Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Apstāties, lai saprastu. Intervija ar Mikolaju Ložiņski

«Man nepatīk apiet sarežģītas tēmas,» saka Jāņa Baltvilka balvas laureāts, poļu rakstnieks Mikolajs Ložiņskis.

Bērnu rakstniekam nav jāizskatās pēc Karlsona vai rajona leijerkastnieka, bet Mikolajs Ložiņskis tiešām vairāk atgādina katoļu semināra absolventu nekā šīgada Jāņa Baltvilka balvas bērnu literatūrā laureātu - rāms, ļoti artikulēts, uzmanīgs un nesteidzīgs, kā no cita laika plūduma. Nav brīnums, ka saruna ar jauno poļu rakstnieku, ēdot (varbūt poļu?) vēlīnās zemenes, ievirzās sliedēs par pieaugušo literatūru, kas viņa īsajā, bet nevainojamajā daiļradē nesusi ne mazāku atzinību, tostarp arī Latvijā, kur 2008. gadā tika izdots debijas romāns Reisefieber.

Ingmāra Balode, Ložiņska darbu tulkotāja latviski, norāda, ka «es izvēlos tulkot no poļu valodas ko tādu, kas man parasti pietrūkst latviešu literatūrā vai literatūrā vispār. Reisefieber gadījumā tas bija tiešums un jēgpilna vienkāršība. Izvēloties citu laikmetīgās literatūras darbu, bieži ir sajūta, ka tas bijis rakstīts ar uzstādījumu, ka tajā jābūt iespējami vairāk atsaucēm un simbolismam, ka lasītājam jāzina viss par filmām, mūziku un jāatpazīst visi joki no Dienvidu parka vai līdzīgi. Mikolaja gadījumā tas bija pretēji - Reisefieber bija pilns ar cilvēkiem, kas, kā viņš saka, ir notverti fotogrāfijas vai literatūras rāmī.»

Savukārt Baltvilka balvu Ložiņskis nopelnījis ar stāstu grāmatu Būtnes bēg, kur aprakstīti dažādi dzīvnieki eksistenciāli saviļņojošās situācijās.

Jūsu pirmā grāmata, kas izdota arī latviski, ir Reisefieber - nopietna attiecību grāmata. Iepriekšējais bērnu grāmatu rakstnieks, ko es intervēju šajās pašās telpās [izdevniecībā Liels un mazs] - Ulfs Starks - sacīja, ka ir dabiski, ja jaunībā raksta pieaugušo grāmatas un tikai vēlāk - bērnu. Arī jūsu gadījumā ir šī pati secība. Kā jums tas nācās?

Pēc vidusskolas Varšavā es devos uz Parīzi pie savas draudzenes, kur mēs noīrējām mūsu pirmo dzīvokli no ļoti interesantas sievietes - zviedrietes, kas jau 30 gadu dzīvoja Parīzē. Dzīvoklis nebija dārgs, un viņa pat nevēlējās depozītu. Vienīgais noteikums bija parūpēties par viņas augiem, tas ir, tos aplaistīt. Man bija 18-19 gadu, un es biju nedaudz samulsis jaunā zemē un pilsētā ar svešu valodu. Šķiet, ka šī zviedru sieviete to juta, jo viņa mums bieži zvanīja un mēdza iegriezties ne tikai tāpēc, lai kontrolētu, vai mēs aplejam puķes. Viņa bija ļoti inteliģenta un labestīga persona, un mēs daudz runājām. Viena tēma, kas sarunās allaž atgriezās, bija viņas dēls. Dēls, ko viņa bija izaudzinājusi viena un mīlēja vairāk par visu pasaulē, bet tagad viņa nezināja pat viņa tālruņa numuru. Viņa tikai zināja, ka dēls mīt kaut kur ASV. Reiz es viņai uzdevu jautājumu, kādēļ viņiem nav kontaktu, un viņa atbildēja, ka viņš pret māti esot ļoti cietsirdīgs. Viņš esot kritizējis māti, sakot, ka visu, ko viņa dara, ir nepareizi. Gadu pēc tam, kad bijām sākuši īrēt viņas dzīvokli, sieviete nomira. Divas nedēļas vēlāk mums piezvanīja viņas dēls, tikai pasakot, ka mums ir jāizvācas un viņš atnāks savākt atslēgas. Es biju savā ziņā bažīgs, ka atnāks kāds briesmonis. Taču vīrietis, kas atnāca pakaļ atslēgām, šķita ļoti labdabīgs un inteliģents cilvēks - gluži kā viņa māte. Tas mani satrieca - kādēļ divi cilvēki, kas acīmredzot viens otru ļoti mīlēja, bija nespējīgi komunicēt. Īsumā runājot, par to bija mana grāmata Reisefieber, un tā es sāku rakstīt.

Vai jūs pirms tam nerakstījāt?

Es biju uzrakstījis dažus īsos stāstus, bet nekad nebiju vēlējies būt rakstnieks. Es gribēju būt fotogrāfs.

Vai jūs mēģinājāt izpētīt stāsta faktisko fonu, vai arī ļāvāt vaļu iztēlei
?

Pēc tam, kad zviedriete nomira, es nolēmu uzrakstīt īsu stāstu par viņiem. Piezīmēs sarakstīju visu, ko zināju par viņiem, un tās izrādījās kādas 3-4 rindas. Proti, es sapratu, ka nezinu par viņiem gandrīz neko. Divus gadus vēlāk sāku rakstīt grāmatu. Es apzinājos, ka stāstam, gluži kā fotogrāfijai, ir kāds rāmis, kas man ir jāaizpilda pašam ar savu personīgo pieredzi saskarsmē ar cilvēkiem.

Lasot Reisefieber, es neapzinājos, ka konteksts ir patiess. Tagad, to zinot, mana perspektīva uz šo romānu pēkšņi izmainījās. Pieļauju, ka vairākums lasītāju nezināja, ka patiesībā noticis kas tāds. Vai jums šķiet, ka pats sapratāt dēla un mātes attiecību mīklu?

Grūti teikt, bet es ceru, ka jā. Esmu pārliecināts, ka rakstīšana man palīdzēja psiholoģiski tikt galā ar šo dīvaino stāstu. Taču es bieži domāju, kas notika ar īsto dēlu. Kad viņš ieradās, lai paņemtu atslēgu, viņš sacīja, ka tad, kad izvāksimies, dzīvokli sāks remontēt kādi strādnieki. Bet viņš arī teica, ka grib remontā piedalīties pats, jo katru dienu, kad pamostas piecos no rīta, viņš vairs nevar pagulēt, jo domā, kas notika ar viņu un viņa māti, kādēļ viņiem nebija savstarpēja kontakta utt. Viņš cieta no šīm domām tik lielā mērā, ka viņam bija nepieciešams darīt kādu fizisku darbu, piemēram, remontēt dzīvokli.

Tātad dēls pats nebija skaidrībā par to, kas ir noticis?

Acīmredzot ne. Mēs tad izvācāmies, un četrus gadus vēlāk es gāju pa to pašu ielu un joprojām atcerējos durvju kodu. Iegāju pagalmā, un tā kā dzīvoklis bija pirmajā stāvā, tajā varēja ieskatīties no pagalma. Es redzēju, ka galds joprojām bija vecajā vietā, krēsli turpat līdzās logam, un sapratu, ka pēdējo četru gadu laikā dzīvoklī nekas nebija mainījies. Dēls tātad nebija tur neko darījis.

Vai pēc šī stāsta jūs vēlējāties pieķerties vieglākām tēmām un tādēļ sākāt rakstīt bērnu grāmatu?

Poļu nosaukums stāstu grāmatai [Būtnes bēg] ir Pasakas Īdai. Īda ir mana brāļameita. Kad viņai bija 9 gadi - tas ir, pirms Reisefieber tika publicēts Polijā, es viņai dzimšanas dienā nopirku datorspēli. Taču man likās, ka ar to nepietiek un vajag vēl kaut ko, un es sāku domāt, ka jāuzraksta pasaka par bruņrupuci.

Lai meitene pārāk neiegrimst datorā, kā tas notika pašā pasakā par bruņrupuci?

Jā (iesmejas), un tad viņa vēlējās vairāk stāstu, un arī izdevniecība vēlējās vairāk.

Šķiet, ka jūs tiekat novērtēts ikkatru reizi, kad ko sarakstāt. Vai jums ir arī citi romāni vai stāsti?

Ir vēl viens romāns, ko tulko Ingmāra [Balode], grāmata, kas saucas Grāmata. Tas ir stāsts par poļu ebreju ģimeni divdesmitā gadsimta Polijā trijās paaudzēs. Mani vecvecāki bija komunisti, līdzīgi kā vairums ebreju, kas izdzīvoja Otro pasaules karu un palika Polijā, jo vēlējās palikt un celt komunistu paradīzi (iesmejas). Savukārt viņu bērni, mani vecāki, bija opozīcijā un cīnījās par demokrātiju, pret komunismu un bija cietumos. Man šķiet, ka mūsu paaudzei ir savā ziņā paveicies, - no vienas puses, mēs mantojam labus dzīvokļus no mūsu vecvecākiem, no otras puses, mēs mantojam sava veida morāla taisnīguma apziņu no saviem vecākiem.

Kā jūsu vecāki satika ar vecvecākiem, kas bija komunisti?

Viņi bija komunisti jau pirms kara un tiešām ticēja, ka komunisms ir iespējams. Taču pēc kara viņi ātri saprata, ka tas tā nav. Man liekas, ka viņi bija vairāk nekā vienkārši vīlušies, jo komunisms bija viņu dzīves jēga. Protams, manas ģimenes stāsts ir vienkārši iedvesma, un daži elementi grāmatā ir patiesi, daži izdomāti. Katra nodaļa ir nosaukta kāda priekšmeta vārdā, jo es mēģinu rekonstruēt šīs ģimenes stāstu caur priekšmetiem - pavisam vienkāršiem, kā glāzes, karotes, u. tml. Kad es pēc piecu gadu rakstīšanas šo grāmatu pabeidzu, es sapratu, ka šis romāns arī kļūs par ģimenes priekšmetu, gluži kā pārējie priekšmeti grāmatā.

Kā jūsu vecvecāki izdzīvoja Otro pasaules karu?

Daži izdzīvoja, daži ne. Jūs to redzēsiet grāmatā (iesmejas). No manas mātes puses tikai viņas māte izdzīvoja. No mana tēva puses vairāki izdzīvoja - daži Francijā, daži Polijā, daži pat Vācijā.

Un viņi tomēr izvēlējās palikt Polijā? Sagrautā Polija bija spiesta ne vien tikt galā ar Otrā pasaules kara sekām, bet tur vēl arī valdīja antisemītisms, vai ne tā?

Bet kā mans vectēvs sacīja: «Es brūvēju šo alu, man tas arī jāizdzer.»

Mūsdienās antisemītisms vairs nav novērojams?

Nē, es to nejūtu. Varbūt retu reizi... Bet man šķiet, ka ir daudz labāk nekā agrāk - katrā ziņā es tā ceru (iesmejas).

Tagad ir tā dīvainā rīvēšanās ar lietuviešiem (poļu personvārdu rakstīšana Lietuvā saskaņā ar lietuviešu gramatiku)...

Jā (iesmejas).

Acīmredzot jūs neskopojaties ar laiku grāmatu rakstīšanai, ja reiz pēdējo romānu rakstījāt piecus gadus. Jau Reisefieber var redzēt, ka tā ir labi pārdomāta, formas ziņā diezgan tradicionāla grāmata. Tāpēc tīri praktisks jautājums - ja reiz atvēlat rakstīšanai tik daudz laika, vai spējat ar to iztikt?

Jā, es spēju, esmu ļoti veiksmīgā situācijā. Esmu saņēmis prēmijas, un man ir diezgan daudz lasītāju.

Vai izvēlējāties dzīvniekus kā galvenos tēlus grāmatai Būtnes bēg tādēļ, ka tie uzrunā bērnus?

Kad brāļameita Īda bija maza, viņai ļoti patika dzīvnieki. Viņai bija trīs suņi, kaķis, divi papagaiļi. Es arī gribēju aprakstīt dzīvniekus, kas parasti nav pasakās - kā baktēriju vai mušu -, un piešķirt viņiem balsis. Bet tagad Īdai ir gandrīz 16 gadu un viņai šķiet interesantāk smēķēt un dzert alu.

Dzīvnieki kā literāri varoņi ir interesanti arī ar to, ka, esot viņpus cilvēciskās loģikas, spēj uzrādīt absurdo cilvēka domāšanā un ļauj mums redzēt sevi no citas perspektīvas. Arī latviešu rakstnieks Pauls Bankovskis to demonstrēja savā grāmatiņā Zvēri man!. Sevišķi interesants tēls ir muša - būtne, ko visi slaktē, un arī jūs droši vien esat nogalējis kādas mušas savā dzīvē.

Es arī nevēlējos izvairīties no sarežģītām tēmām, rakstot bērniem. Grāmatā, piemēram, ir stāsts par baktēriju, kas grib aizbēgt no laboratorijas, vai suns, kura saimnieki šķiras. Kā jūs pareizi norādījāt, es rakstu ļoti lēni, un man šķita, ka varbūt būs vieglāk rakstīt bērniem, bet izrādījās, ka tā nav. Rakstīt bērniem ir gandrīz grūtāk nekā pieaugušajiem, jo, šķiet, bērniem ir lielāka iztēle, tādēļ pastiprināti jācenšas.

Jūs neesat pirmais bērnu grāmatu autors, kas saka, ka ir kļūdījies, domājot, ka bērniem būs vieglāk rakstīt. Atgriežoties pie jūsu profesijas izvēles - ja jūs nebūtu nokļuvis jūsu aprakstītajā Parīzes dzīvoklī, jūs droši vien būtu turpinājis kā fotogrāfs, ne tā?

Jā, es tā domāju.

Gan esot fotogrāfam, gan rakstniekam, jums droši vien svarīga ir dokumentācija - attēlos vai vārdos.

Jā. Kā fotogrāfijā, tā rakstīšanā, manuprāt, ir viena kopēja lieta - šajā pasaulē, kas traucas tik ātri, rakstīšana vai bildēšana ļauj uz brīdi apstāties, novērot citus cilvēkus, viņiem pietuvoties un varbūt pat mēģināt viņus saprast.

Un socioloģija kā mācību priekšmets tika izvēlēta, lai labāk izprastu sabiedrību
?

Nē, to izvēlējos pēc izslēgšanas metodes (iesmejas). Pēc vidusskolas devos uz Parīzi, sākumā izgāzos [Sorbonnas Universitāte] eksāmenos, tad gadu strādāju gadījuma darbus kā krāsotājs, fotogrāfs utt. Pēc gada tomēr iestājos, taču nezināju, ko studēt. Literatūru studēt negribēju, un tad iedomājos, ka varbūt socioloģiju, jo tā satur statistiku un ir konkrētāka un nopietnāka. Manuprāt, tā bija laba izvēle, taču, lai arī man patika priekšmets, pēc diviem gadiem sapratu, ka nebūšu sociologs. Visas tās teorijas ir sava veida vingrošana smadzenēm, bet bieži neizskaidro sociālos procesus.

Tagad arī ir spiediens mācīties praktiskas lietas.

Jā, piemēram, informācijas tehnoloģijas (iesmejas).

Jūs turpināsiet rakstīt bērniem?

Es kļuvu par tēvu pirms pusgada - dvīņiem. Tā ka uzrakstīšu vismaz vienu grāmatu.

Nez kā ir rakstīt saviem bērniem - vai nav vieglāk rakstīt citiem, piemēram, to darīja Tūve Jansone, kas, gluži kā jūs, rakstīja savai brāļameitai?

Iespējams, jo paša bērni ir untumaināki.

Vai jūsu vecāki neiebilst, ka rakstāt ģimenes stāstu?

Nē, sākumā ne. Tikai viena no manām tantēm izsaucās: «Ak, dievs, tagad visi zinās, ka esam ebreji!» (Iesmejas.) Bet tagad abi mani vecāki saka, ka viņi nespēj lasīt šo grāmatu. Kad sāku to rakstīt, ģimene bija ļoti gandarīta - deva vēstules, ģimenes fotogrāfijas, dokumentus. Ieteica, ko lai es rakstu utt. Bet pēc 1-2 gadiem viņu attieksme mainījās, jo viņi izlasīja dažus fragmentus. Tagad māte un tēvs viens otram saka - mums ir jāuzmanās, ko runājam viņa klātbūtnē. Viņi arī saka, ka esmu kļuvis bīstams (iesmejas), un tagad viņi man stāsta, kas man nav jāraksta. Šo ģimenes cenzūru es grāmatā atspoguļoju tukšu lapu veidā starp nodaļām. Un starp šīm nodaļām es arī atļauju ģimenes locekļiem izteikties.

Tad jūs tagad riskējat sabojāt attiecības ar vecākiem? Vai arī tas nav tik nopietni.

Tas nav tik nopietni, bet mani vecāki saka, ka viņiem patīk tie fragmenti, ko viņi savulaik lasījuši, taču viņi nevēlas lasīt vairāk, jo romāns dara viņus bēdīgus.

Vai Grāmata ir traģisks romāns?

Tas nav traģisks romāns, bet, kā es teicu, man nepatīk apiet sarežģītas tēmas - to pašu kutelīgo tēmu, ka pēc kara daudzi Polijas ebreji bija komunisti. Taču mans mērķis nav tiesāt, jo tiesāt ir viegli, mans mērķis ir saprast.

Tātad jūsu vecākiem ir bailes, ka varat izrakt pagātnes sārņus?

Varbūt ne gluži bailes, bet viņi negrib, lai viņiem par to atgādina. Viņi labprātāk aizmirstu tos kutelīgos pagātnes aspektus.

Vērtējot no sabiedriskās perspektīvas, varbūt ir labāk runāt par to, jo šīs tēmas, iespējams, ir divtik kutelīgas tādēļ, ka tās, tā teikt, ir paslaucītas zem paklāja.

Grāmatā nav personvārdu, tikai radniecības pakāpes - māte, brālis, tēvs utt. Tā rezultātā diezgan daudzi lasītāji man sacīja, ka viņi to uztver kā savas ģimenes vēsturi. Proti, priekš viņiem tā bija sava veida atbrīvojoša sajūta. Kāds cits man sacīja, ka, izlasījis grāmatu, viņš nolēma piezvanīt saviem vecākiem pēc divu gadu klusēšanas, jo viņš no grāmatas saprata, ka visu ģimeņu stāsti ir sarežģīti un konfliktiem pilni. Mums vienkārši tas ir jāpieņem un jāmēģina komunicēt par spīti konfliktiem.

Tā ir literāri stratēģiska izvēle - neminēt tēlus vārdos. Tas darbu padara universālāku
.

Es nezinu, es vienkārši tā to sāku rakstīt.

Kas bija jūsu fotogrāfiju tēma?

Cilvēki - sejas, portreti. Tas mani arī visvairāk interesē rakstniecībā. Es nerakstu par, teiksim, ainavām.

Vai jūsu literatūru tik tiešu padara fakts, ka esat ieinteresēts cilvēkos, jo no tā izriet, ka neesat nodarbināts primāri ar formu?

Reisefieber modelis tiešām ir vienkāršs - trīs tēli un divi pasaules redzējumi, tas ir, dēla un mātes. Taču Grāmata ir sarežģītāka - ir daudzi fiziski priekšmeti, darbība lēkā laikā, tēliem nav vārdu. Man bija daudz grūtāk. Beigās bija kādas 60 stāsta versijas. Es nezināju, kā ar to tikt galā, un rezultātā man nācās taisīt tabulas, lai tīri shematiski pats nesaputrotos bezvārdu tēlu pasaulē. Konstrukcijai vajadzēja būt iespējami labākajai, jo pretējā gadījumā cilvēki nesaprastu, kas romānā notiek. Turklāt es vēlējos pastāstīt ne vien ģimenes stāstu, bet arī pastāstīt, kā ir rakstīt stāstu par ģimeni. Tādēļ es atklāju lasītājiem, ka ģimenes locekļi stāsta, ko es nedrīkstu rakstīt.

Vai jūs joprojām fotografējat, izņemot savus bērnus?

Tikai bērnus (iesmejas). Tas tiešām ir pilna laika darbs, smagāks nekā rakstīšana. Esmu superlaimīgs tēvs, bet tajā pašā laikā saprotu, cik laimīgs biju pirms tam, kad man pašam piederēja visa diena - varēju lasīt, rakstīt, iet uz kino. Tagad rakstu tikai vienu dienu nedēļā, kad sievasmāte atnāk pieskatīt puikas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja