Mana pilsēta ir Eiropa. Intervija ar Jāku Jeerītu

Mans komentārs:Aļeksandra Zapoļa izstāde abM kā mācībabb piedāvā iespēju ioekszt līdzi mākslinieka slīdošajam skatienam materiāla pasniegšanas vieglums un dabiskums rada vieglas slīdēšanas, lidojuma sajūtu pāri atsevišķiem apziņas slāņiem, radot fotokameras klātneesamības efektu starp mākslinieka apziņu un attēloto objektu, it kā šāds starpnieks radošajā procesā nebūtu bijis.Rezultātā rodas metafiziska, esamības brīžus fiksējoša fotogrāfija, kas rodas tieši mākslinieka apziņā, precīzi atdarinot izvēlētā medija izteiksmes līdzekļus (imitējot fotogrāfijai raksturīgo tehnisko līdzekļu izmantošanu), tādējādi veidojot pārliecinošu simulakru.Šķietamā starpnieka (kameras) klātneesamība starp autora skatienu un iemūžināto objektu rada iluzoru vērotāja identifikāciju ar autoru vērotājs līdzpārdzīvo brīdi, kuru pārdzīvojis autors, tādējādi izslēdzot vuāriska skatiena iespējamību, kam būtu nepieciešama objekta atsvešināšana, zināma neveiklība no novērotāja puses un sākotnējās emocionālās iesaistīšanās trūkums.Iniciāļa „M.” atšifrējums kalpo par iekšējo stimulu, lai atdzīvinātu autora pārdzīvoto rekonstruētu zaudētos mirkļus, kas tiek sakārtoti brīvā secībā. Skatītājs tiek iegremdēts līdz-atcerēšanas procesā autors ar šķietamu vieglumu ļauj svešiniekam piekļūt savas atmiņas dziļākajiem slāņiem, un šis vieglums un šķēršļu trūkums vērošanas procesā rada jautājumu: vai šī nav manipulācija, vai tiešām tā ir pārdzīvota pieredze, vai arī tikai veikla simulācija? 0 0

Var jau arī nepiesegt masu mdjieu nekrofiliskās tieksmes gadsimta garumā un atklāti pateikt,ka vecās metodes,lai manipulētu ar masu apziņu,vairs nestrādā.Cilvēki nenotrulinās.Izveidojas dabiska rezistence pret ļaunuma un vardarbibas tiražēšanu.Šausmu,kā peļņas avota,potence izsīkst un tas ir galvenais šī pasākuma darba jautājums.Nekāda humānisma un lidzcietības čadra nevar piesegt šī procesa baiso viepli. 0 1

šobrīd lasu Jāka "Noveles". dažas ir īsti meistardarbi. piemēram, "Hemingveja nāve".

Bravo!

Es simtreiz staigāju garām, bet nebiju ievērojis to bērzu un kļavu, kas saauguši kā viens koks Lāčplēša ielā pretim Igaunijas vēstniecībai, un ko eleganti apraksta Jaaks. Grāmatā ir tik daudz, ko mēs ikdienā neredzam un kam paejam garām... Superlabs Guntara Godiņa tulkojums, kurš pirmais satiek viņu, sitiet Guntaram uz plecu, respect!

Spoži! Paldies par šo interviju!