«Ek,» ieilguša klusuma pauzi beidzot pārtraucis Mihails. «Ar sievieti, kura Mariņinu uzskata par rakstnieci, es tomēr gulēt nevaru.»Mihails Šiškins* ir pasaules lasošās sabiedrības atzīts krievu mēlē rakstošs elitāras beletristikas pārstāvis, kura prozas teksti paģērē laiku, iedziļināšanos un sagatavotību, un tas nozīmē – lasītāja kultūras bagāžai jābūt pietiekamai, lai apziņa spētu reflektēt uz autora piedāvāto valodu, asociācijām un idejām. Tāpat zināšanu bāze ir nepieciešama, lai lasītu mūsu prozas izcilības. (Nenosaucu nevienu, jo viņu ir daudz, bet šā rakstugala zīmju skaits ierobežots.) Bet laikam taču tā ir likumsakarība, ka pēdējos trīs gados no Latvijas literatūras gada balvai* nominētajiem 44 tulkotās un oriģinālliteratūras darbiem Latvijas lielākais apgāds ir izdevis tikai divus. Apgāda vadītāja un publiskā seja Vija Kilbloka nupat paudusi viedokli Latvijas Avīzē (06.06.12.): «Mūsu rakstnieki bieži vien nodarbojas ar paštīksmināšanos! Latviešu rakstniecībā nav ne potenču, ne tendenču, jo nav nekādas bāzes attīstībai…»Te nu gan gribētos konkrētību – kuru latviešu autoru un kādā veidā Kilblokas kundze pieķērusi paštīksmināšanās perversajā nodarbē? Uz intervētājas priekšlikumu samazināt PVN oriģinālliteratūras grāmatām cienījamā izdevēja reaģē kaismīgi: «Mežonīga ideja! Kāpēc noniecināt ārzemju rakstniekus, kurus cilvēki labprāt lasa laukos un kuri varbūt netīk šaurai oficiozai rakstītāju grupiņai?»Par latviešu rakstnieku «potencēm un tendencēm» citās domās ir dažādu paaudžu literatūrkritiķi ar zinātniskiem grādiem, kuru izglītības kvalitāti izdevēja diez vai uzdrošinātos publiski apšaubīt, tādēļ rodas jautājums, vai vispār ir mēģināts lasīt un arī saprast gan latviešu rakstniecības «augstā plaukta» autoru darbus, gan recenzijas par tiem.Un, mī un žē, kas gan ir domāts ar šo pērli – «šauro oficiozo rakstītāju grupiņu»? Tveru pēc svešvārdu vārdnīcas, lai atsvaidzinātu atmiņā pabalējušā vārda «oficiozs» nozīmi.Lat. oficiosus – «pakalpīgs», tāds, kas ar valdību oficiāli nav saistīts, bet faktiski aizstāv tās viedokli. Īsti nav skaidrs, ko ar to domājusi Kilblokas kundze, bet man jāsaka – ja Latvijas valdība un Kultūras ministrija pildīs solīto kursu uz jēgpilnas kultūrpolitikas restartēšanu un nepieciešamā finansējuma piešķiršanu pilnvērtīgam visu jomu kultūras procesam, esmu ar mieru būt «oficioza». Vēl vairāk – uzskatu, ka tas būtu ne vien mans, bet arī kolēģu literātu patriotisks pienākums. Izdevēji laipni lūgti piebiedroties!5 Apgādā Jumava Mairas Asares tulkojumā šogad izdots Mihaila Šiškina romāns Vēstulnieks** LALIGABA atbalsta Kultūras ministrija, VKKF, privāti sponsori un mecenāti
«Potences» un «tendences»
Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājā nupat satiktā dzejnieka Aleksandra Šiškina atļauju saņēmusi, atstāstu anekdoti «iz dzīves» – par viņa brāli rakstnieku Mihailu Šiškinu, kurš reiz atbraucis uz Maskavu un nakti pavadījis pie kādas sievietes. No rīta pārnācis drūms un nerunīgs. «Kāpēc esi tik noskumis?» pie brokastu galda vaicājuši radi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.