Spēks un daile

Tās sauktās kultūras lielvalstis, protams tapēc, ka tās tādas ir negarantē paradīzi zemes virsu. ZInātne, izglītība un māksla nepiepilda solijumus. Jautājums ir par to, ka ir iespējams pagarināt dzīvi padarot to interesantāku un jo labāka izglītība, ātrāka zinātne un spēcīgāka māksla, jo dzīve tādā vietā kļūst garāka un interesantāka un izmaiņas dzīvēs ir drīzāk iespējamas kā tur, kur nelasa, nedomā un nereflektē. Tapēc taisnība, - ar kulturu ir viss kārtibā. Kartībā nav ar to kā mēs visi gribam dzīvot. Ātru, un garlaicīgu un vienveidīgu dzīvi? Septiņdesmit Jāņi, un septiņdesmit Ziemsvētki un ja paveicas, tad pāris reizes dzīvē "visa dzīve paskrien gar acu priekšu".

To nav viegli atzīt, tomēr daļēji pie šīs situācijas ir vainīgi arī paši kultūras jomas pārstāvji Latvijā. Operas skandāls ap Žagaru to parādīja gandrīz kariķētās proporcijās, tomēr tas ir tikai piemērs, jo kaut kas līdzīgs notiek teju visās kultūras iestādēs ar neaizskaramām, ilggadējām svētajām govīm, kurām pieskarties nedrīkst neviens. Var piebilst, ka notiek vēl arī sadalīšanās noteiktās kliķēs, kuras savstarpēji slavē sevi kliķes iekšienē un citas kliķes nopeļ. Bet tas nenotiek reālu nopelnu dēļ. Katrs domā par sevi, savu algu un savu amatu, nevis tiešām pašaizliedzīgi iet uz to, kas būtu vislabākais viņa nozarei atsevišķi un Latvijas kultūras jomai kopumā. Notiek nemitīga deķīša raustīšana, un tiem Latvijas kultūras jomas pārstāvjiem, kuri gan tajā nedarbojas, bet vienīgi patērē, jo naudu pelna citur, katrs no t.s. "profesionāļiem" mēģina iestāstīt savu. Vai tiešām Maija Kūle ir vislabākā Latvijas filosofe, vai tiešām Andrejs Žagars ir visizcilākais operas direktors un režisors, vai tiešām Silvija Radzobe visvairāk orientējas teātra jomā, lai diktētu viedokļus... tā varētu turpināt ilgi. Sausais pārpalikums ir tāds, ka visi šie ļaudis, kuriem reiz ir laimējies iegūt monopolu kādā no kultūras dzīves jomām, tagad vien badīgi sargā savas pozīcijas, tādēļ kopaina ir ārprātīgi sapluinīta. Nav arī neviena, kas to procesu spētu kaut jel kādā veidā vadīt uz kaut ko saprātīgu tādēļ, ka politisko svārstību un valdību visai īso mūžu dēļ, nav mums ilggadēju kultūras un izglītības ministru - viņi mainās pārāk bieži un pie teikšanas ir pārāk īsu laiku, lai varētu un gribētu kaut ko reāli mainīt.

Tapēc, ka mēs paši atļaujam, ka kulturas ministrijā jau gadiem strādā nevis Intelektuālis ar saimniecisku talantu, bet apšaubāmi saimnieciski talanti ar vāju intelektu. Kultūras ministra uzdevums pirmkārt ir nevis auklēties ar sev pakļaujatām institūcijām dažādām emocionālās un neko būtisku nemainošās drāmās, bet strādāt tieši ar pārējām ministrijām un premjeru pierādot, vai vismaz panākot noticēšanu par kopējā resursa sadalījuma ilgtermiņa jēgu, kas nevar būt citāds kā par labu izglītībai, mākslām, zinātnei. Jeb to, ka šodien jādzīvo pieticīgi nevis "dēļ krīzes", bet tapēc, ka ieguldam izglītībā, zinātnē un mākslā un tas ir dārgi un tas ir īsta un nežēlīga ilgtermiņa process. Jēdzien ilgtermiņa ministriem skan retoriski un tukši, jo mazākos modeļos tie to nav acīmredzot novērojuši. u. t. t.

Saucēja balss tuksnesī tā būs tik ilgi, kamēr intelektuāļi spēpsies intlektuaļu aliņās. Kultūras Diena ir silta vietiņa, kur izteikt drosmīgas domas. Šis īs-raksts ir ļoti maigs un par drosmigu to grūti nosaukt. Tas konstatē, bet tas nesatriec un neidevesmo. Kaisme ir mūsu mentalitates problēma. Iešana riska zonā ( kas nav silta vietiņa KD slejā) ir provinciālisma un ne tikai mentalitātes problēma. Maz ir riskēt varētāju. Maz ir kaismīgi cīnītāji. Maz ir autoritāšu. Vai turpinājums sekos ?