Latgaliešu puisīša Teodora Tugaja – viņš arī Rēzeknes Fedja un slavenais somu kinorežisors Teuvo Tulio – raibais dzīves dzīpars ir neticami krāšņs apliecinājums neparedzamiem likteņa līkločiem, tiklīdz nacionālpatriotiski fanātiķi sāk muldēt par "tīrasiņu latviešiem". Būdams iznesīgs skaistulis ar "latviešiem netipisku" šķelmīgumu acīs, kas aktiera karjerā Teodoram garantēja pasaules galvenā mīlnieka Valentino somu varianta slavu (par melnbaltā mēmā kino populāro un skatītāju dvēseli plosošo acu mirdzumu parūpējās grimētāja un vazelīns), šķelmis Fedja bērnībā bija gan ķīnietis un tatārs, gan krievs un kazahs, gan kirgīzs, mongolis, polis un turks – pēdējo divu tautu asinis tiešām plunkšķ Teodora ķermenī, tā teikt, pa vecāku līniju. Iedomājieties Latgales lauku "pašpietiekamu saimniecību" XX gadsimta rītausmā, un ko gan tur dara turku bērns?
Vispirms, protams, jājautā – tu pati esi redzējusi Teuvo Tulio filmas? Kāds bija pirmais iespaids?
Protams, krustām šķērsām, saprotams, izņemot trīs sadegušās filmas, – gan taisot savu filmu Fedja, gan pagājušajā gadā kūrējot Tulio filmu skati kinoteātrī Splendid Palace, apguvu DVD un lielā ekrāna versijas. Tulio filmas var skatīties daudzas reizes, pat zinot fabulu, baudīt, kā tā filma ir veidota, kā veidots kadrs, gaismas, montāža, – tā ir īsta kino, kas, pirmkārt, ir vizuāla māksla, pazīme. Un Tulio filmām tā piemīt.
Normunda Naumaņa sarunu ar rakstu krājuma Fedja. Teodors. Tulio veidotāju Kristīni Želvi lasi 12. decembra KDi!