Mēģinu skaitīt līdz simtam, bet nesanāk. Mēģinu saskaitīt simt laikmetīgu mākslas darbu, kas formāli vai neformāli būtu veltīti valsts jubilejai pēdējā gada vai, labi, pēdējo divu gadu laikā. Atgādinu sev, ka viss ir atkarīgs no tā, kā skaita, – ja pierēķinātu karogu kātus, puķu dobes ar Latvijas kontūru un Raiņa ūsas, lielākas vai mazākas, varbūt simts iznāktu gan. Bet, ja saskaita tikai to, ko mākslinieki paši ir nopietni domājuši un ko varētu nopietnu seju nākamajām paaudzēm rādīt, saraksts iznāk īss. Tiesa, simtgades programma tika veidota "no apakšas uz augšu", tajā tika atbalstītas pieteiktās iniciatīvas.
Piemēram, Valsts akadēmiskais koris Latvija esot pasūtījis komponistiem simt dziesmu un visas arī dabūjis. Tā kā vizuālās mākslas nozarē neviens līdzīgu iniciatīvu nav izrādījis, nav arī ko vainot. Gleznu izstādes, skulptūras, instalācijas, video un jauktu mediju mākslu tik daudz nevienam nav vajadzējis. Tas gan nenozīmē, ka būtu trūcis izstāžu – lielu, starptautisku projektu, no valsts līdzekļiem atbalstītu. Bet kas to būtu domājis, ka latviešu mākslinieki tajās būs tik skopi pārstāvēti? Es domāju par Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālo skati, ikgadējo festivālu Survival Kit, laikmetīgās mākslas izstādi Orient Tallinas ielā, Baltijas triennāli…
Nevalstiskajām organizācijām nav pienākuma atbalstīt mākslinieku kopienu, bet valstiskajām, kā mēs zinām, ar naudiņu švaki. Lūk, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nesen prasīja naudu trimdas mākslas kolekcijai, jo līdz šim izticis no dāvinājumiem, maksājot vien par transportu… Labi, ka vietējo mākslinieku darbi nav tālu jāved, tāpēc biļešu naudu var sadalīt starp dažiem autoriem gadā. LNMM izstāžu zālē Arsenāls notika izstāde Nākotnes valsts un LNMM lielajā izstāžu zālē – Laikmetīgās mākslas centra rīkotā ekspozīcija Pārnēsājamās ainavas, tajās tika izstādīti jaundarbi, bet tēmas laikam tā sastindzināja māksliniekus, ka paliekošus iespaidus neradīja.
Lielu ieguldījumu Latvijas mākslā ne saukta, ne gaidīta deva pirmā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle, kuras pasūtītie desmit latviešu mākslinieku darbi sākumā likās maz – bet visi izrādījās pirmklasīgi, bija labi eksponēti un perfekti prezentēti starptautiskai auditorijai. Lieliska ir arī Purvīša balvas iniciatīva piedāvāt iespēju laureātiem radīt jaunu darbu – Kriša un Annas Salmaņu kopā ar Kristapu Pētersonu radītā instalācija Daudzskanis ir aplūkojama LNMM Kupola zālē.
Katru reizi, kad saņemu mākslinieku ielūgumus uz personālizstādēm galerijās, apbrīnoju viņus par apņēmību, zinot – jo oriģinālāks darbs, jo lielāka iespēja, ka tas tā arī paliks "autora kolekcijā", respektīvi, nenopirkts. Taču nekas nav zaudēts – valsts simtgadē katrs, kam ir nauda, var atbalstīt latviešu māksliniekus, uzdāvinot kādu laikmetīgās mākslas darbu sev. Kazi, sanāks pat vairāk par simtu, līdzi neskaitīšu!