Intelektuālais īpašums nav saules gaisma. Intervija ar Aivaru Hermani

Kāpēc tas viss aktualizējas tieši tagad?Saprotams, ka tādi notikumi kā nu jau daudziem zināmais puķu apmaiņas punkta gadījumus, pieminētie taksometri un trolejbusi atklāj cilvēkiem kādu sfēru, par kuru viņi iepriekš nav sevišķi daudz domājuši. Un nu atklājas, ka šajā sfērā lietas notiek, pēc daudzu domām, neloģiski. Un, ja cilvēkiem netiek sniegti skaidrojumi, tad viņi ir neizpratnē. Tā jau klasiska nelaime - par ugunsdrošību sāk domāt tikai tad, kad ugunsgrēks jau izcēlies... Un tad parādās tāds gadījums kā puķu apmaiņas punkts, un cilvēki saka: kā?! 500 lati taču ir liela nauda! Saule spīd par velti, gaiss ir par velti, mūzika arī no kaut kurienes nāk par velti...Jūs pārstāvat tieši izpildītājus un producentus, nevis autorus. Pieļauju, ka cilvēkiem ir puslīdz skaidrs, kas ir autors un izpildītājs, bet kā varētu paskaidrot producenta jēdzienu?Var teikt tā: producents ir tas cilvēks, kurš uzņemas iniciatīvu radīt produktu no nekā, saliek kopā sastāvdaļas. Piemēram, dziesmai ir mūzikas autors, vārdu autors, bieži arī aranžētājs, kas arī ir autortiesību turētājs. Un tad ir izpildītājs, kurš dzied, spēlē un dejo. Producentam ir vīzija, kā jāizskatās gala produktam, un tad viņš to visu kombinē.Par plānotajām izmaiņām autortiesību likumā. Tātad jāmaksā būtu radiostacijām, bet ne kafejnīcām, telpaugu apmaiņas punktiem utt.Pagaidiet, versijas vēl ir dažādas. Cik es saprotu, diskusijas ir par jēdzienu «ierastais ģimenes loks».Un kas, jūsuprāt, ir «ģimenes loks»?Tas, kā mēs to saprotam Latvijā - cilvēki, kuri dzīvo vienā mājā, vienā dzīvoklī, tuvinieki. Manuprāt, problēma varētu būt tā, ka likumdevējs gan ir noteicis gadījumus, kad mūzika atskaņojama bez maksas, bet nav viesis skaidrību, kas ir jēdziens «publiskā telpa». Rezultātā traktējums notiek otrādi: ir «ierastais ģimenes loks», un tas, kas nav šis loks, it kā ir «publiskā telpa». Citās valstīs šis skaidrojums ir precīzāks. Piemēram, es piefiksēju vienā no diskusijām šādu formulējumu, ka publiskā telpa ir tad, ja starp indivīdiem nav personiska rakstura attiecību. Ja mēs esam draugi, kuri sapulcējas uz vecpuišu ballīti, tad starp mums ir personiskas attiecības, tā nav publiska telpa. Savukārt, ja darba biedri pulcējas uz semināru, pēc kura ir ballīte, tad tas ir darbavietas pasākums un ir «publiska telpa».Piemērs saprotams, bet iedomāsimies šādu situāciju: es karstā vasaras dienā rīkoja dārza ballīti, uz kuru uzaicinu ne tikai tos kolēģus, ar kuriem esam draugi, bet arī citus - lai viņi neapvainotos. Plus mūziku dzird arī kaimiņi. Tā ir «publiskā telpa»?Lūk, par to jau ir šīs diskusijas, un ir jāatrod saprātīgs kompromiss. Piemēram, kāzās ar simts viesiem nav tikai radinieki, draugi, tātad it kā šis kopums nekvalificējas kā «ģimenes loks», tajā pašā laikā tās, protams, ir ģimenes svinības. Tiesa, nedomāju, ka pat uzlabots likums spēs aprakstīt visas iespējamās situācijas un mūzikas lietošanas veidus. Līdz ar to domstarpības būs vienmēr, bet kas tur traks? Civilizētā pasaulē, ja pušu viedokļi atšķiras, cilvēki var doties uz tiesu.Labi. Ne mazāk karstas diskusijas ir par radiostaciju, kuras jau vienreiz ir maksājušas autortiesības, atskaņotās mūzikas atskaņošanu. Pieņemsim, ka es - mazs veikaliņš - gribu sekot līdzi jaunākajām ziņām. Kā rīkoties, lai es būtu informēta, bet vienlaikus man neprasītu maksu par mūzikas klausīšanos, turklāt es to mūziku varbūt nemaz negribu?Skaidrs, ka tā atfiltrēt mūziku no informācijas nevar. Bet - pieņemsim, ka runa ir par valstij piederošo Latvijas Radio. Ja valsts ir definējusi šai organizācijai uzdevumu būt informatīvajai saiknei ar sabiedrību, tad lai taču izņem to strīdus objektu - mūziku, lai tas ir ziņu radio 24 stundas diennaktī. Jo man kā kādas dziesmas autoram nav jāsāp galvai par to, ko šis radio ir domājis, iecerējis utt. - ja tiek atskaņots man piederošs darbs, tad ir jāmaksā.Esmu ievērojusi, ka mazos veikaliņos patiešām arvien mazāk skan mūzika, jo tie acīmredzot nespēj apmaksāt nepieciešamās licences. Vai rezultātā mūziķi paši nezāģē zaru, uz kura sēž**?Tā ir katra autora individuāla izvēle - protams, ja es savas tiesības aizstāvēšu nesaprātīgi bargi, man tas nenāks par labu. Tomēr nevienam nav tiesību manā vietā lemt, kā rīkoties ar manu darbu.Intervēja Džeina Tamuļeviča, sagatavoja Māris Zanders.