Publiskajā telpā ar nelielu laika atstarpi izskanēja divas ziņas, kas likās viena otru izslēdzošas: pirmā vēstīja, ka Kultūras ministrijas rīcībā esošais budžets šogad sarucis par 13 procentiem, salīdzinot ar pagājušo gadu. "Kā tad tā?" varēja jautāt pilsoņi, jo miera laikā, kad ekonomikā turpinās izaugsme un tai līdzi, neslēpsim, aug arī preču un pakalpojumu cenas, nekam tādam nevajadzētu notikt. Tauta nav pelnījusi kļūt stulbāka un tumsonīgāka. Tiesa, jau iepriekš bija dzirdētas bažas, ka neizdosies turpināt vairākas iepriekšējos gados sāktas labas lietas: zinājām, ka sabiedriskajos medijos saturs kļūs trūcīgāks, kinofilmu pirmizrāžu būs mazāk nekā pērn un latviešu grāmatu popularizēšana pasaulē tik braši vairs neturpināsies, liekot šaubīties, vai maz bija vērts sākt.
Vizuālajā mākslā gan bez pārmaiņām – nekad neko nevar zināt, jo šajā nozarē vairāk nekā citās pieņemts paļauties uz privātā kapitāla ieguldījumiem. Cik tie lieli – neviens nezina, tāpat kā nozares kopbudžetu un sastāvdaļu proporcijas. Jāatzīmē, ka daži mediji kļūdaini pieņēma, ka valsts finansējuma samazināšana kultūrai nozīmē ieguldījumu samazināšanos vispār, neņemot vērā, ka par daudz ko maksā patērētāji, labvēļi un mākslinieki paši. Tagad izskanējis, ka visbēdīgākajā situācijā nokļuvuši no valsts budžeta atkarīgākie – tā sauktie kultūras darbinieki, kuru dzīves līmenis salīdzinājumā ar citās jomās strādājošajiem turpinās pasliktināties.
Uz šī fona izskanēja otra, kontrastējoša ziņa: pilnā spēkā turpināšoties Latvijas valsts simtgades svinības, kurām nauda, lai arī par trešdaļu mazāka nekā pērn, tomēr tiks tērēta ievērojama. Kā reaģēt, dzirdot par nebeidzamo svētku plāniem? Viena iespēja būtu uzsaukt kā aizsvinējušamies ballītes viesiem – hallo, dzimšanas diena bija vakar, ejiet tak beidzot mājās! Tomēr Kultūras ministrija dievojas, ka, nepanākusi līdzekļu piešķiršanu spiedīgajām vajadzībām no valsts budžeta, arī nozares iekšienē nekādas rezerves vairs nesaskatot. Svinēšanai jāturpinās, lai tur vai kas!
Iespēju pateikt, ka ballītē vairs nepiedalīsies, neizmanto arī profesionālās apvienības, nevalstiskās organizācijas un mākslinieki atsevišķi – jo kas tad staigās pa mazpilsētu ielām, gavilēdami un kalmes vēcinādami, ja ne tie paši kultūras darbinieki? Pasūtījuma koncertiem, oratorijām viendienītēm un zaļumballēm būs būt, jo, kad knapi ar iztikšanu, katrs apmaksāts darbiņš, savā starpā neslēpti saukts par haltūru, ir no svara. Lūdzu, nepārprotiet mani – lai arī masu pasākumus neapmeklēju, es tiešām uzskatu, ka Cēsu kaujas, bruņukuģis Saratov un bermontiāde ir gana cienījami temati, lai tos pētītu, par tiem rakstītu grāmatas un veidotu izstādes. Arī «dokumentālajām performancēm» kā žanram nav ne vainas, lai kas tās arī būtu. Bet atmiņu institūciju pārstāvjiem un māksliniekiem ir tiesības ar to visu nodarboties regulāri un par cienīgu samaksu, nevis atsevišķu kampaņu veidā.
Emilija Risina