aila Robiņa atbruņo ar savu vienkāršību, atsaucīgu pretimnākšanu un vēlmi rūpīgi klausīties, lai nesteidzīgi atbildētu uz jautājumiem. Trausla, smalka un gracioza kā kalnu gazele, aktrise atver sava nelielā, elegantā dzīvokļa durvis ekskluzīvā rajonā Manhetenā blakus Centrālparkam. Viņa mitinās senas mājas piektajā stāvā, kur līdz viņas durvīm mūs pavada uzvalkā ģērbies nopietns kungs – liftnieks, bez kura mēs nudien nesaprastu, kura svira uz kuru pusi jāgriež, lai vertikāles mašīna iekustētos. Mums paveicās, ka Laila Robiņa piekrita tikties un veltīt mums vienu stundu, jo jau nākamajā dienā aktrise dodas uz sešus mēnešus garu filmēšanos Dienvidāfrikā – viņa apstiprināta lomai amerikāņu grāvējseriāla Homeland/Svešais starp savējiem ceturtajā sezonā. Šobrīd nevaru iedomāties nevienu latviešu izcelsmes aktieri, kurš sasniedzis tik augstu starptautisku atzinību Amerikā.
Kāds ir jūsu stāsts, kā pievērsāties teātrim?
Mani vecāki emigrēja uz Vāciju 1945. gadā. Tur nodzīvoja piecus gadus, tad devās uz Sietlu ASV, Vašingtonas štatā. Strādāja laukos, vāca brokoļus. Saņēma kādus piecus dolārus dienā. Tad mans tēvs devās studēt uz universitāti, kur dabūja doktora grādu ķīmijā. Tur piedzima manas māsas Baiba un Daina. Tēvs dabūja darbu, un mēs pārcēlāmies uz Mineapolisu, kur piedzima mans brālis, es un Zaiga. Kad dzīvojām Mineapolisā, mammai ļoti patika iet uz teātri – The Guthrie Theater –, un mēs kā bērni gājām līdzi.
Sākumā studēju mūziku un spēlēju teātri mājas pagrabstāvā. Pamazām pārorientējos no mūzikas uz aktierspēli. Mūsu mājās bija daudz kultūras. Vecāki mīlēja teātri, baletu, mūziku un tā mūs audzināja. Toreiz spēlēju klavieres, un arī šeit mājās man ir flīģelis Estonia. Mans noslēguma darbs koledžā bija klavierspēlē, taču es vienmēr domāju, kā iekārtoties, lai spēlētu arī lugās, līdz visbeidzot mans klavierskolotājs teica: "Varbūt tomēr nopietni pievērsīsies teātrim klavierspēles vietā?"
Vai izjūtas, kas saistītas ar jūsu latvisko izcelsmi, jūs kaut kādā mērā ietekmē?
Jā. Man ir tieksme lielu daļu lomu spēlēt ļoti emocionāli. Izjūtu tādu kā gravitas – nopietnību, pietāti. Uzaugot ģimenē, kas piedzīvojusi lielas grūtības, pārceļoties uz Ameriku un pametot dzimteni, vienmēr esmu izjutusi zināmu rūpi par Latviju. It kā cīnoties par Latviju, manam darbam ir dots kāds dziļums. Tas, ka mani vecāki te bija emigranti, ir atstājis ietekmi – meklēt ceļu augšup šajā Amerikas sistēmā. Man šķiet, ka kaut kur dziļumā manī mīt kultūras dvēsele, kas nāk no Latvijas. Esmu tik laimīga, ka latviešu lietas bērnībā bija ap mani. Tāpat arī baznīca, tautas dejas, dziedāšana, baznīcas koris. Gāju četrus gadus Garezerā (latviešu nometne Amerikā – I. R.), kad biju vidusskolā. Tur daudz iemācīja, bet tagad man nav bijis daudz iespēju runāt latviski. Esmu daudz aizmirsusi.
Jūs labi runājat latviski.
Mēs bijām latvieši un gribējām turēties pie latviešu tradīcijām. Kad bijām jaunāki, runājām tikai latviešu valodā, tagad tā – pusi uz pusi, jo man visa dzīve ir angļu valodā. Man vieglāk runāt angliski, mamma runā latviski. Kādreiz es mēģinu runāt latviski, taču ir grūti… Varbūt, ja es tur īslaicīgi padzīvotu, viss atnāktu atpakaļ, bet tieši tagad man nav galotņu un vārdu krājuma.
Vai draudzējaties ar latviešiem Amerikā?
Sazinos ar dažiem Ņujorkā. Te ir vēl viena Laila Robiņa, kura dzīvo tikai dažus kvartālus tālāk no šejienes. Mēs esam draugi, un viņa mani ir iepazīstinājusi ar daudziem latviešu māksliniekiem Ņujorkā. Ar viņiem tiekos aptuveni kādas četras reizes gadā. Brīnišķīgi cilvēki!
Vai kādreiz redzat Latviju sapņos?
Sapņos? Ou… (smej), nē! Kādreiz mēs ģimenē visu laiku runājām – Latvija, Latvija. Visa tā vēsture un tautasdziesmas. Toreiz domāju – kur tā Latvija ir, kur tā ir? Un tad mēs braucām. 1982. gadā pirmo reizi. Mani vecāki nebija bijuši tur kādus 35 gadus. Tad beigās ieraudzīju – šeit ir tā Latvija, visas manas bērnības sarunas. Tā kļuva par realitāti. Sapņi kļuva par īstenību. Dzīvoju ar tādu kā fantāziju, kas tā ir par vietu.
Kādi bija pirmie lielie izaicinājumi tajā brīdī, kad jums pavērās karjeras iespējas?
Mācījos Jeila Drāmas skolā, lai dabūtu maģistra grādu, un, kad biju tur, devos uz kādu vasaras teātra skolu Masačūsetsā. Tur bija brīnišķīgs grieķu režisors, kurš deva man iespēju nospēlēt Sašu Čehova lugā Ivanovs. Spēlēju Sašu kopā ar Diānu Vīstu un Kristoferu Volkenu, kuri ir ļoti slaveni aktieri Amerikā. Tas man nozīmēja ļoti daudz. Tā bija izlaušanās. Tad četras vasaras devos uz šo skolu – mācījos, attīstījos, noslēdzu to, spēlējot galvenās sieviešu lomas. Tā es sāku... Līdzīgi bijis arī Gvinetai Paltrovai viņas izaugsmē. Savulaik esmu spēlējusi kopā ar Gvinetas Paltrovas māti.
Kas jums pašai šķiet saistošāks – kino vai teātris?
Es tomēr vairāk esmu teātra zvērs. Jūtos tur daudz komfortablāk. Varbūt tāpēc, ka tā ir vide, ko zinu visvairāk. Esmu daudz strādājusi arī filmās un televīzijas projektos.
Izstāstiet, kādi ir jūsu nozīmīgākie sasniegumi televīzijā.
Mana pirmā lielā filma bija ar Stīvu Mārtinu 1987. gadā – komēdija Planes, Trains & Automobiles. Toreiz es spēlēju Stīva Mārtina atveidotā varoņa sievu. Vēlāk strādāju filmā kopā ar Tomu Seleku. Viņam bija ļoti populārs televīzijas šovs Magnum, P.I., tagad viņam ir jauns seriāls Zilās asinis/Blue Bloods. Daudz esmu spēlējusi kompānijas HBO projektos, piemēram, Soprano ģimenē. Toreiz spēlēju Džeimsa Gandolfīni varoņa māti, kad viņš atceras bērnību, kad viņam bija trīs gadi. Es filmējos Bored to Death, kas tika rādīts divus gadus, kā arī In Treatment – brīnišķīgā seriālā par psihologu, ko spēlēja Geibriels Bērnss. Tur piedalījos četrās epizodēs. Esmu tēlojusi mazu lomiņu seriālā Sekss un lielpilsēta/Sex and the City, kur atveidoju Mihaila Barišņikova varoņa labāko draudzeni.
Vai sadraudzējāties ar Barišņikovu?
Mēs pavadījām visu dienu kopā un runājām par latviešu tradīcijām, dziesmām. Mēs kopā dziedājām tautasdziesmas un runājām latviešu valodā. Dienas beigās es prasīju viņam – vai jūs zināt, kā dancot latviešu tautas polku? Viņš teica – jā. Tad es teicu, vai jūs varētu dancot ar mani, tad es varētu visiem teikt, ka esmu dancojusi kopā ar Barišņikovu.
Kādas vēl ir jūsu aizraušanās?
Man patīk ceļot. Nupat biju Parīzē – brīnišķīgi! Man patīk vingrot, joga. Daru to daudz, katru dienu eju uz sporta zāli. Mans īstais instruments ir mana miesa un mana balss – kas esmu es pati. Man vajag to uzturēt, tādēļ es ar to ļoti daudz strādāju.
Vai patērējat kaut ko no Latvijas mākslas un kultūras?
Es vēlētos redzēt latviešu teātri, bet, kad vasarā aizbraucu uz Latviju, teātriem ir atvaļinājums. Man vajadzētu ieplānot braucienu rudenī, lai varētu redzēt kaut ko vairāk teātrī. Dažkārt esmu redzējusi kādas viesgrupas, kas braukušas uz Mineapolisu un Losandželosu. Kad biju Latvijā, redzēju Borisa Eifmaņa baletu par tēlnieku Rodēnu.
Varētu teikt, ka esat ļoti aizņemta, lai sevi uzturētu.
Visu laiku jāmeklē darbs. Kad viens darbs beidzas, tad ir jāmeklē nākamais. Es arī strādāju lugu lasījumos, lai uzzinātu, vai kāds tās vēlēsies iestudēt. Daru daudz, piedaloties jauno rakstnieku lugu lasījumos, lai palīdzētu jaunajiem attīstīt savas lugas. Tam, protams, ir savi labumi. Var nopelnīt naudu, piedaloties lasījumos vai kādreiz dziedot. Daudzās nodarbes uztur mani aktīvu, kad esmu starp darbiem. Eju skatīties arī savu draugu darbu. Ņujorkā mēs cits citu ļoti atbalstām, vienmēr vēlamies redzēt, ko dara draugi. Dzīve Ņujorkā ir ļoti aktīva. Bieži eju uz Brodvejas un citiem pilsētas teātriem.
Kāds ir jūsu pēdējais projekts pirms gaidāmās filmēšanās Homeland?
Tikko beidzu darboties četru lugu sērijā Apple Family Plays, kurā mēs, tie paši aktieri, atveidojām tās pašas lomas, to pašu ģimeni četrās lugās triju gadu garumā. Tā ir lieliska luga, un tai ir brīnišķīgs autors, kurš ir arī iestudējumu režisors, – Ričards Nelsons. Viņš ir amerikānis, taču stils, kādā viņš raksta, ir tuvs Čehovam – daudz zemtekstu. Pat varētu teikt – mūsdienu Čehovs. Apple Family Plays šeit saņēmusi daudzas balvas. Nākampavasar mums būs turneja – Berlīne, Vīne, Braitona. Strādājam, lai varētu aizbraukt arī uz Parīzi, Amsterdamu un Kopenhāgenu. Tas būtu lieliski, ja varētu aizbraukt uz Latviju... Taču luga, protams, būtu jāspēlē angliski.
Jūs vairākkārt pieminējāt Čehovu. Vai jums kaut kādā ziņā ir tuva krievu kultūra?
Jā… Jeilā pirmās lugas, ko mācījāmies, bija piecas Čehova lugas. Apguvām tekstus, mācījāmies tos spēlēt. Pirmkārt jau – kā spēlēt. Šīs lugas ir ļoti noderīgas, lai vingrinātos. Vienu brīdi pasniedzu universitātē, kur man bija divas grupas ar Maskavas teātra skolas studentiem. Mēs spēlējām divus gadus pēc kārtas, un divus gadus es pavadīju Vecgada vakaru Maskavas Sarkanajā laukumā. Tas bija ļoti aizraujoši un interesanti. Toreiz sajutu saistību ar teātra tradīcijām, kādas ir Krievijā.
Krievijā valda pavisam cits domāšanas veids, cits dvēseliskums, dzeja. Vai šīs izjūtas rezonē ar jūsējām?
Nevarētu teikt, ka pilnībā… Esmu mācījusies un studējusi mūsu kultūru. Jūtu sasaukšanos ar Čehova lugām, jūtu, kā izprast Dostojevska Brāļus Karamazovus vai Tolstoja Annu Kareņinu. Tur ir tādas lietas, kas rezonē ar mani. Taču es daudz vairāk jūtos kā latviete, arī tad, kad strādāju ar krievu lugām. Es gan nepazīstu latviešu lugas, jo tās nav starptautiski zināmas. Es pat domāju, ka varētu spēlēt kādu latviešu lugu. Varētu tikt klāt un strādāt ar latviešu aktieriem – varbūt tur šis process ir atšķirīgs, un mēs varētu mācīties cits no cita. Būtu vajadzīgs laiks, lai to labi paveiktu, pamatīgs darbs un laba organizācija.
Jūsu māja ir iekārtota ļoti silti, te ir lietas, kas atgādina Latviju. Linu dvielis uz klavierēm, fotogrāfijas... Māja izstaro mieru. Kad viesojāmies pie latviešu dziedātājas Lailas Saliņas Ņūdžersijā, viņai arī bija kāda Valda Kupra glezna.
Tiešām? Viņš dzīvoja Ņujorkā. Šīs ir man dāvinātas gleznas. Satiku Valdi, kad spēlēju lugā Mrs. Klein kopā ar Ūtu Hāgenu. Viņa bija ļoti slavena aktieru skolotāja. Valdis uz to izrādi atnāca kādas trīs reizes. Tad mēs sadraudzējāmies, un viņš uzdāvināja gleznas. Domāju, ka abās ir viņa mazbērni.
Te ir arī kāda glezna, ko nopirku, jo tā man atgādināja bērnību. Amerikāņu gleznotājs Gerharts. Atradu to kādā mākslas tirdziņā un tajā iemīlējos. Toreiz dejoju tautasdejas, uzvilku tautastērpu... Mēs dzīvojām netālu no vilciena sliedēm mežā. Šī glezna atgādina brīžus, kad spēlēju mežā teātri. Meitene ar aizvērtām acīm – varbūt viņa sapņo vai iztēlojas dzīvi, savu nākotni. Kad pie manis šeit nāk studenti, kurus trenēju aktierspēlē, vēlos, lai viņi redz ko iedvesmojošu un nomierinošu… Glezna dod miera sajūtu. Es te strādāju arī kopā ar Elitu Kļaviņu no Latvijas, mēs runājām par Tenesija Viljamsa Ilgu tramvaju. Elita sēdēja te, un mēs runājāmies par Blānšu Dibuā, kuru esmu spēlējusi divos teātros Čikāgā un Ņujorkā Ņūdžersijā. Blānša ir mana vismīļākā loma. Elita to grasījās spēlēt Latvijā.
Jā, šī luga iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī.
Ļoti gribētu redzēt Elitu Kļaviņu tajā lomā.
Cik bieži atbraucat uz Latviju?
Esmu bijusi trīs reizes. Jūtos tur tā – at home. Tā kā mājās.
Jūsu kolēģi zina, ka esat latviete?
Lugās mēģinu vilkt latviešu gredzenus un rotaslietas, jo gribu pavēstīt tādu kā slepeno kodu visiem latviešiem Amerikā. Tās ir pirktas kaut kur Minesotā, taču ir latviešu rotkaļu darinātas. Viens gredzens man ir vēl no iesvētību laika, dāvināts man 17 gadu vecumā. Valkāju to katru dienu! Reiz, kad spēlēju kādā web seriālā, mēs tur runājām par Latviju. Es biju boss un teicu: "Ja neizdarīsi šo darbu, es tevi sūtīšu uz Latviju. Tu zini, kāds ir nacionālais sports Latvijā? Sadness. Grūtsirdība, skumjas, bēdāšanās." Tas tika ielikts YouTube. Domāju, ka latvieši to ir redzējuši.
Laila smejas – viņai joks par grūtsirdību kā latviešu nacionālo sporta veidu nešķiet pārāk skarbs. Viņa rāda mums fotogrāfijas: te fotosesija ar modeli Keitu Mosu, te Ričarda Avedona bildes izrādei Frozen, liels plakāts ar Džeremiju Aironsu, foto no lugu lasījuma ar Aleku Boldvinu un no filmēšanas laukuma ar Klintu Īstvudu, no filmas Labais gans kopā ar Andželīnu Džoliju un Viljamu Hērtu, ar Supermena leģendu Kristoferu Rīvu un daudziem, daudziem citiem aktieriem, ar kuriem kopā Laila spēlējusi lielākās vai mazākās lomās kino. Vēl vairāk fotogrāfiju ir no lomām teātrī – Heda Gablere, Raņevska, lēdija Makbeta, Kleopatra, Blānša Dibuā... Tad sāk pietrūkt laika daudzajiem albumiem. Laila romantiski nospēlē pirmās taktis no Debisī Mēnessgaismas, nopūšas, ka klavieres atskaņojušās, un saka, ka mums jādodas prom. Es steidzu uzdot vēl kādu jautājumu.
Vai identificējaties ar tēlu, kad spēlējat? Vai grūti no tā atkal iziet ārā?
Kad atveidoju sievieti, kurai ir vēzis, bija jāspēlē, ka visu laiku sāp vēders. Pēc tam trīs mēnešus vēl sāpēja, tāpēc gāju pie ārsta, lai pārliecinātos, vai viss ir kārtībā. Kad esmu nospēlējusi kādu lomu, vēl pēc nedēļas, piemēram, plkst. 22.30, paskatos pulkstenī un jūtos ļoti īpaši. Jūtos emocionāli, tad aptveru, ka tās ir emocijas no lugas, jo parasti spēlēju šajā laikā. Tā ir tāda Pavlova reakcija.
Acīmredzot jābūt ļoti spēcīgai nervu sistēmai.
Vaicāju savai ārstei, kāpēc man vienmēr jāspēlē tādas smagas lomas. Viņa atbildēja: "Tāpēc, ka tu esi pietiekami stipra, lai tās spēlētu. Tu vari to izdarīt un pēc tam atstāt sev aiz muguras. Tev jābūt ļoti veselai, lai varētu ieiet dziļi smagajās lomās." Man patīk šīs lomas. Man patīk spēlēt sarežģītus cilvēkus.
Kādā noskaņojumā dodaties uz Homeland filmēšanos Dienvidāfrikā? Vai zināt, kas jūs tur sagaida?
Es cerēju dabūt šo darbu, taču nezināju, vai tiešām tas varētu notikt. Tik daudzas reizes esmu piedalījusies atlasēs un esmu bijusi kā otrā izvēle, un vairākkārt, kad tika gatavoti pilotprojekti, tie netika paņemti gala producēšanai. Esmu ļoti iedvesmota par šo lomu tik veiksmīgā seriālā un esmu lepna, ka būšu tā daļa. Vēl pat nezinu, kur mana varone dosies, un, pat ja zinātu, esmu parakstījusi konfidencialitātes līgumu un nevaru par to runāt ne ar vienu.
Ārkārtīgi interesanti!