Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas lūgumu tādu iekļaut. Pirms pusotra gada no Kultūras ministrijas saņemta tikai īsa atbilde, ka priekšlikums pārsūtīts LMB komisijai.
Kāpēc tāds aizvainojums? Tāpēc, ka mūziķis ir gandrīz vienīgā profesija, kuru apgūst, mācoties 14–17 gadu mūzikas skolā, vidusskolā un augstskolā. Bez mūzikas skolu pastāvēšanas mūziķa profesija un LMB pastāvēšana Latvijā kļūtu stipri vien problemātiska. Un ne tikai. "Vai jums ir zināms, ka mūzikas skolas 1) attīsta bērna intelektu, domāšanas loģiku un ātrumu, kā arī radošo un emocionālo sfēru, kas noder viņa tālākajā dzīvē; 2) iemāca viņu sistemātiski un mērķtiecīgi strādāt; 3) audzina kultūras cilvēku, mūzikas pazinēju, amatieru kolektīvu dalībnieku?" turpina A. Broks. Latvijas mūzikas un arī mākslas skolu spēks diemžēl ir bīstami vājināts. Sākoties krīzei, 2009. gada vasarā tām finansējumu noņēma vispār. Sākoties mācību gadam, piešķīra tikai 30% no nepieciešamā minimuma. Pēdējos trīs gadus skolas varonīgi iztikušas ar 67%. Pašlaik – ar 75%… Ko tas nozīmē reāli? To, ka skolas direktoram vai nu jānodrošina visas akreditēto izglītības programmu prasības, maksājot pedagogam tikai 75% no valstī noteiktās mēnešalgas par slodzi, proti, tikai 210 latu, vai arī par 25% jāsamazina izglītības programmu saturs, rezultātā tik un tā samazinot pedagoga atalgojumu. Tā strādājot, kvalitāte mūzikas skolās, sevišķi perifērijā, jau jūtami krītas: vecie pedagogi aiziet, bet jauno vairs nav. Arī gribētāju apgūt mūziķa profesiju kļūst arvien mazāk.
Kad par to runā, viss beidzoties ar atbildi: "Valstij nav naudas." Tikmēr ierēdņiem un valsts uzņēmumu amatpersonām nesen būtiski paaugstināts atalgojums. Pat neatkarīgi no darba augļiem tas mēnesī ir vairākkārt lielāks par milzīgā konkurencē iegūto valsts augstāko novērtējumu mūzikā – 1000 latiem pirms nodokļu nomaksas. Arī par visa mūža ieguldījumu.