Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 9. aprīlis
Valērija, Žubīte, Alla

Intervija ar Pinkertona lomas atveidotāju Braienu Imelu. Ej un tēlo bezrūpīgu amerikāni!

Tenors Braiens Imels: "Ja cilvēki pēc izrādes svilpj, mēs varam cerēt, ka viņi vismaz ir apdomājuši dzirdēto"

Amerikāņu tenors Braiens Imels Pinkertona lomu dziedājis Ņujorkas Metropolitēna operā, Vīnes Valsts operā un Oranžas festivālā Francijā. Teātrī La Scala atveidojis donu Hosē Karmenā. Braiens Imels īpaši spilgti izpaužas franču mūzikā, kurai veltīts viņa debijas soloalbums Héroïque, kuru 2015. gadā laidusi klajā ierakstu kompānija Warner Classics.

Pērn decembrī viņš kopā ar Jonasu Kaufmani dalīja titullomu Alvja Hermaņa iestudētajā Hektora Berlioza dramatiskajā leģendā Fausta pazudināšana Bastīlijas operā Parīzē. Braiena Imela repertuārā ir lomas operās Traviata, Rigoleto, Bohēma, Trojieši, Anna Boleina, Sicīliešu vakarēdiens, Nāra un Vilhelms Tells.

Līdz 8. janvārim viņš dzied Alvja Hermaņa jauniestudējumā Madama Butterfly uz La Scala skatuves.

Jūs bieži atveidojat Pinkertona lomu dažādos iestudējumos, taču pašreiz Milānā pirmo reizi dziedat operas oriģinālajā versijā. Kādas ir tās īpašības?

Lielākās atšķirības ir Pinkertona valodā, nevis mūzikā. Šajā versijā viņš izmanto daudz skarbākus, rupjākus vārdos, raksturojot Čo-Čo-sanas ģimenes locekļus, kalpus un citus japāņus. Runājot par cilvēku sejām, viņš lieto vārdu "purns". Japāņu zēnu, kurš dauzās un skrien apkārt pirmajā cēlienā, Pinkertons sauc par knēveli.

Vēlākajās operas redakcijās, kuras klausītājiem ir labāk pazīstamas, mans varonis ir maigāks. Šajā versijā ir vieglāk būt uzpūtīgam, brutālam un egoistiskam. Citreiz es cenšos padarīt Pinkertonu drusku patīkamāku, jo tu vēlies, lai cilvēki tev kaut nedaudz simpatizētu. Es tik bieži dziedu Madama Butterfly, ka man bija interesanti un atsvaidzinoši izpildīt šo versiju. Protams, nedaudz žēl, ka tajā nav Pinkertona ārijas operas beigās, taču man ir liels prieks strādāt ar maestro Rikardo Šaijī. Viņš ir īsts dziedātāju diriģents.

Ko tas jums nozīmē?

Rikardo Šaijī ārkārtīgi par mums rūpējas. Katram dziedātājam viņš palīdz sasniegt labāko, uz ko mēs esam spējīgi. Dažreiz diriģenti mēdz būt nepiekāpīgi un ļoti strikti savā interpretācijā: "Ja tu nespēj turēt līdzi un izklausies slikti, tā ir tava problēma." Rikardo Šaijī ieklausās balsī un ļoti uzmanīgi būvē skanējumu.   

Kā jūtaties partnerībā ar savu Čo-Čo-sanu – Mariju Hosē Siri?

Mums ir lieliska muzikālā saderība, savukārt tēlošanas maniere ir apzināti atšķirīga. Šajā izrādē viņas tēls veidots kabuki estētikā. Tā ir ļoti stilizēta aktierspēle. Mūsu varoņu attiecības nav absolūti dabiskas un reālistiskas. Tā ir Alvja Hermaņa ideja – Pinkertons ierauga Čo-Čo-sanu, kura visās izpausmēs ir tik noslēpumaina un neparasta, ka uzreiz viņu apbur.

Pat mīlas duetā pirmā cēliena beigās mēs nepieskaramies viens otram pārāk daudz, nenonākam pārāk ciešos apskāvienos, jo tā joprojām ir mistika. Tas joprojām ir brīnums. Izrādē mēs redzam, kā Marija Hosē Siri pārtop par Madama Butterfly, un viņas šarmam nespēj pretoties ne mans varonis, ne publika zālē. Mēs esam savaldzināti.     

Kuras ir jūsu iecienītākās partneres šajā operā?    

Viņas visas ir tik dažādas! Vasarā festivālā Oranžā spēlēju ar lielisko Ermonelu Jaho. Vīnē – ar brīnišķīgo Hui He. Man patīk dziedāt arī ar Amandu Ečalasu.

Kādus norādījumus mēģinājumu procesā jums sniedza režisors Alvis Hermanis?   

Mēs ar Alvi esam pazīstami jau gadu – kopš Hektora Berlioza Fausta pazudināšanas, kuru viņš iestudēja Parīzē. Šoreiz viņš man teica: "Braien, ej uz skatuves un tēlo bezrūpīgu amerikāni! Spēlē, kas uzrakstīts tekstā! Pinkertons nav patīkams personāžs, tāpēc necenties padarīt viņu pārāk pozitīvu. Uzvedies tā, it kā tev piederētu visa pasaule. Neiespringsti, esi jauns."

Man patīk, ja režisors šādi ieskicē rakstura attīstības virzienu, taču neaizraujas ar pārāk specifiskām norādēm, jo tad es varu atrast savu tēla interpretāciju, nezaudējot spontanitāti. Negribas automātiski darīt vienu un to pašu katrā izrādē. Šajā iestudējumā es jūtu svaigumu, man ir interesanti spēlēt.

Alvja Hermaņa iestudētā Fausta pazudināšana Parīzē bija neordināra, skandaloza izrāde ar oriģinālu režijas koncepciju. Kādas atmiņas jums ir par šo iestudējumu?

Mūsu darba process bija līdzīgs. Dažas idejas un videoprojekcijas Parīzes skatītājos izraisīja pretrunīgu reakciju. Man ļoti patika tā izrāde. Mana sieva, kura arī ir dziedātāja, bija par to sajūsmā. Man pašam ir grūti vērtēt iestudējumu, kurā es piedalos. Es no tā nevaru distancēties, nevaru kļūt par skatītāju.

Alvja ideja, ka zinātnieks Stīvens Hokings varētu būt mūsdienu Fausts, ir fascinējoša. Mēs labi pazīstam Gētes darbu, mēs esam dzirdējuši Šarla Guno Faustu un Arrigo Boito Mefistofeli. Stāsts ir zināms, un mums ir nepieciešams jauns skatījums, jauna interpretācija. Mums negribas redzēt Faustu kā vecu vīru ķīmijas vai fizikas laboratorijā.

Mūsu izrādē tas bija stāsts par cilvēka intelektu – Fausta un Stīvena Hokinga intelektu. Cilvēks, kuram ir šāds intelekta līmenis, iespējams, nav normāls. Viņš atšķiras no visiem citiem. Parīzes opera vēlējās mūsdienīgu, spilgtu, izaicinošu Fausta pazudināšanas lasījumu, taču publikai tas izrādījās par daudz.

Man patika ideja sadalīt Fausta lomu starp dziedātāju un dejotāju, kurš lielāko daļu izrādes bija nekustīgs, taču pat ratiņkrēslā spēja būt izteiksmīgs. Tā bija intriģējoša Berlioza opusa interpretācija. Tas ir sarežģīts skaņdarbs, tas nav komponēts kā opera. To nav viegli uzvest uz teātra skatuves. Mūsu izrādē stāstījumu veiksmīgi virzīja uz priekšu gan scenogrāfija, gan video.

Tas viss bija ļoti negaidīti un pārsteidzoši. Dalība šajā iestudējumā man sagādāja lielu baudu. Es noteikti gribētu tajā vēlreiz dziedāt, man būtu žēl, ja šī izrāde vairs netiktu spēlēta. Es Alvim to tikko pateicu pēc Madama Butterfly pirmizrādes: tādu darbu kā Fausta pazudināšana varētu izrādīt, piemēram, Minhenē. Tur operas teātris nebaidās no drosmīgām klasikas interpretācijām.

Kā jūtas dziedātāji, uzstājoties pretrunīgi vērtētā izrādē un zinot, ka finālā, visticamāk, skatītāji kliegs "bū!"? Kā jūs tam varat morāli sagatavoties?

Tā ir mūsu darba sastāvdaļa. Madama Butterfly beigās Pinkertonam bieži kliedz "bū!" – skatītājiem nepatīk šis varonis. Šāda reakcija tiek izrādīta Amerikā, Francijā, Londonā. Esmu laimīgs, ka mani neizsvilpa pirmizrādē La Scala – es to jau biju gaidījis! Arī Ņujorkas Metropolitēna operā man netika adresēti "bū!". Vispār Pinkertons cilvēkiem riebjas, visi viņu ienīst. Tas ir neciešams, briesmīgs tips. Vissliktākais varonis.    

Ļoti slikts amerikānis.

Jā, turklāt pašreizējā politiskajā klimatā Amerika daudziem nešķiet pievilcīga un patīkama. Cilvēki nepiekrīt tam, kas notiek ASV. Viņus kaitina visi tie lozungi – mēs esam diženi! Situācija ir sarežģīta.

Es saprotu un pieņemu, ka skatītāji var kliegt "bū!". Mēs joprojām kāpjam uz skatuves, jo esam uzticīgi mākslai. Publikai kaut kas var nepatikt, taču mēs cenšamies radīt interesantas izrādes. Skatītāji pērk biļetes un nāk. Pēc izrādes viņiem ir tiesības paust viedokli – izrādīt sajūsmu vai nepatiku, neapmierinātību ar dzirdēto un redzēto. Tas ir normāli. Māksliniekiem tas varētu būt nepatīkami, taču mums maksā honorāru, mēs jebkurā gadījumā ieradīsimies teātrī un uzstāsimies.

Tikai nedomājiet, ka mēs to darām naudas dēļ – tā ir mūsu profesija, un teātris nedrīkst būt tikai tāda vieta, uz kuru publika dodas paklausīties skaistu mūziku un jauki pavadīt vakaru. Teātris provocē un veicina domāšanu. Ja cilvēki pēc izrādes svilpj, mēs varam cerēt, ka viņi vismaz ir apdomājuši dzirdēto un šādi izrāda savu attieksmi.

Galu galā "bū!" skan beigās, nevis izrādes vidū. Kaut gan Fausta pazudināšanā Parīzē skatītāji demonstrēja neapmierinātību arī izrādes gaitā – viņiem nepatika video, kurā bija redzams gliemežu sekss. Tajā brīdī skanēja Margaritas ārija, to dziedāja Sofija Koša, kura ir ļoti slavena franču māksliniece. Ko es varu piebilst?

Vēl pirms gada Parīzē Alvis man teica, ka Madama Butterfly būs tradicionāla izrāde – mēs iestudējam Pučīni operu uz La Scala skatuves, te nevar īpaši trakot. Opermāksla Itālijā ir reliģija, un La Scala ir šīs mākslas templis. Ar to ir jārēķinās. Nedrīkst ignorēt un sabradāt to, kas daudziem šeit ir svēts.  

Katru reizi mums ir jāatrod piemērots veids, kā pasniegt operu, kura komponēta pirms 100 gadiem, kā tas ir Madama Butterfly gadījumā, mūsdienu skatītājiem un veicināt viņu domāšanu. Tas ir kā Džefa Kūnsa izstāde Versaļā. Satiekas divas stihijas, vienu no otras atdala gadsimts vai vairāki. Kad Džefs Kūnss Versaļas pilī izvieto Maikla Džeksona skulptūru, jūs saprotat, ka Luijs XIV bija sava laika Maikls Džeksons. Jūs saprotat, ka viss ir mainījies un tajā pašā laikā nekas nav mainījies. Tas ir fascinējoši.   

Pēdējā laikā es arvien biežāk domāju par saviem tautiešiem. Es uzskatu, ka amerikāņiem ir daudz vairāk jāceļo, jāgūst pieredze no citām tautām un jāatgriežas Amerikā ar jaunām zināšanām. Tas palīdz saprast, ka ir arī citi paņēmieni, kā darīt lietas, – ne tikai vienīgais pareizākais amerikāņu rīcības veids. Vajadzētu paplašināt perspektīvu.

Es esmu precējies ar eiropieti, mana sieva ir no Grieķijas. Mums ir divas mazas meitas, mēs esam internacionāla ģimene. Mūsu mājas ir Ņūorleānā, taču mēs nepārtraukti ceļojam pa pasauli. Tas mūs bagātina. Gandrīz gadu nodzīvojām Londonā, kur es dziedāju operās Roberts – velns, Trojieši un Nāra, mana sieva Irini Kirjakidu dziedāja Donā Žuanā.

Pērn sešus mēnešus bijām Francijā, drīzumā atkal pavadīsim pusgadu Parīzē. Tagad esam divus mēnešus Milānā. Ļoti labi – es strādāju, mēs visi kopā baudām kultūru. Šodien iesim aplūkot Leonardo da Vinči Svēto vakarēdienu, Svētās Marijas Pateicības baznīca ir pavisam netālu.

Novembrī Ņujorkas Metropolitēna operā noslēdzās Džoakīno Rosīni Vilhelma Tella izrāžu cikls, kurā jūs dziedājāt kopā ar Latvijas soprānu Marinu Rebeku.  

Jā! Es zinu, ka viņa Rīgā tikko saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni – nesen redzēju fotogrāfijas feisbukā. Viņa ir brīnišķīga dziedātāja un mīļš cilvēks. Pirmo reizi Vilhelmā Tellā kopā dziedājām 2014. gada vasarā Minhenē. Ceru, ka vēl tiksimies ar Marinu uz vienas skatuves.

Esmu uzstājies ar Elīnu Garanču – pirms dažiem gadiem piedalījos viņas vasaras koncertos Austrijā. Mums ir daži kopīgi nākotnes projekti, taču es vēl nevaru tos atklāt, Elīnai tas var nepatikt. Tie ir saistīti ar franču operu.

Man ir 37 gadi, un es ceru, ka varēšu aktīvi dziedāt vēl 15–20 gadu. Kamēr man padodas augšas, man tās ir jādzied. Fausta pazudināšanā ir do diēzs, Sicīliešu vakarēdienā arī. Tās ir manas operas.

Šajā sezonā Londonā debitēšu Donā Karlosā, nākamajā sezonā pirmo reizi dziedāšu Zemnieka godu un Romeo un Džuljetu. Pēc tam būs Hugenoti. Nākamā gada otrajā pusē kopā ar diriģentu Džanandreu Nozedu un Turīnas Teatro Regio orķestri ierakstīšu savu otro sololabumu, tajā būs belcanto un agrīno Verdi operu ārijas.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja