„Viņš ir ļoti izglītots un tā tālāk, bet smadzeņu viņam noteikti ir par maz.”
„Un, ja mums būs bērni, mēs tos noslēpsim no visiem. Sapirksim viņiem daudz grāmatu, un paši iemācīsim lasīt un rakstīt.”
Noteikti uzminējāt, šie citāti ir no Džeroma D. Selindžera romāna „Uz kraujas rudzu laukā”, kas ASV iznāca 1951., Maskavā 1965., bet Padomju Latvijā – 1969. gadā.
1963. gadā ASV Informācijas centrs atzina, ka Selindžera romāns ir viens no ievērojamākiem darbiem, kas publicēts pēckara periodā. Neraugoties uz to, „Uz kraujas rudzu laukā” ir viens no visbiežāk aizliegtajiem, bet arī viens no visvairāk mācītajiem 20. gadsimta amerikāņu romāniem valsts vidusskolās ASV. 2003. gadā raidsabiedrība BBC pētīja romāna likteni pasaulē un nonāca pie secinājuma, ka tas periodiski bijis aizliegts daudzās valstīs, un joprojām ir aizliegts atsevišķos ASV štatos. „Kopš romāna publicēšanas”, rakstīts Amerikas Bibliotēku asociācijas (ABA) māja lapā, „tas ir kļuvis par iemīļotu cenzoru mērķi.” Turpat redzams garš saraksts ar romāna aizlieguma vai aizlieguma mēģinājumu uzskaitījumu no 1960. līdz 2001. gadam. Kā liecina ABA, vēl arī 1992. gadā romāns tika izņemts no vairāku štatu – Floridas un Aiovas – skolu bibliotēkām, jo romānā esot „vērtību apgānīšana, šausminošas seksa ainas, apmelojumi attiecībā uz minoritātēm, Dievu un sievietēm”. Pēc citu vecāku domām, tas esot „neķītrs un vērsts pret „baltajiem””.
Katrs, kurš grāmatu lasījis, zina, ka visi augstāk minētie romāna raksturojumi ir truli interpretējoša nomelnošana un meli, lai panāktu tā aizliegumu un kavētu romāna nonākšanu pusaudžu rokās. Nešaubos, ka šīs „morāles sargu” darbības ir tikai palielinājuši jauniešu vēlmi ar darbu iepazīties.
Nesen uzzinājām, ka arī Latvijā klusiņām tiek izpildīti cenzēšanas vingrinājumi. Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi joprojām nav atbildējuši uz rakstnieku parakstīto un Latvijas Rakstnieku savienības šā gada 19. martā IZM iesniegto un piereģistrēto protesta vēstuli pret cenzūru, veidojot mācību saturu skolu literatūras grāmatās. Atgādināšu vien dažus piemērus - no sešgadniekiem domātās grāmatas tika izņemts Pētera Brūvera dzejolis par hakeriem, savukārt devītās klases literatūras grāmatā tika cenzēti vairāki laikmetīgo autoru darbi, pie viena arī klasiķis Aleksandrs Čaks.
„Ir vesela armija ļaužu, daži pat ar medicīnisko izglītību, kuri – par krietnu atlīdzību! – iztīrīs un uzkops tavu dvēseli tāpat, kā tīra dārzu vai garāžu,” Selindžera romāna izdevuma ievadā raksta tulkotāja krieviski R. Raita-Kovaļova (1965. gadā!). „Viņi iemācīs tevi „iecietīgi” izturēties pret to, kas tev pretīgs, palīdzēs „pielāgoties” dzīvei – vārdu sakot, izveidos no tevis pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kurš spējīgs samierināties gan ar kukuļu ņemšanu kantorī, gan ar rasistu ālēšanos un pat ar nemīlamu sievu.”
Reformātu draudze Latvijā nupat izdevusi amerikāņu mācītāja un skolas direktora Teda Tripa grāmatu "Kā audzināt bērnu ar sirdi”, kurš bērnu audzināšanā rekomendē pēršanas metodi. Pieļauju, ka arī viņam Selindžera ģeniālais romāns par domājoša un jūtīga pusaudža pasaules uztveri varētu šķist „neķītrs”. Ja varētu pērt arī literārus tēlus, ne tikai savus bērnus, Teds Trips droši vien labprāt Holdenu Kolfīldu kārtīgi noslānītu. (Bikses gan droši vien nost nevilktu, jo tās varot vilkt nost tikai maziem bērniem.) Nopērtu, lai Holdens reizi par visām reizēm apklustu un neuzdotu neatbildamus jautājumus. Tā būtu īsta audzināšana, kur dotu vaļu divu siržu sarunai, ne intelektam, un pie viena ar kvēlu mīlestību piepildītā vardarbības aktā Trips nostiprinātu savu „autoritāti”.
Holdens Kolfīlds, literārs varonis un jauns dumpinieks ir bijis un joprojām ir uzticams draugs miljoniem lasītāju visā pasaulē, domubiedrs brīžos, kad agri vai vēlu, atrodoties uz kraujas malas, sastopamies ar sabiedrības liekulīgo smaidu. Daudz uzticamāks par cenzoriem un viszinošiem tediem tripiem, jo uzticību pelna vien īsti draugi, ar kuriem ir iespējams sarunāties, pat ja tie ir vien grāmatas varoņi.
„Uz kraujas rudzu laukā” ir epizode, kur no elitāras skolas aizbēgušais, Ņujorkā klaiņojošais Holdens Kolfīlds sarunājas ar savu māšeli Fībiju par Roberta Bernsa dzejoli „Ja kāds sargāt gājis kādu”.
„Zini, es iedomājos, ka visi mazi bērni rotaļājas rudzu laukā. Tūkstošiem mazu bērnu, un tuvumā nav neviena cilvēka – neviena pieauguša, tikai es. Un es esmu tādas stāvas, stāvas kraujas malā. Un man jānotver ikviens, kas grasās krist lejā, – saproti, viņi draiskojas un neskatās, uz kurieni skrien, un tad man jāpiesteidzas klāt un jāpasargā viņi, lai nenokrīt lejā no kraujas. Tas ir viss mans darbs. Es esmu sargātājs rudzu laukā. Tas ir dumji, bet tas ir vienīgais, ko man patiešām gribētos darīt.”