Viņa manā apzinīgajā dzīvē ienāca kā šikā, skarbā Nameda Jāņa Streiča filmā Likteņdzirnas 90. gados, hercoga Jēkaba augstdzimusī sieva Luīze Šarlote Dailes teātra izrādē Tobāgo! un patiešām no sirds iemīļotā Sirdsmīļā Monika (pēc ilgām datora monitora staros pavadītām stundām ieskatos spogulī, un uzreiz atmiņā ataust LNT seriāla zvaigznes raizēšanās par vārnu kājiņām pie acīm). Izrādās, iepazīties ar Mirdzas agrīno daiļradi nav nemaz tik sarežģīti. Piemēram, režisora Aloiza Brenča 1983. gadā uzņemto Padomju Savienībā lielu popularitāti guvušo detektīvfilmu Mirāža, kurā aktrise spēlēja jaunu amerikāņu sievieti Džinniju, pilnā apjomā kaut tagad var noskatīties portālā YouTube. Labs kino ir mūžīgs, bet teātra mākslas mirklīgumu gan jānāk baudīt laikus. 16. martā Dailes teātrī notika režisora Rolanda Atkočūna veidotā jauniestudējuma _Trīnes grēki pirmizrāde. Trīni atveido Vita Vārpiņa, savukārt Mirdzai Martinsonei uzticēta Rembēnietes loma.**Zinot, ka spēlēsiet Trīnes grēkos_, pirmā doma – kā teju ar francisku šarmu apveltīta aktrise iederēsies Blaumaņa tautas komēdijā. Vai dabas dotā elegance ir kādreiz traucējusi uz skatuves?Es jau vienreiz spēlēju Trīnes grēkos – man bija ārkārtīgi sulīga Made (1989. gada iestudējumā Dailes teātrī – L. K.). Mans pedagogs un režisors Arnolds Liniņš teica: «Mirdza, kā tev liksies, ja es tev piedāvāšu spēlēt Madi?» Es atbildēju, ka mani senči dzīvo laukos, visas vasaras esmu pavadījusi Latgalē pie vecmammas un zinu, kas tas ir. Beigās kopā ar Pēteri Liepiņu, kurš tēloja Brencīti, ļoti labi nospēlējām. Toreiz izrāde bija tautiskā garā, kā Blaumanītis bija uzrakstījis. Varbūt rodas tāds priekšstats, ka es varētu spēlēt tikai dāmas, ārzemnieces. Tā dzīvē ir sanācis, ka tieši tādas lomas vairāk esmu spēlējusi, bet es ļoti labi varu iejusties arī raksturlomās. Arī seriālā Sirdsmīļā Monika es mainījos no dāmām līdz apkopējām, kaut gan negribu teikt, ka apkopēja ir kaut kas sliktāks par princesi. Vai režisors lietuvietis Blaumaņa humoru tver līdzīgi kā latvieši? Viņam ir savs piegājiens. Esmu diezgan paklausīga aktrise un cenšos saprast viņa ideju, un, ja mēs to īstenosim, skatītājiem patiks – rezultāts būs sasniegts. Man jau patīk, ka mainās un dullojas… Jā, man patīk dulloties uz skatuves tā, lai pašai un skatītājam ir prieks! Fotosesija Rīgas Centrāltirgū liecina, ka izrādei varētu būt kāda saistība ar tirgu. Režisoram radās ideja, ka lugas darbība notiek tirgū. Fotosesijā tirgū bija ļoti interesanti, vienīgais – bija ļoti auksta diena, citādi varētu arī ilgāk tur pabūt. Gājām klāt pie pārdevējiem, un viņi atsaucīgi ļāva mums…Papozēt? Ne tikai pozēt, mēs tirgojāmies – pa īstam. Lilita Ozoliņa ar āboliem, es ar medu. Nopirka ar?Varu lepoties – no manis nopirka medus burciņu kāds jauneklis. Medus saimniekam prasīju: «Cik maksā tā medus burciņa?» Viņš saka: «Trīs lati.» Es saku: «Trīs piecdesmit!» Jauneklis: «Še tev četri!» Nopelnītais, protams, palika saimniekam. Viņš man uzdāvināja medus burciņu, bet, tā kā Vitai (aktrise Vita Vārpiņa – L. K.) ir mazi bērniņi, tā tika viņai. Kad izrāde Trīnes grēki tika uzvesta pirmoreiz, Blaumanim pārmeta joku prastību. Kur, jūsuprāt, ir robeža starp bezgaumīgu un labu humoru?Katram cilvēkam humora izjūta ir citāda. Dažs par vienu anekdoti smej, vēderu turēdams, cits nekādi nesaprot, par ko te galu galā būtu jāsmejas. Visiem labs nekad nebūsi, bet, ja mēs kaut cik ļaujam cilvēkam šajā dzīves jezgā atpūsties kaut uz dažām stundām, es uzskatu – darbs ir padarīts. Nāk smiekli – smejies, nenāk – nesmejies, bet kritizēt jau mēs visi esam naski. Jāmēģina visu pieņemt mazliet labdabīgāk. Pati esat ātri pavelkama uz smiešanos?**
Es daudz neanalizēju, bet ļaujos. Varu smieties par jauko angļu, franču vai krievu humoru. Ja vien tur nav jēlību – jūs jau saprotat, ko es ar to domāju, – es smejos no visas sirds. Kad gaidīju bērniņus, centos skatīties komēdijas, un franču komiķis Luijs de Finess man bija tas augstākais, pateicoties kuram varēja labi izsmieties.
Sezonas sākumā teātrī nebijāt pārāk bieži sastopama. Pastāstiet – ko darījāt?
Augustā, kad man bija dzimšanas diena, biju aizbraukusi uz Londonu pie māsīcas. Savukārt septembrī – liela pateicība teātrim par atslogošanu no darba – devos uz kino un teātra festivālu Amūras rudens Blagoveščenskā, uz kurieni tiku jau vairākkārt aicināta. Tas ir ļoti tālu, skatoties kartē, – pašos, pašos austrumos pie Ķīnas robežas. Es biju uzaicināta teātra žūrijā, bija jānoskatās ļoti daudz izrāžu. Pēc tam kad beidzās festivāls un notika apbalvošana, mums bija iespēja pavadīt nedēļu Ķīnā.
Tālāk bija uzaicinājums no Krievijas filmēties kādā astoņu sēriju seriālā, kurā es atveidoju ļoti bagātu sievieti, kas ar savu naudu, jūtām un cilvēkiem rīkojas, kā vien vēlas. Filmēšana notika Krimā, Prāgā, Maskavā. Nesen tika ieskaņotas visas sērijas, un drīz vien seriālu Mans vienīgais grēks varēs redzēt, šķiet, Krievijas televīzijas pirmajā kanālā. Ļoti interesants laiks! Cilvēki, iespaidi…
Vai šis filmēšanās periods kaut nedaudz atsauca atmiņā jūsu ražīgākos gados kino – 70., 80. gadus?
Tā tiešām bija, kad aizbraucu filmēties uz Krimu. Mirāžu jau diezgan bieži rāda arī tagad. Cilvēki nāca man klāt, bet viņiem nebija līdzi papīrīšu autogrāfam, un viņi deva naudas zīmes, – protams, ne ar sevišķi lielu vērtību. Pat jaunāki cilvēki. Izrādi vakarā nospēlē, un viss, bet filmas tomēr paliek ruļļos. Jums – jaunajiem vai vismaz maniem bērniem.
Toreiz nojautāt, ka top darbs, ko cilvēki vēl ilgi gribēs skatīties?
Ka atsaucība būs tik liela – tā mēs nedomājām. Veidojām kārtējo detektīvu, un bija diezgan grūti tajos apstākļos izveidot Ameriku – nekā tāda mums nebija. Pat pēdējo Marlboro cigarešu paciņu nemeta ārā, jo tā var noderēt kino. Džinsa bikses vai botas nevarēja nopirkt veikalā, tās meklēja ar lielām grūtībām – lai būtu kā Amerikā. Nu labi, varbūt kaut ko filmā arī var pamanīt, taču cilvēki tam nepievērš uzmanību – viņus filmā uzrunā kas cits.
Režisors Aloizs Brenčs skaidroja, kāpēc tieši jūs izraudzījās Džinnijas Gordones lomai?
Zinu, ka man bija daudz konkurenšu. Aizkulises īsti nepārzinu, un mani tās īpaši arī neinteresēja – galvenais, ka es šo lomu dabūju. Beigās sapratu, ka viņam acīmredzot bija vajadzīga… Nu kā – gan pirms, gan pēc tam mani aicināja apmēram ar tādu pamatojumu: «Vi naša Pribaltika.» Tāpēc varbūt. Jāpateicas vecākiem un dieviņam par to, ko viņš man ir devis.
Uzskatu, ka man ir bijuši vairāki tādi atsevišķi dāvinājumi. Mirāža patika visiem, vēl tagad vīrieši nāk man klāt un saka: es biju tā iemīlējies jūsos! Negribu lielīties, bet, ja tā saka, kāpēc lai es to nepastāstītu. Vēl man bija tāda izrāde Mīlestības vēstules, ko vēl šobaltdien ar Juri Kalniņu spēlējam, un televīzijas seriāls Sirdsmīļā Monika.
Runājot par Rīgas kinostudijas laikiem, tos atceros ar tādu labsirdību un labdabību citam pret citu. Nevis skaudību vai nenovīdību. Tas man ir palicis atmiņā. Es gan esmu naivs cilvēks. Vecāki tā arī teica, lai es nedomāju, ka visi ir labi. Savu darba dzīvi sāku kā ļoti atvērts cilvēks – ticēju citiem. Pamazām dzīve iedod daudz dunku, un pēkšņi sāc vērtēt un aizdomāties.
Tās rakstura pamatiezīmes, domājams, cauri gadiem saglabājas.
Jā, iedzimts ir iedzimts. Teic jau, ka darbspējām jābūt 90 procentiem un pietiek ar 10 procentiem talanta. Citam atkal talants ir 90 procentu, bet viņš negrib strādāt. Man šķiet, ka esmu bijusi diezgan centīga visus gadus, kopš strādāju savā profesijā. No malas tas viss var izskatīties viegli, un tā arī ir jāizskatās, jo neesmu svarcēlāja. Liekas, kas tad tur – uzvelc smuku kleitu, uzkrāso skropstas, lūpas, un aiziet! Jā, labi, uzkrāso skropstas, uzvelc kleitu, aizej un izdari manā vietā un – labāk nekā es. Būšu tikai priecīga!
Un sasmīdināt skatītājus, kad pašam drīzāk gribas raudāt.
Jā, un ne tikai. Tēvs vai māte mirusi, bet tev ir jāiet strādāt, tu nedrīksti izrādīt, ka tev ir smagi. Tā ir šīs profesijas nežēlība. Agrāk es biju ļoti paklausīga aktrise, bet tagad gan sāku… Man gribas darīt to, ko man gribas, un – ar prieku.
Citi to respektē?
Kā kurš! Ir dažādi partneri, režisori. Dažreiz ir arī jāpiekāpjas. Ir bijis arī tā, ka es vienkārši pagriežu muguru un aizeju.
Tad atkal jāprot nolīdzināt konfliktu.
Jā, lai neņem pie sirds tik ļoti, bet kā tu vari neņemt pie sirds! Aktierim taču jābūt jūtīgam cilvēkam. Ja es uznākšu uz skatuves auksta un nejūtīga… Viss mans darbs ir emocijas. Savu dvēseli, sirdi, asaras – to visu es atdodu cilvēkiem. Ārzemēs par to maksā lielu, ļoti lielu naudu.