Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Gundegas Repšes grāmatas Skiču burtnīca. Simts recenzija. Simt aukstu ūdens malku

Simtgades notikumu hronoloģija Gundegas Repšes grāmatai Skiču burtnīca. Simts ir piešķīrusi kompozīciju, kādu nespētu aizstāt neviena mākslīgi veidota struktūra

Zinot Gundegas Repšes grāmatas Skiču burtnīca. Simts uzbūvi, lasīšanai ar nolūku izvēlos dienu, kad apdarāms daudz sīku, mazu darbu. Jūtu, ka rakstnieces Latvijas jubilejas gadā rakstīto dienasgrāmatu no simtiem (vai tieši 365 – nesaskaitīju) fragmentu, minieseju, pārdomu (zinu – neviens no šiem apzīmējumiem nav žanriski precīzs) var lasīt tikai šādi. Jau bērnībā mamma brīdināja aukstu ūdeni neizdzert visu uzreiz – saslimsi, nomirsi. Nezinu, vai no prozas var saslimt, bet kārtīgi aizrīties ar Gundegas Repšes rakstīto var gan. Tāpēc lasīšanā veidojas īpatnējs ritms: ieraksts, pauze, ieraksts, pauze, kuras laikā izsvērt izlasīto.

Nav jau sižeta, kas dzītu uz priekšu kampt lieliem malkiem. Īsāki un garāki cits pēc cita rindojas ieraksti, cits – plūstot mierpilni kā tērcīte, cits – aizšļācot aiz kakla ledainu dušu, cits – ar jūras draudīgo bangainumu. Auksts ūdens. Tie, kas Gundegas Repšes rakstītajam seko līdzi jau kopš pirmsākuma deviņdesmitajos gados, zina, ka citādi nebūs – rakstniece, kā vienmēr, iegrūž tieši un uzreiz dziļumā, bez sagatavošanās, bez ieaijāšanas. Bet arī pati lec līdzi.

Piedienības slūžas

Līdzīgi kā atklātā sarunā bieži nevilšus sākam "spoguļot" sarunbiedru, atdarinot tā žestus un intonācijas, lasot pakāpeniski prātā veidojas dialogs ar autori: atbildes, iebildes, pārsteigums, piekrišana, strīds. Šis iekšējais dialogs lai paliek ārpus apskata, jo katram lasītājam tas būs citāds. Taču paliek tas, ka Skiču burtnīca ir runājoša grāmata.

Simtgade katram no mums bija sava, tomēr kaut kas tajā bija visiem kopīgs. Bet ne jau (tikai) par pērngadu ir stāsts. Jā, katram, kurš šajā laikā kaut pavirši sekoja līdzi kultūras un politikas aktualitātēm, būs skaidrs, par kuriem notikumiem autore runā, kaut gan atbilstoši dienasgrāmatas kā pirmām kārtām sev tapuša teksta specifikai tie netiek plašāk aprakstīti – kurš zinās, par ko runa, tas zinās. Taču vēl labā atmiņā saglabājies norišu, pasākumu, ziņu klāsts tekstā iezīmē tikai kontūru, kurā ieplūst domu un izjūtu straumes, nesaudzīgi noskalojot ārējo fasādi un ar skalpeļa precizitāti atraujot vaļā piedienības slūžas.

Simtgades notikumu autentiskā hronoloģija grāmatai piešķīrusi fascinējošu kompozīciju, kādu nespētu aizstāt neviena mākslīgi veidota struktūra. Nedaudz līdzīgu dienasgrāmatas veida laikmeta hroniku pirms vairākiem desmitiem gadu grāmatā Visticamāk, ka ne... Stundu kalendārs rakstīja Regīna Ezera, tāpat izcili noslīpētas prozas valodā dokumentējot aizejošo realitāti. Skiču burtnīcā tvertie notikumi virknējas cits aiz cita – tikšanās ar aizrautīgiem novadu lasītājiem un valsts līmeņa ķīviņi par radošas personas statusa piešķiršanu, jubilejas gada atklāšanas pasākumi un bankas prezidenta arests, karoga krāsu banalitāte dzērveņu ķīselī ar putukrējumu un tracis ap nedabūjamām Dziesmu svētku biļetēm.

Itin kā notikumi speciāli būtu izkārtojušies tā, lai atbalstītu rakstnieces skaudri un bieži sarkastiski vērīgo lūkojumu šajā svētku gada raibajā lupatdeķī. Taču Skiču burtnīca nav tikai aktualitāšu dokumentācija – bieži, kā ļaujot lasītājam mazliet atelpot un sasildīties pēc aukstas dušas, autore ļauj sev ienirt pārdomu poētikā – gan veltot vairākas lappuses attiecībām ar prozu kā savu vienlīdz godīgo un skarbo spoguļattēla draudzeni, gan iegrimstot gaišās, tomēr banalitātes neiekrāsotās atmiņās par rakstīt nepratušo vecmāmiņu, gan Latvijas laukos klusā pietātē lūkojot dabas mūžīgos ritmus, gan ar nedaudzām trāpīgām detaļām raksturojot braucienus ārpus Latvijas: Andalūzijā – Lorkas, Parīzē – Andrē Žida un Kurta Fridrihsona, tālā Krievijas nostūrī – Ilmāra Blumberga pēdu meklējumos. Vēl arī Norvēģija, Ķīna.

Šie izrāvieni ārpus jubilejas gada dienišķās dokumentalitātes gan ir līdzvērtīgi skaudri savā asredzīgumā, taču tajos tomēr iestājas dīvaina atveldze no pārējā teksta augstsprieguma. Varbūt tāpēc, ka atšķirībā no visām kopīgajām norisēm šie ir tikai pašas rakstnieces mirkļi, kas nespridzina sirdsapziņu. Vismaz ne tik ļoti. Bet turpat līdzās rakstnieces domas par literatūru šodienas Latvijā, kas kā pļauka atkal atrauj atpakaļ tajā realitātē, kurā piedalāmies visi un nav iespējams «patverties sevis ēnā, pastarpinājumā».

Runājošs veselums

Šķiet, ka, tāpat kā Vecās Derības laikos, arī mūsdienās katrai paaudzei ir nepieciešams savs pravietis – literatūrā vai ārpus tās. Latviešu valodā šim jēdzienam nereti piekabinājusies neprecīza nozīme "pareģis", kaut patiesībā pēdējais teic nākotni, pirmais – tagadni. Gundegas Repšes tekstos nav Jeremijas jūtīgā sentimenta, nedz arī Jonas pašmērķīgās atriebes kāres, drīzāk Jesajas fundamentālais, poētiskais, bet nepārsūdzamais vēstījums par to, kas ir, un no kā, labi gribot, var izsecināt arī to, kas būs. Taču viņiem abiem nav sveša arī caur sludinājumu pavīdoša žēlastība. Gaisma nav izdzisusi, vien apslēpta. Un, ar pirkstu bezceremoniāli norādot uz dvēseļu krēslainajiem kaktiem, rakstniece tomēr neatlaidīgi turpina pa šķipsniņai kopā lasīt arī sīciņas gaismas stīgas.

Gaisma uzstaro kā mākslas klusā, neuzvaramā esamība, "zivs pūslis", mūžīgās radīšanas noslēpuma dzemde un kā caur ārējo bruņu plaisām uzzibsnījoša cilvēcība reizi mūžā redzēta veca francūža smaidā vai lasītāju acīs. Un tā ir labi. Auksts ūdens aizsit elpu, bet reizēm vajag arī padzerties.

Skiču burtnīca. Simts ir grāmata, kas lasāma te un tagad, un ne tikai tāpēc, ka simtgades norises drīz izzudīs laika ritējuma dzelmē. Domāju, ka ne man vienīgajai simtgades fakta piesaukšana jau uz rudens pusi radīja vieglu šķērmumu, tāpat kā pirms dažiem gadiem visur skandinātās Raiņa un Aspazijas jubilejas norises – it kā citugad mums vairs nebūtu nedz dzejnieku, nedz Latvijas. Nē, Skiču burtnīca primāri ir kas cits – hronoloģijas uzliktajā rāmī pēc rakstnieces pašas gribas ir iesprostots fotogrāfisks (jo laikā ierobežots) ainavas redzējums. Ainavas nemitīgi ņirbošais kustīgums sastāv no pikseļiem: katra ar savu sirdi, domām, vajadzībām, savu cēlumu, zemiskumu, spriestspēju. Tik maz tīru krāsu, tik daudz pašmērķīga raibuma. Jā, redzējums darbojas arī pret sevi pagrieztas kameras selfija režīmā.

Šim skatījumam var piekrist, var to arī apstrīdēt, jo grāmata kā runājošs veselums to ne vien pieļauj, bet pat pieprasa. Tomēr, abos virzienos raugoties, secinājums viens: "Nekā jauna. Katru dienu sevī jāaudzē, jāplaucē iespēja būt cilvēkam. Dieva atbalsij, ne vella vieplim cilvēka maskā." Varbūt tieši tik vienkārši, varbūt tieši tik grūti.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Drošie uzvar

Viņu kailos ķermeņus piesedz tikai svaigi nomaukta, ar striķiem piesieta truša āda.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja