Jo Blaumanis tā gribēja. Intervija ar Elmāru Seņkovu

Reti nākas lasīt tik sakarīgu un saturīgu interviju. smaidu. patīk.

Beidzot viens normāls, parasts, nesapumpēts džeks! Veiksmi Tev!

Es vairs nevaru izturēt viņa ziedošo smaidu, tas mani uzrunā un stimulē domāt tikai par TO....par mīlestību. Es ļoti gribētu ar viņu pabūt divatā, klusumā, siltumā, tumsā...jūs jau mani sapratāt...

Elmārs ir foršs! tik godīgs un vienkāršs cilvēks! veiksmi darbos!

Neesmu bijusi atjaunotajā Krievu drāmas teātrī. Kolēģe nevarēja rekomendēt nevienu izrādi. Vājas esot. Tagad zināšu , kuru skatīties. Par to domāšanu. Es to piemēru vistiešākajā veidā uzkatu par mantojumu no padomju laikiem. Skolā un pat augstskolā man nemitīgi teica - Skaisle, tev neprasa tavas domas, tev prasa kā ir. Visas vasaras pie omes mēs jūnija mēnesī strādājām kolhozā . Katru rītu pie kolhoza kantora atnāca brigadieris un izrīkoja darbus. Ja kāds iebilda - ka drīzāk vajadzētu sākt labību pļaut, vai teiksim āboliņu, tad brigadieris tādu rupji un pazemojoši izsmēja un reti jau kāds tad kaut ko iebilda. Tā ir - mums ir ļoti ļoti smags mantojums - mūsu nedomāšana, mūsu negatavība patstāvībai. Bet par interviju paldies. Gribētos arī nākošo, bet lai tādi smaidīgi un gaiši cilvēki kaut ko plašāk vispār par kultūras norisēm izsakās. Lai viņi uzraksta kādu blogu. Bet kad es atgriezīšos, tad lai raksta.

Esmu sajūsmā par šo režisoru, izcili!