Sans objet

Tikko Bāzelē noskatījos franču grupas Compagnie 111 izrādi Sans objet, un fakts, kas mani iepriekš sajūsmināja tikai intelektuāli kā izaicinošs, spilgts teorētiskās domas lidojums, piepeši ieguva gluži emocionālu jēgu. Izrāde sākas pustumsā. Mūsu priekšā ir vairākus metrus augsts objekts, apsegts ar melnas plēves gabalu. Gaisma no prožektoriem atspīd plastikā, radot savdabīgu ņirboņu. Piepeši objekts sāk lēni kustēties. Pa labi, pa kreisi, uz augšu, tad – strauji krītot. Izgaismotā plastika nez kāpēc līdzinās dzīvsudraba peļķei. Rodas sajūta, ka mūsu priekšā ir kāda amorfa masa, kas top, pārtop un atgriežas pirmseksistences stāvoklī. Te tā ir abstrakta kompozīcija, te noslīgst teju līdz skatuves grīdai, izliecoties kā embrijs mātes klēpī. Skan klusa mūzika. Ir bezgala skaisti un mazliet baisi vienlaikus. Kā izplatījumā, kurā nav nekā cita kā tikai topošais, par savu veidolu vai dabu vēl skaidrībā netikušais milzīgais radījums.Tad skatuves telpā ieskrien divi uzvalkos ģērbušies dejotāji un mērķtiecīgi, bezceremoniāli norauj būtnei tās apvalku. Zem plēves paslēpies 20. gadsimta 70. gadu industriālais robots.Izrāde ir asprātīga. Programmā uzsvērts, ka vairāk nekā sešdesmit kustīgiem savienojumiem sastiprinātais robots spēj aizsniegt jebkuru telpas punktu. Dejotāji pēta mašīnas kustību, samērojot to ar sava ķermeņa iespējām. Robots novietots uz nelielas skatuvītes, kura kā brīnumlādīte pamazām atklāj savus noslēpumus – te viens dēlis iemontēts uz slieces un brīvi pārvietojams pa labi vai kreisi, te citā slēpjas metrs reiz metrs izmēra kaste, kurā ielocījušies dejotāju ķermeņi cenšas saglabāt līdzsvaru. Protams, mašīna šeit rada tikai priekšnoteikumus tam, lai dzīvi aktieri izrādītu savu spēju pārdabisko neierobežotību. Tomēr ne jau tās uzrunā. Uzrunā, sajūsmina, liek ar sevi identificēties nehumānais, mehāniskais, nedabiskais, tas, kas apdraud un spēlējas. Jo kontrastā iztrenētajiem aktieru ķermeņiem tieši robotā slēpjas kāds noslēpums. Paradokss – it kā taču zināms, ka to darbina programma, ka tas nenogurst, ka tā robežas nosaka mehānikas likumi. Tomēr.Var būt, ka šodienas cilvēkā spēcīgi runā atšķirīgā kultūras pieredze. Romā H. Balla darbu uzņēma, teiksim, atturīgi. Bāzelē pārsimt cilvēku zāle elpoja, šķiet, vienā ritmā ar smagās mašīnbūves brīnumu, kas likās tik trausls, sargājams, komisks un vienlaikus biedējošs. Varbūt, ka pasaule gandrīz simts gadu laikā ir ievērojami mainījusies, un mēs spējam saskatīt savus vaibstus tehnoloģijā. Bet varbūt tieši tā izpaužas teātra brīnums.Mašīna franču grupas darbā man nedaudz atgādina Staņislava Lema Solaris okeānu – neizzināmu matēriju, cilvēka psihes dzīles, dievu, kas spēlējas. Svešo un vienlaikus tuvo. Un ir jādomā par to, ka ir nežēlīgi noraut ādu un piespiest pildīt mehanizētu funkciju tikai tāpēc, ka gadījies metāla skelets. Kaut tajā varbūt slēpjas gotiska katedrāle vai teliņš ar lielu banti ap kaklu. Ar to es negribu teikt, ka aktieris teātrī nav vajadzīgs. Tikai to, ka, ja laimējas, vismaz uz brīdi iespējams pieskarties neiespējamībai.