Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Guntars Godiņš: Vara baidās no gudrības

"Reizēm gribas iedot stulbumam pa tauri," saka dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš

Ar Guntaru Godiņu pēdējos gadus, strādājot kultūras žurnālistikā, ceļi krustojušies vairākkārt. Kopā esam piedalījušies igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmatas Pavasaris un kaka aizstāvībā pret "pareizo" mammu un skolotāju dogmatiskajiem uzbrukumiem. Guntars Godiņš palīdzēja intervēt igauņu rakstnieci un dzejnieci Lēlo Tungalu, kurai izdevniecībā Liels un mazs 2014. gadā Godiņa garšīgajā atdzejojumā iznāca dzejoļu krājums Daudzpusīgais ronis. "Grāmata ir labi aizgājusi. Bērni dzejoļus skaita no galvas, arī mana mazmeita Luīze Mare," pēc gada priecājas Godiņš.

Kad esam apsēdušies viens otram pretī intervijas lomās, aptveru, ka nezinu, kā viņu uzrunāt.

Mēs esam uz "jūs" vai uz "tu"?

Uz tu. Esmu tā pieradis. Arī somi parasti saka "tu", ar "jūs" viņi uzrunā tikai vecas tantiņas vai prezidentu.

Par spīti Godiņa vienkāršībai un atvērtībai, izrādās, nespēju tomēr uz "tu". Tas taču ir tas pats Godiņš – atmodas Tālavas taurētājs. "Daudz zābaku pa manu zemi staigā/Un manai zemei dikti, dikti sāp" – spīta sāpēs vibrēja Līvu ģitāru stīgas un balss saites.

Kad Godiņš fotografējas pie Vērmaņdārza vārtiem, izskatās, it kā viena no akmens lauvām būtu atdzīvojusies un iznākusi pastaigāties. Manā uztverē šim "lauvam" vienmēr ap galvu būs lauru vainadziņš. Tāpēc palieku tomēr pie uzrunas formas, kurā somi uzrunā prezidentu.

Uz galda stāv kaudzīte jūsu jaunāko tulkojumu: Enes Mihkelsones sarežģītais vēsturiskais romāns Mēra kaps, Jāna Kaplinska dzejas izlase Balts papīrs un laiks un jaunākais darbs – Ludzas igauņu pasakas. Vai tas liecina, ka jums ir īpaši radošs periods vai vienkārši tā sakritis, ka grāmatas iznākušas cita pēc citas, čemurā?

Guntars Godiņš. Izskatās, ka tā jau ir kļuvusi par tradīciju – viens projekts beidzas, un es ķeros klāt nākamajam. Ritenis griežas diezgan ātri. Katru gadu iznāk vairāki tulkojumi. Protams, ir vieglāki, bet ir arī grūtāki projekti, kas prasa milzīgu izziņas darbu, pirms esi sācis tulkot. Praktiski vienmēr esi spiests kaut ko studēt.

Tulkojumi no igauņu valodas – vai tā patlaban ir galvenā jūsu radošās izpausmes ass?

Tulkoju no igauņu un somu valodas. Ko vēl es daru? Darbs žurnālā Latvju Teksti. Kopā ar Somijas Institūtu esmu iedibinājis starptautisku dzejas projektu Dzejas brauciens, kas sākās 2006. gadā un turpinās regulāri. Es vairs nestrādāju ne vēstniecībā (no 1997. līdz 2009. gadam Guntars Godiņš strādāja Latvijas vēstniecībā Tallinā – aut.), ne kādā citā valsts darbā. Jā, tagad mans pamatdarbs ir tulkošana.

Ir iespējams iztikt no honorāriem?

Nu, tā ir nemitīga projektu rakstīšana un dzīvošana neziņā – kā būs rīt. Tomēr kaut kā tas ir iespējams, protams, pateicoties igauņu un somu kultūras fondiem. Gan igauņi, gan somi ir sapratuši – lai popularizētu savu literatūru, tajā ir jāiegulda, ir jāstimulē pašu literatūras izdošana un tulkošana citās valodās. Pateicoties pārdomātai un sistemātiskai finansēšanas sistēmai, igauņu un somu literatūra ir plaši pazīstama pasaulē.

Ko tieši šie igauņu un somu fondi dara labāk, mērķtiecīgāk?

Tie ir dažādi atbalsta fondi gan izdevējiem, gan tulkotājiem. Tulkotājs, kas saņem stipendiju, var atļauties strādāt pie nopietnas un sarežģītas grāmatas vairākus gadus. Ja šāda finansējuma nebūtu, tulkotājam no rīta būtu jāiet uz darbu, bet ar tekstu jāstrādā vakaros un naktīs. Ne mazāk svarīgs ir arī atbalsts izdevējam.

Ziemeļvalstu literatūra patlaban pasaulē ir ļoti populāra. Ja mēs spētu izveidot organizētu atbalstu Latvijas literatūras popularizēšanai pasaulē, vai saskatāt radošo potenciālu, lai arī mūsu rakstnieki būtu tikpat pazīstami un tulkoti kā, piemēram, Sofi Oksanena, kura nesen ar savu jaunāko romānu Kad pazuda dūjas viesojās Rīgā?

Mēs arī cenšamies. Man ir zināms, kā strādā Jānis Oga un Juta Pīrāga Latvijas Literatūras centrā, kā tiek popularizēta latviešu literatūra dažādos grāmatu gadatirgos. Tomēr tas vairāk ir cilvēku entuziasms. Salīdzinot kaut vai ar Igauniju, finansējums ir nepietiekams. Somijā literatūras tulkošanai ir fonds FILI, Igaunijas Kultūrkapitāla fondā ir atsevišķa mērķprogramma tulkotājiem Traducta.

Tas ievērojami veicina literatūras izdošanu pasaulē. Igauņu literatūra ir tulkota albāņu, ķīniešu, franču un neskaitāmās citās valodās. Arī Latvijā savas literatūras popularizēšanai ārzemēs ir nepieciešami lielāki līdzekļi. Cik man zināms, Latvijas Literatūras centrs gatavojas Londonas grāmatu tirgum 2018. gadā, tas būs ļoti nopietns pasākums, būs jākonkurē ar Igauniju.

Pievērsīsimies estētiskām problēmām un jūsu tulkojumiem. Jums ir vairāk nekā 30 gadu tulkošanas pieredze. Vai igauņu valoda vēl spēj sagādāt pārsteigumus?

Noteikti. Jebkura valoda sagādā pārsteigumus. Sevišķi, ja izvēlies tulkošanai darbus, kas ir ļoti sarežģīti no valodas viedokļa. Piemēram, Ludzas igauņu pasakas. Tā ir cita pasaule. Ludzas igauņu jeb lucu valoda savā laikā eksistēja kā atšķirīgs Dienvidigaunijas dialekts. Līdzīgi man bija jātiek galā ar somu dzejnieces Heli Lāksonenas dienvidrietumu somu valodas dialektu (Heli Lāksonenas dzejas grāmata Kad gos smei apgādā Mansards iznāca 2012. gadā. Tās atdzejošanā Guntars Godiņš izmantojis Vidzemes lībiskā dialekta iezīmes un runas veidu, ko lieto Igaunijas pierobežā ap Ainažiem un Salacgrīvu – aut.).

Kāds bija pētnieciskais darbs saistībā ar Ludzas igauņu pasakām? Kur un kā jūs šo dialektu pētījāt situācijā, kad neviens dzīvs runātājs vairs nav sastopams?

Tā ir igauņu valodas dialektoloģijas, folkloristikas un vēstures studēšana. Iespējams, daudzi pat nezina, ka Ludzas apkaimē pirms vairākiem simtiem gadu dzīvojuši tik daudz igauņu. Būtībā tur bija izveidojusies igauņu kopiena. Ir vairākas igauņu un somu valodnieku, vēsturnieku un arheologu versijas, kā un kad igauņi nonākuši Latvijas teritorijā. Daži zinātnieki domā, ka tas ir saistīts ar Lielo Ziemeļu karu, kad igauņu katoļticīgie, negribēdami pāriet luterticībā, pārcēlās uz Latgali un Krieviju. Citi vēsturnieki un valodnieki domā, ka somugru ciltis jau kopš ļoti seniem laikiem ir dzīvojušas Latgalē. Vēl eksistē versijas par pārdošanu, iemainīšanu vai parāda atdošanu citam kungam, kā arī zemes piešķiršanu. Igauņu nonākšana Latgalē saistībā ar to, ka katoļticīgie igauņi nevēlējās pieņemt citu ticību, šķiet ticamāka, ja vien mēs nezinām, ka gan igauņi, gan latvieši vēl līdz mūsu dienām vairāk jūtas kā pagāni. Interesanti, ka nedaudz augstāk, jau Krievijas teritorijā, savā laikā dzīvojusi Krāsnas igauņu kopiena. Kura ir īstā versija – grūti pateikt.

Agrākos laikos bijuši un arī tagad ir Ludzas igauņu pētnieki. Viens no tiem ir Hanness Korjuss – igaunis, kurš dzīvo Latvijā un tulko latviešu literatūru igauniski (tikko Igaunijā viņa tulkojumā iznācis Māras Zālītes populārais romāns Pieci pirksti). Otrs ir valodnieks Uldis Balodis, kuru lūdzu uzrakstīt ievadu pasaku grāmatai. Viņš ir dzimis Zviedrijā, dzīvojis un studējis Amerikā, interesējies par mazajām valodām – arī par indiāņu cilšu valodām –, mācījies igauņu valodu, pašlaik pēta Ludzas igauņu vēsturi un folkloru. Interese par luciem ir arī igauņu valodniekiem un folkloristiem Tartu. Pateicoties viņiem visiem, Ludzas igauņu pētniecība nav apstājusies.

Ludzas apkaime ir unikāla vieta, kopš seniem laikiem to savās ekspedīcijās apmeklējuši gan somu, gan igauņu valodnieki un folkloristi. Viens no pirmajiem, kurš 1893. gadā ieradās Ludzā, bija folklorists, valodnieks, vēlāk arī diplomāts Oskars Kallass. Viņš apceļoja Ludzas apkārtnes ciemus, kuros ļaudis runāja lucu valodā. Kallass sāka vākt materiālus par valodas specifiku, pierakstīt teikas, nostāstus un pasakas. Pēc Oskara Kallasa datiem iznāk, ka 1894. gadā Ludzas apkaimē dzīvoja vairāk nekā 4000 Ludzas igauņu, kas brīvi runāja šajā valodā. Pēdējais Ludzas igaunis nomira 2006. gadā.

Jūs uzsverat, ka pasakas ir etnogrāfiski autentiskas, tās nav literāri pieķemmētas. Ko tas īsti nozīmē?

Tas ir pats galvenais. Man nepatīk literāri apstrādātas pasakas, jo tad zūd uzticība gadsimtiem senam tekstam. Esmu pārliecināts, ka teicējs ir labākais rakstnieks. Teicējs pārnes tekstu no vienas paaudzes otrā ar stilistiskām niansēm. Tas ir daudz būtiskāk par rakstnieka – lai tas būtu Rainis vai kāds cits – literārajiem uzlabojumiem. Man patīk autentisks materiāls. Savā laikā esmu daudz nodarbojies ar igauņu tautasdziesmām, pētījis igauņu tautasdziesmu struktūru, mitoloģiju un poētiku, atdzejojis. Arī Ludzas igauņu pasakās bija jāsaglabā materiāla stilistika. Es necentos tekstu piepucēt vai nogludināt. Pasaku izteiksme ir strupa – ēda, dzēra, kāva, nokāva.

Par to kaušanu un nokaušanu. Tas ir interesanti. Vardarbība pasakās, protams, nepārsteidz, bet šis kanibālisma motīvs vismaz man likās neierastāks. Kā jūs to skaidrojat?

Kanibālisms ir pilnīgi visās pasakās. Arī latviešu pasakās cits citu apēd, tāpat citu tautu pasakās. Ludzas igauņu pasakās kanibālisma motīvs ir ļoti izteikts.

Droši vien kaut kāds aizkodēts rituāls.

Iespējams, tas ir rituāls. Ja esi pasaulē laidis ļauno, tad pašam vien tas jāiznīcina. Vai arī pretējais – uzņemt sevī otra spēku, gudrību, reizēm slēpt sekas. Tomēr jāteic, ka folkloristika lielākoties ir minējums. Konkrēti ļoti grūti pierādīt. Arheoloģija saviem pierādījumiem izmanto kaulus. Ar DNS palīdzību varam nonākt pie secinājumiem un slēdzieniem. Folkloras pētniekam kaula vietā ir valoda. Viņš pēta valodas attīstību, vārda formas, pārmaiņas. Cik daudz mums var atklāt "vārda kauls", cik mēs no tā saprotam.

Kāpēc igauņu valodnieku Pauloprītu Volaini 30. gados izraidīja no Latvijas?

Laikam šķita, ka viņš pārāk iejaucas vietējo iedzīvotāju dzīvē. Tas bija Kārļa Ulmaņa laiks. Igauņu zinātnieks daudz palīdzēja Ludzas igauņiem, aktīvi centās lucos nostiprināt apziņu, ka viņiem ir sava valoda, mitoloģija un folklora un ka tā ir jāsaglabā. Līdzīgi kā ar lībiešiem. Pauloprīts Volaine daudziem jauniešiem no Ludzas un tās apkaimes ieteica studēt Tērbatas Universitātē, lai viņi izkoptu savu specifisko valodu. Bet, kad studenti atgriezās mājās, viņi runāja tīrā igauņu valodā un vairs īsti nesaprata, ko mājinieki saka dzimtajā lucu mēlē. Jā, Pauloprīts Volaine 30. gadu otrajā pusē kļuva par persona non grata. Viņš nedrīkstēja iebraukt Latvijā. Domāju, ka latviešu tautas konsolidācijas idejas dēļ tā brīža vēsturiskajā situācijā.

Vai Ludzas igauņu pasakās varam ieraudzīt igauņu tautas dvēseli, varbūt pazīt moderno igauņu identitātes tipisko izpausmju saknes?

Noteikti. Mēs varam samanīt mitoloģisko slāni. Tas spilgti redzams pirmajā pasakā par Zemes ķēniņu un Akmens ķēniņu. Ludzas igauņiem ir fantastisks humors ar mazliet nerātnu piegaršu. Vietumis sastopamies ar asprātībām, ironiju, grotesku, pat rupjību. Pasakās spilgti atklājas cilvēka un Dieva attiecības. Ir kāda pasaka, kur velns ticis izraidīts no paradīzes. Kamēr Dievs ir projām, velns apsēžas Dieva krēslā un vēro, ko dara cilvēki lejā. Šajos tekstos ir daudz dažādu slāņu. Laikam jau šīs pasakas nav domātas bērniem.

Pirms miega nevar lasīt.

Pirms miega nevar, jā. Tomēr nevar teikt, ka visas Ludzas igauņu pasakas nāk no Igaunijas. Dažās ir krievu, latviešu, ukraiņu vai čigānu pasaku motīvi. Tas vēlreiz pierāda, ka pasaka ir internacionāls žanrs. Ļoti grūti apgalvot – re, tā ir latviešu pasaka. Beigās tomēr izrādās, ka ne vella nav. Pasaku motīvi lido, klejo, pāriet no vienas tautas pie citas. Pat afrikāņu vai japāņu pasakās varam atrast līdzības ar latviešu un igauņu pasakām.

Mani no bērna kājas ir fascinējis pasaku beigu refrēns – "arī es tur biju, gar bārdu lija, mutē netika". Tamlīdzīgi beidzas arī daudzas lucu pasakas – tiek rīkoti lieli svētki, un – "arī es tur ēdu un dzēru, bet ne miltumiņa nedabūju, viss pār lūpu pārkrita". Kā jūs saprotat, ko nozīmē šis stāstnieka komentārs – es tur biju/nebiju, piedzīvoju/nepiedzīvoju?

Tas ir ētisks viedoklis. Tāda smalka norobežošanās, ticamības ilūzija, jo nav personiskas ieinteresētības.

Viņš noņem atbildību no sevis?

Jā, iespējams, viņš noņem atbildību no sevis, tāds "kā sacīt – jāsaka" efekts. Gribat – ticiet, gribat – neticiet? Pasakās šīs frāzes "reiz dzīvoja" vai "arī es tur biju, gar bārdu lija, mutē netika" un citas ir kods, refrēns, kura pirmatnējā nozīme vairs nav īsti skaidra. Mēs varam tikai minēt, ko tas nozīmēja. Teicējs bez šiem sakrālajiem sākuma un beigu vārdiem nemaz nevar iztikt, viņam tie noteikti ir jāpasaka, jo viņš saka pasaku.

Par Enes Mihkelsones romānu Mēra kaps. Vai viņas aforisms – "Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tik mazai zemei, kāda ir Igaunija, vēstures ir par daudz" – der arī Latvijas pieredzei?

Jā, tā ir Enes Mihkelsones domāšanas kvintesence. Mums ir bijis vēstures par daudz, vēl arvien ir, jo tā mums par sevi nemitīgi atgādina. Mēs nekad neesam bijuši droši par sevi, rītdienu vai parītdienu. Līdz ar to vēsture mūs ir nomākusi. Ene savā romānā Mēra kaps to pasaka ļoti skaidri. Pats teksts nebūt nav tik skaidrs, bet rakstniece sarežģīto teikumu jūklī pēkšņi iemet ļoti skaidrus aforismus, un tie spēcīgi iedarbojas. Šis romāns ir saprotams arī latvietim un lietuvietim, bet īpaši latvietim un igaunim, jo, vēsturiski skatoties, mūsu tautas ir līdzīgas. Izņemot valodu, būtisku atšķirību nav. Tāpēc, tulkojot Enes Mihkelsones romānu, man bija skaidrs, ka nelikšu paskaidrojumus, zemsvītras piezīmes, kaut gan tur ir daudz arhīvu materiālu, dažādu atsauču uz Igaunijas vēsturi. Pat kaut ko īsti nezinot vai nesaprotot, intuitīvi mēs varam nojaust. Tagad Latvijā tik daudz runā par lustrāciju. Lūk, Enes Mihkelsones romānā spilgti atklāta nodevības tēma, sadarbošanās ar svešu varu, nožēla. Igauņu kritiķi vairāk uzsvēruši, ka tas ir pirmais romāns par mežabrāļiem. Pati Ene Mihkelsone, ar kuru esmu daudzreiz ticies, mežabrāļu tēmu neuzskata par galveno. Drīzāk tas ir ļoti smalks psiholoģiskais romāns. Šajā darbā nav konjunktūras skatījuma uz vēsturi. Tajā ir teksta blīvums, fantastiski sarežģīti teikumi, valodas plūdums. Tā ir augstākā pilotāža tulkotājam.

Bija ļoti grūti ar arhīva materiāliem, kurus rakstniece vienkārši nokopēja dažādos arhīvos un ievietoja savā romānā, bet tulkotājs neko nevar nokopēt, viss jāpārtulko. Bija jātiek galā arī ar XIX gadsimta 60. gadu juridisko terminoloģiju, tā laika valodu, sintaksi un daudz ko citu.

Jūs kā tulkotājs spējat romānu baudīt kā lasītājs un novērtēt kā kritiķis?

Jā! Bija dažas vietiņas, par kurām es rakstniecei pārjautāju.

Piemēram?

Piemēram, kādā teikumā Hitlera vietā vajadzēja būt Staļinam. Tulkojot dažreiz gadās pamanīt autora neprecizitātes.

Jāna Kaplinska dzejas grāmata Balts papīrs un laiks. Esat teicis, ka jums viņš ir ļoti īpašs autors. Kaplinska ietekmē pirms 35 gadiem esat sācis tulkot, un viņš jūs pavirzījis uz budisma pusi.

Jāns Kaplinskis man tiešām ir ļoti nozīmīgs autors. Viens no pirmajiem igauņu dzejniekiem, kura darbus sāku atdzejot. Nu jau esmu pārtulkojis daudzas Jāna Kaplinska grāmatas. Šī ir otrā viņa dzejas izlase latviski. Pirmā iznāca pirms diezgan daudziem gadiem izdevniecībā Daugava. Esmu tulkojis arī viņa romānus Acs un Tā pati upe, arī esejas periodikā. Visu laiku sekoju līdzi, ko Jāns dara. Tagad sarakstāmies, bet agrāk samērā bieži tikāmies. Savā laikā braucu pie viņa uz Tartu, man bija daudz jautājumu, runājām arī par budismu. Vienmēr esmu apbrīnojis Kaplinska domas un teksta skaidrību. Jebkurā darbā, ko viņš ir uzrakstījis, spilgti sajūtama viņa intonācija un domas precizitāte. Izlase Balts papīrs un laiks apkopo lielu posmu viņa dzejā. Taču tas nav viss, ļoti daudz kas palicis ārpusē. Šo grāmatu esmu sastādījis un tulkojis no viņa lielās dzejas izlases, kas ir apmēram 900 lappušu bieza.

Svētīgas ir bijušas mūsu tikšanās. Atceros, reiz Jāns man stāstīja, ka cenzūra padomju laikā īsti nevarēja piesieties viņa dzejoļiem, tāpēc teica, ka viņa pirmais dzejoļu krājums ir pārāk gudrs. Jebkurai varai nepatīk gudrība. Arī tagad to redzam, izvēloties prezidentus (intervija notiek apmēram mēnesi pirms prezidenta vēlēšanām – aut.). Vara baidās no gudrības. Dies nedod, ja atnāks Egils Levits, gudrs cilvēks. Varai nevajag gudrību. Gan toreiz – okupācijas gados –, gan arī tagad varai ir grūti manipulēt ar gudru cilvēku.

Jūs kopā ar Klāvu Elsbergu, Māri Melgalvu, Pēteru Brūveri XX gadsimta 80. gados ar saviem ironiskajiem, dumpīgajiem pantiem veidojāt jauno dusmīgo paaudzi. Pirms septiņiem gadiem intervijā jūs teicāt, ka tagad labāk vērojat dūmu stīdziņu debesīs. Vai varas pieprasītais stulbums nenoved līdz baltkvēlei, kas varētu materializēties niknos pantos?

To, ko es domāju, tagad vairāk izsaku intervijās, nevis dzejoļos. To daru pilnīgi atklāti un neliekuļoti, jo apkārt tik tiešām stulbuma ir pietiekami. Tagad mani dzejoļi ir citādi.

Aprīlī Nacionālajā bibliotēkā notika starptautiska konference Starp patiesību un varu: rakstnieku dažādās lomas Eiropas vēsturē, kas aktualizēja rakstnieku dramatisko pretrunu. No vienas puses, sabiedrība no viņiem paģēr paust aktīvu sociālpolitisko nostāju, būt sirdsapziņas balsij, bet, no otras puses, – visbiežāk rakstnieki kaut ko būtisku var pateikt tikai no sava celles klusuma. Daudzi to nesaprot, pat cunftes brāļi, un pārmet kūtrumu un teju mietpilsonību. Ko jūs domājat par piedalīšanās un norobežošanās tēmu?

Ļoti dažādi. Spilgts piemērs ir izcilā igauņu dzejniece Beti Alvere, kuras vīrs, arī spožs dzejnieks, Heiti Talviks nomira 1947. gadā izsūtījumā Tjumeņas apgabalā. Beti Alveres protests padomju laikā izpaudās tā, ka viņa atteicās publicēties. Viņa klusēja gadiem. Varu tas briesmīgi kaitināja, jo dzejniece bija ļoti populāra pirms kara. Klusēšana arī var būt sava veida protests, kas dažreiz iedarbojas spēcīgāk nekā atklāti izteikts naids vai nicinājums. Iespējams, sabiedrība gaida no dzejnieka vai rakstnieka ierasto aktīvo nostāju. Bet rakstnieka aktivitāte un spēks tomēr ir viņa domāšanā. Rakstnieks romānā vai stāstā savu attieksmi var izteikt daudz spilgtāk un precīzāk nekā klaja protesta rakstā. Vai rakstnieks automātiski var kļūt par profesionālu politiķi? Šaubos, vai viņš spēj attiecīgā līmenī diskutēt ar juristu par nozīmīgiem jautājumiem tikai tāpēc, ka ir ļoti populārs dzejnieks vai rakstnieks.

Kas jums dzīvē sagādā vislielāko prieku?

Vislielāko prieku man sagādā tas, ka izdodas atrast kādu brīvu brītiņu, lai aizbrauktu pamakšķerēt, nodarboties ar savu pamatprofesiju. Bet, runājot nopietni, ir gandarījums, ja izdodas latviešiem atklāt tādus igauņu dzejniekus kā Arturs Alliksārs vai Jāns Kaplinskis, ka latvietis tagad var izlasīt Enes Mihkelsones romānu Mēra kaps un padomāt par mūsu kopīgo vēsturi. Gandarījums ir arī par to, ka tagad Latvijā zinās – kādreiz Latgalē dzīvojuši igauņi. Varbūt kāds aizbrauks uz Nirzu vai Pildu un atcerēsies – ā, tur ir tā vieta, kur dzīvojuši luci. Prieku sagādā starpnieka funkcija starp valodām un domāšanas veidiem, mitoloģijām un mentalitātēm, starp atšķirīgo un kopīgo.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Maskas krīt lēni(1)

Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja