Dmitrijs Hvorostovskis: Vēlos manī allaž cīnās ar baidos

Starp citu, viens gabals tajā diskā bija Stinga moon over burbon bridge. Un draugs,kurš man to disku uzdāvināja, brīnījās,ka es šo dziesmu nezinot. Tā bija bez vārdiem un viņš man stāstīja,ka dziesmu vārdi esot par ļoti neglītu cilvēku,kurš vairoties no sabiedrības un uz ielas izjeot tikai naktīs, jo īpaši pilnmēness naktīs. Bet vai tā ir - nezinu gan, būs jāatrod un jānoklausās šie vārdi.

mēs to sen esam pelnījuši, tos padomju pliķus sejās. Cik es klausos un skatos apkārt, Latvijas ekonomika jau tik un tā ir izpārdota krievu investoriem, divvalodība tik un tā jau reāli eksistē. Latvieši kā tādi gliemeži klusi lien savās čauliņās - dziļāk un dziļāk, cerot ,ka tur atradīs mieru un drošību. Ko mēs varam pārmest Hvorostovskim,ja mūsu pašu Kalniņam eiro deg rokās un viņš nevar vien sagaidīt,kad atkal varēs iepirkties par rubļiem. Vakar bija brīnišķīgs pilnmēness tilts pār Daugavu, bet šorīt - rožpirkste ausma spoguļojās manā upē. Koncerta vietā nosvinēju dienu ar malku vīna. Meklēju savos diskos kaut ko no Mocarta, bet paņēmu un uzliku blūzus. Un nospriedu,ka dzīve tomēr ir ļoti skaista. Un pie tā arī jāpaliek.

Valdiņ, labrītiņ, Tu jau mani esi nošarmējis, vari pat īpaši necensties.

"Ja komponists raksta tā, ka dziedātājs var pazaudēt balsi, tad es nemaz nebrīnos, ka daudzi izcili dziedātāji izvairās dziedāt Vāgneru". Prinicpā šeit paustā domā ietver apgalvojumu, ka Vāgnera mūzika sarakstīta tā, ka VAR PAZAUDĒT BALSI. Tie, kuriem švaka tehnika, pazaudēs balsi arī vienkāršākā mūzikā, kam ne - arī Vāgners nekaitēs. Man atkal Pavaroti bija par cukurotu. Līdzīgi kā visi Jūsu uzskaitītie baritoni, atskaitot Gobi. Tā ka katram savs pilnības mērs, jo citiem garšo cukurvate, citiem jūras veltes, vēl citiem - piparoti gaļas ēdieni. "skaņas daiļums ir atkarīgs no auss, kura to uztver", tāpēc arī tas Jūsu apgalvojums par balsīm un dziedātājiem, kuri par tām valda vai nevalda, ir tikai Jūsu auss diktēkts. Citiem ir savas ausis, citi paši dzird. P.S. Tiešām neesmu Vāgnera fans, bet tas apgalvojums par skaļo, spalgo kliegšanu Vāgnera mūzikā... Pastāstiet to Baireitas kundzītēm greznās vakarkleitās ar diadēmām galvā! Domāju, ka Jūs izklapētu ar dārgām dizaineru rokassmiņām. Es to nedarīšu. Man pietiek ar to, ka nonācām pie secinājuma, ka ikviens klausītājs pats ar savu ausi nosaka dzirdētā daiļumu.

Janci, atvainojos, kur es teicu, ka "visi, kas dzied Vāgneru, pazaudē balsi"? - Es tikai atsaucos uz Jūsu apgalvojumu, ka "ilgstoši dziedāt Vāgernu, nepazaudējot balsi, laikam ir augstākās meistarības pazīme," iebilstot, ka "ne visiem Vāgners ir augstākās vokālās meistarības pārbaudījums..." Nu, redziet, un man atkal no slavenās tenoru trijotnes tieši Karerass likās visneinteresantākais, un, starp citu, ar savu spalgo, skaļo kliegšanu tieši piemērots Vāgneram!!! Tātad - morāle: skaņas daiļums ir atkarīgs no auss, kura to uztver. Ne?

"Pa kluso atzīšos, ka man nekad nav diez ko paticis Pavaroti" Interesanti. Atzīšos, ka šā nenoliedzami virtuozā dziedātāja un piedevām vēl lieliskā šovmeņa balss tembru diemžēl principā neesmu spējīgs baudīt. Ingus Pētersona pieskaņa.

Smukums NAV aktiera dotums. Aktiera dotums ir spēja radīt smukuma ilūziju! Kā piemēram, Inna Čurikova vai Guna Zariņa.

Neesmu vis uzsēdies uz Vāgnera. Es tikai teicu, ka nav korekti salīdzināt dziedātājus, kuri Vāgneru dzied, ar dziedātājiem, kuri nedzied. Un viss. Neko vairāk. Bet Jūs man sākāt stāstīt, ka visi, kas dzied Vāgneru zaudē balsi Plasido Domingo, starp citu, dziedāja, Vāgneru, bet balsi nav zaudējis līdz šai dienai. Pa kluso atzīšos, ka man nekad nav diez ko paticis Pavaroti, drīzāk no tās zelta trijotnes fanoju par Karerasu, lai gan arī Karerass Vāgneru nedziedāja. Tā, protams, ir pašu dziedātāju izvēle, kādu repertuāru dziedāt. Un izvairīšanās no tehniski grūtākām lomām bieži vien ir izskaidrojums ilgāk saglabātam balss vieglumam un svaigumam (Mirella Freni bija izcila Čo-čo-sana operfimā, bet dzīvē uz skatuves nekad to nedziedāja, lai nekaitētu savai balsij). Kas kuram tuvāks.

Tā ir taisnība: ir vienkārši skatītāji un ir īstie feinšmekeri. Es vienmēr esmu plašas publikas pusē. Bet vienkāršajam skatītājam ir svarīgi, lai lomas izpildītājs būtu atbilstošs personāžam visā: smukajiem jābūt smukiem, nesmukajiem - nesmukiem. Bet tas, ka visiem jāvar padziedāt - tas vispār ir pašsaprotami. Savukārt neglītos un aktieriski vājos izcilos dziedoņus var baudīt koncertos un ierakstos, bet operas izrādē dziedoņi ir arī AKTIERI, un aktiera dotumus nekādi nevar uzskatīt par operdziedonim nesvarīgiem.

Janci, Jūs esat uzsēdies uz Vāgnera, bet es neesmu! Vai Pavaroti dziedāja Vāgneru? Felsbergam: kur ir tā klajā pretruna, ja es teicu, ka izskats palīdz veidot operas mākslinieka karjeru, ja ar balsi vien nepietiek! Operdziedātājam viss ir jāvar izdarīt ar balsi, un īstie operu feinšmekeri iet skatīties nevis uz smukām fidām un čaļiem, bet klausīties BALSĪS.

Daži uzskata, ka labam komponistam jāraksta tā, lai dziedātājam būtu viegli nodziedāt. Dažiem pat Imants Kalniņš par grūtu. Citi uzskata, ka labam dziedātājam jādzied tā, lai komponists var rakstīt, kā mūzika prasa. Es no citiem.

Un kāpēc citi izcili dziedātāji tomēr dzied ilgstoši Vāgneru un balsi nezaudē? Tātad tehniski grūtāks, bet dziedams viņš tomēr ir. Ne visi var, tas gan tiesa. "Masku balle" un "Traviata" nav tie spilgtākie Verdi partiju piemēri, jo tur baritonam ir otrā plāna loma. Titullomas, kādas dziedāja Gobi, ir īstais rādītājs - Rigoleto, Simons Bokanegra, Makbets.

Ots nedziedāja Verdi? Un kā tad ar Masku Balli un Traviatu? Par Vāgneru. Ne visiem Vāgners ir augstākās vokālās meistarības kritērijs. Ja komponists raksta tā, ka dziedātājs var pazaudēt balsi, tad es nemaz nebrīnos, ka daudzi izcili dziedātāji izvairās dziedāt Vāgneru.

Es ne par izskatu. Es par to, ka nav korekti salīdzināt dziedātājus (Otss, Magomajevs, Gobi, Hvorostovskis), kuru repertuāra nav Vāgners ar Brinu Terfelu, kurš Vāgneru dzied, turklāt vairākās lomās un jau diezgan sen. Otrkārt, Otss nedziedāja pat Verdi. Tenora vieglums ir subjektīvas saklausīšanas jautājums, bet operdzietāja repertuāra daudzpusība arī runā par daudz ko. Un ilgstoši dziedāt Vāgernu, nepazaudējot balsi, laikam ir augstākās meistarības pazīme, kamēr izvairīšanās no Vāgnera repertuāra var liecināt par daudz ko, tajā skaitā par nedrošību par saviem spēkiem.

Izskats, goceidank, NAV viena no operdziedoņu profesionāljām kvalitātēm, citādi mums nebūtu ne Pavaroti, ne Džesijas Normenas, ne Monserātas!

Netraucē. Redzi, kamēr domas risina satura un valodas lietas, ausis "prasa" vielu. Varbūt tas ir tikai pieradums... Nezinu. Katrā gadījumā labprāt klausos, un starpbrīžos jau vispār nevaru stādīties priekšā neko citu. :)

Bet ja Tu tulko,mūzika netraucē?

Tas tiesa, ka latviski nav neviena tāda man zināma portāla, kur par operu komentētu tā nedaudz pamatīgāk, nekā tikai "patika" vai "nepatika" līmenī. Reizēm te Dienā pie dažiem rakstiem ir komentējuši patiešām zinoši cilvēki, bet ne vienmēr. Taču, ja Jūs zināt vācu valodu, es Jums varētu ieteikt palasīt Vīnes Valsts operas forumu Der Neue Merker vai kādu citu no vācu forumiem, piemēram, Klassikforum der Wiener Staatsoper, kur parasti komentē ļoti kompetenti cilvēki, kuri tiešām dzīvē redzējuši un dzirdējuši daudz operu un izpildītāju, Protams, ka vājais punkts šai nodarbei ir tāds, ka lasīt par izrādi, kuru neesi redzējis, ir mazliet dīvaini, tomēr kaut ko tas vienalga dod, ja šo operu tomēr zini no savas pieredzes citos iestudējumos. Angliski tik labu forumu manuprāt nav. P.S. Man tiešām grūti pateikt, kuru operu es redzēju kā pirmo mūžā, bet laikam jau tomēr Bendžamina Britena "Mazo skursteņslauķi". Man jau no bērnības ļoti patika gan opera, gan balets, bet, šķiet, ka tikai tādos pusaudža gados sāku saprast šos mākslas veidus dziļāk. Un tas bija laiks, kad par mūsu operas prīmu izvirzījās toreiz vēl jauniņā Inese Galante, kura tad bija koloratūrsoprāns - "Rigoleto" ar viņas Džildu man laikam bija īstais apvērsums.

Mhm,es pārbaudīju LNO mājas lapu. Izrādās,ka tur nav tāda iespēja,kā skatītāju atsauksmes, par ko man patiešām žēl. Biju iedomājusies,ka tur atradīšu atsauksmes,līdzīgas tām,ko Tu šeit rakstīji. Nu , labi lasīšu opera-britania un kad nākošreiz iešu uz operu, padomāšu - kā tai sagatavoties, man ļoti patika viss,ko šeit rakstīji. Paldies.

Nezinu, katram savs, protams,bet man dzīvā mūzika šķiet īstā vērtība. Protams,ka tā ir privilēģija,ka to var baudīt. Kaut vai tepat konservatorijā var iet uz visādiem koncertiem. Ja tur kādas nepilnības, man ausīs negriežās. Labi, būtu vēl ko teikt , bet ja iznāks tikt pie kompja vakarā, tad.

Mhm, Tev vajadzētu rakstīt blogu par redzētajām operām. Es lasītu katru dienu. Man ļoti patīk kā Tu raksti un galvenais,ka man nav, ko iebilst un piebilst. Lūk, Dailē tikko redzēju Izraidītie - tur bija daudz par daudz lamuvārdu un ārišķības. Man šķiet,ka cilvēki ļoti ļoti grib garīgumu, bet tādu,kas uzreiz nenozīmē,ka tik sarežģīti,ka nevar saprast. Vai biju uz Džilindžera Kaligulu. Un tur viss tas šovs,priekš manis totāli nomāca to galveno - kā tas ir būt pasaules valdniekam, jukt prātā no varas. Man šķiet,ka tas ļoti sasauktos ar šodienas realitāti, ar šodienas problēmām. Būtībā - viss ir - siltums, ēdiens, baudas un - visu laiku- neapmierinātība, neapmierinātība un atkal un atkal - neapmierinātība. Es to domāju arī par sevi. Kas un kā jāmaina dzīvē,lai varētu nevis sūrkstīties par rozes ērkšķiem bet visu laiku priecāties par ziedu - smaržu un krāsu un formu. Jā, to ,ko Tu uzrakstīji par Pučīni Turandotu es arī nezināju. Kopš bērnības mamma mani vedusi uz teātriem, piemēram, vēl tagad atceros izrādi par Rimcimcī, bet uz operu pirmoreiz biju jau kā pusaudze un tas bija Vāgnera Tanheizers un man ļoti ļoti toreiz patika. Sākot ar zīda tapetēm un zeltiem uz sienām un beidzot ar Tanheizera sazaļojušo nūju. Tu laikam no bērnības esi skatījusies, vai skatījies operas?

determinētajā bardzībā

Runājot par "Turandotu", man šķiet, ka titulvarone tur nav galvenā - vismaz Pučīni pats viņu tā nebija iecerējis. Princese Turandota drīzāk ir kāds tāds nežēlīgs likteņa cirtiens - auksta un nepielūdzama savā derminētajā bardzībā - , kā katalizators, kas ļauj parādīties atklātībā tam, ko cilvēki līdz tam bija slēpuši. Jāņem vērā tas, ka Pučīni pats savu operu "Turandota" atstāja nepabeigtu - viņa paša sarakstītā mūzika beidzas ar Liu nāvi, bet to happy end ar nežēlīgās Turandotas "atgriešanos" un pakļaušanos mīlas varai jau pēc Pučīni nāves sarakstīja Franko Alfano. Pēc tās koncepcijas, kāda bija paša Pučīni mūzikā, tāds iznākums šai operai ir neloģisks un pat neiespējams. Līdz ar to tie varones Turandotas psiholoģiskie pārdzīvojumi un izmaiņas ir diezgan aiz matiem pievilkti. Zināms, ka slavenais diriģents A. Toskanīni "Turandotas" pirmizrādē 1926. g. La Skalā atteicās diriģēt tālāk par to vietu, kuru bija sarakstījis pats Pučīni, un arī tagad Itālijā ir gadījumi, kad lielie operteātri izrāda tikai Pučīni "Turandotu", kas beidzas ar Liu nāvi, atsakoties no Alfano fināla. Reizēm pat bail domāt, ar ko tā opera būtu beigusies, ja pats Pučini to būtu sarakstījis līdz galam. Pēc visas loģikas - drīzāk jau ar Kalafa nāvi, nevis ar Turandotas pakļaušanos mīlestībai. Tur ir tā pretruna šajā operā. P.S. Par LNO "Reinas zeltu" - nevar precīzāk pateikt. Nav jau runa par to, ka mēs esam liekuļi, puritāņi vai vēl kas, ka nevaram paskatīties uz kaut ko nepiedienīgu, bet vienkārši visam ir sava vieta un savs laiks. Tāpēc mani, starp citu, pārsteidza, vienā komentārā Vohamurkas rakstītais, ka uz teātri viņš bērnus neved, jo viņam nepatīkot tie mūslaiku jauninājumi, bet uz operu gan. Vai tik operā to jauninājumu nav vēl vairāk un vēl nesaprotamāki kā teātrī? Vismaz man personīgi teātrī (dramatiskajā mākslā) ir vieglāk pieņemamas visādas interpretācijas un spēles ar klasisko materiālu, nekā operā, jo teātrī, atšķirībā no operas, nav mūzikas definēto nosacījumu, nesošā karkasa, kuram jāpaliek pilnīgi nemainīgam. Man nav iebildumu arī pret moderniem operas iestudējumiem, bet tikai tad, ja tie nenograuj visu jēgu, kas ir mūzikā. Ļoti bieži sanāk tāds rezultāts, ka orķestris, solisti, koris izpilda vienu, bet skatuves darbībās un mizanscēnās norisinās kaut kas pavisam cits, turklāt itin bieži krītot ārā no ritma, piemēram, visādas diskotētas, vai arī ļoti majestātiskas, gandrīz sakrālas mūzikas pavadījumā notiek kaut kādas sadzīviskas ainiņas (labākajā gadījumā) vai vēl kaut kas cits - sanāk tāda scēniska un fundamentāla pretruna, gandrīz šizofrēnija, es teiktu. Ir, protams, nācies redzēt arī veiksmīgus modernizētus operas iestudējumus, bet diemžēl ievērojami mazāk kā neveiksmīgus.

Vispār , Valdi, ir tā, ka Mhm man tādu kā jaunu pasauli pavēra un es uzreiz gribētu atkal tev arī - to jauno pasauli. Kā Tu domā?

ak, Valdiņ, Tu mans vājums un spēks. Nav protams, nekas tik viennozīmīgs,bet vai Tev nešķiet,ka pasaule būtu sasodīti garlaicīga,ja visi būtu kā pamelas, vai tomi krūzi, vai - nu nezinu - kā Tu teiksim. Noskatījos 100gr kultūrā raidījumu par Mildu Brehmani Štengeli un tur visu laiku uzsvēra- viņa bija personība, viņa bija personība, viņa bija liela personība. Un laikam tas ir tas,kas ir zelta vērtē - personība. Būtu tu mans vīrs, toplesu mēs ietu uz labu klubu skatīties, ja jau tu būtu tik negausīgs un ar mani tev nepietiktu. Bet operā mēs rokās sadevušies,kopā sakļāvušies ļautos skaņu burvībai. Vai tā tomēr nebūtu labāka lietu kārtība, ko ?

"tādu operas mīļotāju ,kā VF, teiksim, Reinas Zeltā bija tas pornogrāfiskais ievads" Absolutely! Un "Traviatā" - trīs daiļavu topless. Striptīzbārā es uz toplesu vispār neskatos, bet operā - jā, pat pliku Skaisli baudītu: viss ir labs, ja īstajā reizē un vietā!

Kā ir, Mhm, ieinteresēt nav īsti tas vārds. Jo man vienmēr ir bijusi tāda prasta savvaļīga mežoņa interese un tieksme pēc tās baudas,ko sniedz balss un mūzika. Tas,kas man patīk operās ir orķestra dzīvā mūzika un kad augstos toņus izdzied sievietes,jā tieši sievietes, nevis vīrieši. Man tādos brīžos uzmetās zosāda un ir tāds prasts tīras baudas prieks. Bet Tu uzrakstīji tā ļoti dziļi. Piemēram,es domāju,ka to pašu Turandotu. Ja es būtu tā nopietnāk, koncentrētāk sekojusi līdzi varones jūtu attīstībai, tad droši vien arī mūziku uztvertu niansētāk,plašāk un dziļāk. Līdzīgi kā ar izstādēm - vari aiziet uz kādu neko nezinot par autoru, pat par laikmetu ,kad viņš dzīvojis utt. Un var baudīt . Un tad skatīties un vērtēt pēc gadiem un tad tos pašus darbus novērtēt jau zinot gan autoru, gan vēsturi utt. Reiz bija tā,ka Rīgā izrādīja Maskavas vienu no Zelta maskas uzvarētājām Madam butterfly. Nesen kā biju redzējusi Rīgas LNO uzvedumu un vienā brīdī nospriedu - nu aiziešu un apskatīšos,kas tiem maskaviešiem ir citādāks. Biju viena. Un man blakus sēdēja vīrietis pusmūža gados, tādās brillēs ar lieliem melniem rāmjiem. Kādā brīdī tas vīrietis sāka raudāt un man nebija tāds aizkustinājums, lai es raudātu, bet es nevarēju neredzēt to vīrieša šņaukāšanos un tad es arī. Pat nezinu - aiz žēluma, skumjām, smeldzes, skaistuma. Nezinu, bet tā ir bijis. Vēl,ko Mhm, es nospriedu,ka iespējams, ka tādu operas mīļotāju ,kā VF, teiksim, Reinas Zeltā bija tas pornogrāfiskais ievads. Neesmu jau nekāda jaunava, bet tas man bija šokējoši. Un vēl man palika neērti, par savu pareizrakstību. Bet ko darīt, man pret komatiem ir škirisks naids, asinssarakans. Nevaru tos ciest. Lūk:)

Man patiess prieks, Skaisle, ka man ar savām pārdomām par opermūziku ir izdevies Jūs ieinteresēt. G. Spontīni pazīstamākā opera, kuru šad un tad vēl mēdz iestudēt, ir "Vestāliete" (šosezon tā ir skatāma Parīzes Elizejas Lauku teātrī). Tās slavenākā ārija ir "O Nume tutelar" - jūtūbā var noklausīties gan Marijas Kallasas, gan Rozas Ponselles (ja nebiedē veco ierakstu čirkstoņa), gan Monseratas Kabaljē, gan Andželas Georgiu izpildījumā. No Doniceti Jūs noteikti zināt vēl vienu operu, kura patlaban ir mūsu LNO repertuārā, proti, "Lucia di Lammeroor". Savukārt "Donu Žuanu" arī jūtūbā Jūs atradīsiet neskaitāmos iestudējumos un teātros ar visādiem izpildītājiem pilnu izrādes variantu, ko kādā vaļas brīdī var noskatīties no A līdz Z, kā saka.

neteicu gan prāvu daļu , bet - piemēram, Spontīni kā operas autoru - nezināju, dzirdu pirmoreiz. Doniceti zinu tikai Mīlas dzēriena dēļ. Bet nu labi, nav,ko te taisnoties. Kā ir ar klausīšanos. Tam vajag gan telpu, gan laiku. Tas,ka beržu grīdas un fonā skan mūzika - tas nav līdz galam nopietni. Manai tagadējai meitai ir muzikālā dzirde, viņa spēlē divus intsturmentus, bet vienīgais,ko viņa klausās ir reps, pie tam meiteņu reps. Un tad manā istabā klausīties operu - tas īsti neiet kopā. Savulaik aizvedu viņu uz Karapetjana Seviļas bārddzini un viņa to komentēja kā murgu.Tad es tā kā sašļuku un pagāja laiks, kad atkal iedrošinājos viņu kaut kur uzaicināt. Bet, paldies par ieteikumu. Tagad gribu sevi veltīt Don Žuanam - no sākuma līdz beigām un tikai. Vienīgi ja nu kādu vīna lāsi apziņas paplašināšanai. Kur Tu klausies operas? Savus bērnus ved uz izrādēm?

Sveika, Skaisle! :) Es lasīju tavu un Mhm sarunu. Jauki. Tu tā ar dūrīti bliez pa vienu ķieģeli, bet Mhm tev populārā veidā apskaidro lietas būtību kopumā. :)) Nu, gan tu mani pārsteidzi, teikdama, ka prāvu daļu operu nosaukumu pat dzirdējusi neesi! Nevar būt... Es tikai piebildīšu, ka, ja reiz tā ir tiesa, tad no savas puses iesaku paklausīties kaut ko no agrīnajām operām vispār - piemēram, Peri, Monteverdi sakomponētajām... Ja iznāks, protams, Man ausij tuvas ir arī tās - tajās ir salīdzinoši daudz rečitatīva, un vispār - kaut kāds vārdos grūti formulējams miers tajās ietverts. Klausos un relaksējos, jo mūzika "glauda" manu ausi, rada attālinātu izjūtu it kā es vērotu pats sevi no malas. Pamēģini, ja sanāks varēšana un gribēšana to izdarīt, labi? :))

Man šķiet, ka Tu, Mhm esi mūziķis vai mūziķe. Jo es visas minētās operas pat neesmu dzirdējusi.Un ir vēl sliktāk ar mani, jo man ļoti bieži ir tā,ka man tikai atsevišķas ārijas patīk no kādas operas. Piemēram, no Turandotas man ļoti ļoti patīk - Nessun Dorma. Bet ,ja man būtu jāsaka tā,kā Tu par Don Žuānu pastāstīji - tad es vienmēr esmu bijusi vairāk "pa gaisu" noskaņojusies , nevis tā -sekot līdzi un domāt un just līdzi. Vairāk -o, tas jā,o, tas nē utt. Nu, labi - tagad es padomāšu.

Man pavisam noteikti nav vienas vismīļākās operas. Drīzāk varētu teikt, ka man ir trīs tādi iecienīto operu bloki, kuros katrā ir vairākas manas vismīļākās operas (1. Dž. Verdi - viss bez izņēmuma - un Dž. Pučīni - it īpaši "Toska" un "Madama Butterfly"; 2. franči H. Berliozs, K. Sen-Sānsa "Samsons un Dalila", Ž. Bizē; 3. 18. gs. - Mocarts, it paši "Don Giovanni" un "Burvju flauta", K.V. Gluka "Erfejs un Eiridīke", Hendelis). Tas ir saistīts ar dažādiem periodiem dzīvē, kuros tad arī attiecīgi dominē kaut kādas konkrētas operas gan ierakstos, gan iespēju robežās - arī dzīvajā. No otras puses - atzīšos, ka mani pagaidām ne pārāk saista bel canto operas, tāpēc, lai arī apbrīnoju V. Bellīni,G. Spontīni, G. Doniceti vai Dž. Rossīni uzrakstīto atsevišķo āriju skaistumu (kurš gan šaubīsies par "Casta diva", "Una furtiva lagrima" vai "O Nume tutelar"), tad bel canto opera kopumā mani pagaidām vēl ne reizi nav uzrunājusi, tāpat arī, runājot par itāļu operu, citi vēristi, atskaitot Pučīni. Diezgan vienaldzīgi pagaidām izturos arī pret Vāgnera un Štrausa, kā arī krievu operām, taču laika gairā tas, protams, var arī mainīties. No R. Štrausa man, tiesa, ļoti patīk "Rožu kavalieris", ko pagājušajā vasarā bija izdevība dzīvajā un lieliskā izpildījumā piedzīvot vienā no Rietumeiropas teātriem. Tāds jauks Vīnes operešu un valšu mūzikas demokrātiskās kultūras sakrustojums ar 20. gs. pirmās puses eksperimentiem mūzikā. Tomēr līdz Alana Berga vai Bendžamina Britena opermūzikai arī vēl kāds ceļš ejams.

Izmantošu izdevību un jautāšu, kura ir Tava mīļākā opera un kāpēc. Man patīk,ka Tu savas domas pamato.

Jā, daži rokmūziķi varētu būt vērtējami kā 20. gs. mocarti (21. gs. manuprāt tādu nav, vai arī es tādus nezinu t.i., ja arī ir, tad noteikti ne no slavenajiem), tikai uzreiz jāpiebilst, ka ne jau Mocarts un citi agrāko gadsimtu mākslinieki aizrāvās ar dažādām apdullinošām vielām un citiem azartiskiem, taču nenoliedzami veselībai un dzīvībai kaitīgiem ieradumiem "gluži kā mūsdienās rokmūziķi", bet gan mūsdienu rokmūziķi ar tiem aizraujas gluži tāpat, kā to bija darījuši agrāko gadsimtu mākslinieki (tā ir hronoloģiski pareizāk). Mūziķi, rakstnieki, dzejnieki, gleznotāji - Parīzes Monmartras un Latīņu kvartāla mākslinieku komūnas 19.-20. gs. mijā dzīvoja pusbadā, aukstumā, tomēr pīpēja opiju un apdullinājās ar absintu, kurš tolaik vēl saturēja pilnīgi visas psihotropās vielas (mūsdienās nopērkamais absints ir jau attīrīts no halucigēno vērmeļu iedarbības). Tā nu tas ir, lai cik skarbi, neskanētu, bet paēdis, laimīgs, pilnībā ar dzīvi apmierināts un līdzsvarots cilvēks nekad nerada ģeniālu mākslu. Viņš var radīt ko kvalitatīvu, labu, baudāmu, bet to sajūtu, ka jumtu rauj nost un visas debesu un elles slūžas plēš vaļā, rada tikai trakie. Diemžēl visbiežāk samaksājot par to ar savu dzīvību. Te gan, protams, nedaudz jāšķir jaunrade un izpildītājmāksla. Bet lielos vilcienos par abu pārstāvjiem ir sakāms tas pats, tomēr radītāji ir vēl lielāka riska grupa par izpildītājiem.

Jā un par pavedināšanu. Noklausījos Reicha-Ranicki vadīto raidījumu par Bertoldu Brehtu. Un tur MRR stāsta,ka BB bijušas tikai divas īstas mīlestības,bet diezgan daudz mīļāko. Un ka esot grūti saprast šīs sievietes -mīļākās,jo BB bijis ļoti paviršs, ļoti vienaldzīgs mīļākais,ka sekss viņam bijis vienmēr 5 min garumā, bikses līdz ceļiem un viss. Bet tās sievietes tik un tā viņam atdevušās un cīnījušās par viņu,skrējušas viņam pakaļ utt. Jā un vēl - Vīnē, Mocarta mājā apgalvoja, ka Saljēri greizsirdība ir absolūts izdomājums, muļķības. Lūk.

Jā, tas man būtu jāizdara,jānoklausās Dons Žuans mierā un klusumā un jāpaņem un jāizlasa Kirkegora darbi- tagad jau 2 grāmatas ir latviski. Bet -es nespēju visu to apgūt,jo par daudz visu gribas paspēt. Par Mocartu. Novembrī biju Vīnē un aizgāju uz Mocarta māju un paņēmu audio gidu. Un man bija interesanti. Jo tur uzzināju lietas ,kuras agrāk nezināju. Piemēram,ka Mocarts bija sava laika miljardieris,bet visticamāk naudu notrieca azartspēlēs un narkotikās. Ka viņa mājās punšs plūda kā no pārpilnības raga. Ka šodienas pētnieki ir sākuši sijāt - cik daudz no Mocarta mūzikas ir sakomponējis pats Mocarts un cik daudz viņa mācekļi. Tādi viņa mājā visu laiku ir dzīvojuši. Es pie sevis nospriedu - gluži kā mūsdienās par rokmūziku. Saka taču,ka visi izcilākie vairāk vai mazāk ir atkarīgi no narkotikām. Un tas jautājums - kur ir šodienas mocarti, bēthoveni, mikelandželo. Esmu domājusi - kā var piedzimt izcila māksla? Daudzi saka - 99% darbs un 1 % talanta. Bet vai nav pārspīlēti? Vai var piedzimt izcilība mākslā ,ja autors dzīvo labklājībā - emocionālā, garīgā, materiālā ? Gribu vairāk uzzināt par Bahu. Jo domāju,ka viņa mūzika tomēr ir augstākais,kas var būt vispār. Un viņš esot teicis,ka viņš tikai pierakstot to,ko viņam diktējo kāds no debesīm? Nu labi, es aizrakstījos, Tavu vārdu aizrauta. Ja es spētu vairāk koncentrēties, būtu zinošāka,bet grūti man nākas tā koncentrēšanās.

Ko Jūs, Skaisle! Jūs esat absolūti līdzvērtīga sarunu partnere. 1) Protams, Jums taisnība, ka mūzikas baudīšanā galvenais un pats pirmais ir tās iedarbība, kāda tai ir katru konkrēto klausītāju, kā tā iedarbina viņa iekšējo pasauli. Visi turpmākie apraksti un vērtējumi ir krietni mazsvarīgāki un, kā jau iepriekš rakstīju, pārlikti un formulēti valodā, zaudē to, kas bija tīrajā mūzikā, transformējas, apaug ar kaut ko citu. 2) Lai arī kā laika gaitā nebūtu mainījies pasaules uzskats attiecībā uz seksuālajām baudām un pavedināšanu, tomēr Mocarta opera "Dons Žuans" ir sakņota savā laikā tajā, kas attiecas uz pazudināšanas perspektīvu, jo ne tikai pēc libreta Dons Žuans iet bojā, bet arī Mocarta mūzikā tas ir ierakstīts. Jā kādreiz paklausīsieties šo operu pilnībā, tad redzēsiet, ka reibinoši jutekliskās, baudpilnās, arī joku un draiskās melodijas, mūzikas dzirkstīšana apraujas operas finālā, kad pie Dona Žuana ierodas Akmens Viesis (nogalinātā Komandora rēgs), lai aizvestu Donu Žuanu uz elli - mūzika iegūst pavisam citu fatālas nolemtības skanējumu, un tāda tā paliek līdz pašām operas beigām. To varētu salīdzināt ar filmu, kura visu laiku bija krāšņi krāsaina un tad pēkšņi beigās kļūst melnbalta un askētiska. Tātad, lai kā mūslaiku režisori necenstos šādas 18.gs. operas pārnest uz mūsdienām ar režiju palīdzību, tomēr tā laikmeta, kad tās sarakstītas, metafizisko auru no tām nav iespējams noņemt ne libreta, ne - jo īpaši - mūzikas ziņā. Mūslaiku stāsti par baudām, kuras nepazudina, būtu jāraksta mūslaiku komponistiem (tikai kur ir mūslaiku mocarti?!), nevis tam nolūkam jāizmanto pavisam citā idejiskā gultnē tapuši senāki mākslas darbi... Lai gan, protams, arī 18. gs. "Dons Žuans" nemaz nav nekāda reliģiski puritāniska pamācība, jo arī tur šis pavedinošās baudas spēks ir tēlots visai ambivalenti, jo principā to var skaidrot tā, ka pašās šajās mirkļa baudās nav ļaunuma. Ļaunums, par kuru draud pazušana, ir ap tām, to realizāciju blaknēs, ja tā var izteikties. Man vispār bieži šķiet, ka Dona Žuanam lielāks grēks bija Komandora nogalināšana, nekā visas tās pavedinātās sievietes, kuras, starp citu, bija apmierinātas ar notikušo kaut kādā vienā rakursā, bet citā - atkal nē. Donna Anna ir tas tēls, kura sevī nes šo iekšējo pretrunu, ka viņā ir šī nepārvaramā vilkme uz Donnu Žuanu, taču arī vienlaikus drausmīgas dusmas un atriebības alkas - viņš nogalināja viņas tēvu, un tomēr ar to nepietika, lai viņš kļūtu viņai derdzīgs. Savukārt tas, ka sievietes (un vīrieši jau arī) tomēr vēl arvien gaida uzticību no sava partnera, ir aktuāli arī mūsdienās. Un tas ir kas tāds, ko Dons Žuans pēc definīcijas nepiedāvā nevienai. 3) Man diemžēl nav nācies ne redzēt, ne dzirdēt operu "Minotaurs", tāpēc nevarēšu par to spriest. Ja vien būtu tāda iespēja, noteikti aizietu uz izrādi. Kas attiecas uz Ranicki, arī nezinu, taču Kirkegors neapgalvo (un es jau ne tik), ka valodai nav pavedinošas iedarbības - ir, tikai tā ir mazāka, kā mūzikai. Turklāt arī valodas iedarbība ir dalāma divos slāņos - skaņā, intonācijā (kas tomēr drīzāk piederēsies mūzikai, rečitatīvam), un saturā. Protams, ka arī saturam ir nozīme, jo operās un mīlas dziesmās taču arī ir teksts, kurš tiecas paust to pašu, ko pauž mūzika.

Nebūšu līdzvērtīga sarunbiedre, jo nav man tik smalkas pieredzes un vairāk zinu par Kirkegoru nekā viņa darbus. Bet - ja runājam par mūziku. Vai nav tā,ka svarīgākais ir - kādas jūtas,izjūtas, pasaules baudījumu un pasaules dziļumu vai plašumu tā paver? Cik dziļi tavā ķermenī tā ieiet? Esmu no tām, kam patīk klausīties mūziku aizvērtām acīm. Tad par pavedināšanu. Nu nezinu gan. Vecos laikos tas bija posts, bet šodien jau tā augstākā laime,ja pavedina tā,ka zaudē prātu. Esmu droša,ka Latvijā vien cik simti tūkstoši būtu gatavi kaut kam tādam - tikt pavedinātiem un piepildītiem ar saldo grēku. Nu tas tā. Atradu opera-britannia par Minotauru. Es to redzēju 2013.g.janvārī. Un atkal. Man bija svarīgs viss konteksts, mūziku vien novērtēt nespēju. Nezinu, varbūt tagad jāpaklausās un jāmēģina iedziļināties. Bet vēl. Skumji,ka ne latviski, bet vāciski, bet "saklausījos" Marselu Reichu Ranicki un man tādu baudu sagādāja valoda. Nemāku izskaidrot, bet laikam tāpēc,ka īstais vārds, īstā vietā, brīdī - nezinu. Bet ir cilvēki,kuri prot runāt tā, ka viņos ir bauda klausīties skaņas, pat ne īsti satura dēļ. Tā, kaut kā.

Skaisle, tas, ko Jūs klausījāties, ir Dona Žuana un Cerlīnas dialogs lieliskajā Brina Terfela un Renē Flemingas izpildījumā (btw. - kaut arī Jegors Jerohomovičs rakstā apgalvo, ka Renē Fleminga par savu īsto un galveno baritona ampluā partneri uzskata Hvorostovski, fakti gan liecina ko citu, piemēram, viņai ir lieliski CD ieraksti duetos tieši ar Brinu Terfelu, nevis Hvorostovski). Un Dons Žuans taču ir stāsts par iznīcību - tā ir pavedinoša, versmaina straume, kura aizrauj pazušanā un ellē. Ne velti arī Kirkegors ("Vai nu, vai nu") ir nosaucis šo Mocarta operu par vispavedinošāko un jutekliskāko, kas jebkad sarakstīts - vismaz tajā laikā, kad Kirkegors dzīvoja. Tomēr tas ir stāsts par iznīcību, tāpēc labs dona Žuana lomas izpildītājs centīsies šajā lomā izdziedāt to vieglumu un reibumu, kas ir ļaušanās, tomēr arī to neizbēgamo galu, uz ko tas ved. Un vispār jebkādi mēģinājumi aprakstīt mūziku ir ārkārtīgi apšaubāmi tā iemesla dēļ, ka valoda un mūzika ir pārāk atšķirīgas izpausmes. Katrā ziņā tieši tāpēc jau laikam, aprakstot balsi un skaņu, parasti izvairās no tādiem naturālistiskiem salīdzinājumiem kā vējš, dzīvnieku izdotās skaņas utt. (tas, ka mūzikā ir kaut kāda dzirdama skaņa, ir a priori skaidrs, par to vairs nav nepieciešams atsevišķi izteikties), un tiecas aprakstīt to īpašo izjūtu un individuālo, kas ir kāda mūziķa no vijoles vai klavierēm izvilinātajās skaņās, vai arī dziedātāja balsī un interpretācijā, ar kaut kāda vizuāla vai citādi jutekliski uztverama piemēra palīdzību. Starp citu, jau minētais Kirkegors tajā pašā "Vai nu, vai nu" diezgan daudz raksta arī par to, ka vārdiem un valodai nav tādas jutekliskas iedarbības kā mūzikai, kā piemēru minot tieši Mocarta operu "Donu Žuans" un Moljēra lugu "Dons Žuans". Lugā viņš parādīts tā, ka viņa galvenais pavedināšanas instruments, ar kuru viņš vispirms pievilina sievietes, ir runa, valoda, kura tomēr pavedinošā spēka ziņā nevar līdzināties mūzikai. To pašu mēs varam attiecināt uz visiem saviem valodiskajiem aprakstiem un izteikumiem par kādu mūzikas atskaņojumu. Tie vienalga nekad līdz galam nespēs ne aprakstīt, ne izteikt to, kas patiešām ir mūzkā. Vienalga, ko mēs piesauksim - lavu vai ērzeļa zviedzienus. P.S. Hvorostovskis ir labs dziedātājs, taču man par sausu. Jebkurā lomā, arī Toreodora.

Un lava starp citu, skan briesmīgi - kad viņa plūst uz priekšu visu iznīcinoša.

Noklausījos - principa pēc. Un šoreiz tiešām nenāk prātā salīdzinājums ne ar bulli,ne briedi. Visvairāk man patika tas vieglums kā skanēja vīrieša balss, bet dāmai sākumā bija tādas skaļās ieelpas,kas vēlāk gan pazuda. Un varu derēt,ka kritīsiet man virsū, jo man jau nu tiešām nav muzikālā dzirde, bet man būtu paticis,ja sievietes balss šeit būtu bijusi dzidrāka, tomēr. Nu lūk. Ja godīgi, tad Hvorostovski es esmu dzirdējusi tikai ierakstos un sporta pilī uz koncertu neiešu. Negribu. Man pilnīgi un absolūti pietiek ar Hvorostovska Toreadora dziesmu Albertholā. Paklausos - uzņemu lādiņu, piemēram, šodien, man ir kārtējais cīņs raunds ar apsaimniekotāju, un man pietiek. Lai nu tie smalkumi paliek zinošākiem baudītājiem.